Celies, slēgta tipa gaismas pils! 0
Latvijā valstsvīri nolēmuši celt jaunu cietumu par paciņās ņemtiem 55 miljoniem latu. Ūja, ūja – neticībā brillei stiklu noslaucīs pensionāri. Tādu naudu! Vai rētām klātiem burlakiem un dīriķiem laupītājiem būs apzeltīti tējas sietiņi čefīra vārīšanai un Filipa Starka apelsīnu sulas spiedes?
Vai kameras iztapsēs un apliks ar mahagonijkoka un Karēlijas bērza mēbeļu garnitūrām? Par 55 miljoniem taču var uzbūvēt otru Singsingu vai Parīzes Dievmātes katedrāli!
Pirmkārt, mūsdienīga eiropeiska etiķete paredz, ka penitenciārās soda izciešanas iestādes skaitās kā valsts sniegts pakalpojums dot naktsmājas nebrīvē tiem nelaimīgajiem, kam necik komfortabli uz brīvām kājām neklājās, kamdēļ viņi bija spiesti zagt un vāja rakstura dēļ melnā piektdienā iekrist. Māte Latvija it kā paņem klēpī ārkārtas situācijās nokļuvušos ļautiņus, kam paslīdējusi kāja.
Atgādināšu, ka mūsu politiķiem ilgtermiņā bija vīzija par skaistu, ērtu, gaišu cietumu kā servisiestādi, un koncepciju slēgta tipa Gaismas pilij, kur kriminālists rehabilitētos, nevis nokļūtu vēl plosošāku dēmonu varā, tālredzīgi izstrādāja jau tieslietu ministres Vinetas Muižnieces laikā pirms daudz, daudz gadiem.
Kā priekš pašiem uzbūvēsim – toreiz par jauno namu, rokas berzēdami, runāja valstsvīri, un mūsu dienās tā vajadzība nav atkritusi, ja nu gājusi mazumā.
Jā, meļus nosper zibens, tomēr pa pasauli apkārt staigā vēl diezgan sevišķi smagos noziegumos apsūdzēto žuļiku, ļaundaru un garnadžu, kuru godīgās sejas, kā saka, ilgojas redzēt aiz restēm. Tāpēc jebkurš būvmeistars pateiks, ka izolācijas vietas neder būvēt no ģipškartona vai kā telšu pilsētiņas. Tai tomēr jābūt mūra vai guļbaļķu mājai, kādas pat nekustamā īpašuma krīzes spaidīgos apstākļos izmaksā brangu naudu. Ēkās aiz dzeloņstieplēm ir arī visvisādas specifiskas ietaises: helikoptera nolaišanās laukums un smēķētavas. Ķurķī nedrīkst dzīvot saspiesti kā “sardīnes eļļā” bundžā, un kaut vai humānu apsvērumu dēļ kamerās ierīko labierīcības – santehniskos mezglus, vismaz biotualetes, nevis novecojuša modeļa parašas.
Lai cietumniekam vienmuļajā nošķirtības dzīvē nenestos prāts uz dumjām, glupām domām paņemt vagu, viņus vairs neatstāj viennīcas pazemē kā abatu Faria un Edmonu Dantesu.
Cilvēkiem, kuri vēlas nostāties uz morālās atdzimšanas ceļa, piedāvā ģitārspēles un rotkaļu studijas, domino pulciņus un darba terapiju. Tā nav tikpat briesmīga rukāšana un paverdzināšana, kāda vērojama “Lauku sētā 2”, bet iespundētiem piemēroti, vieglāki rokdarbiņi, riekstu skaldīšana vai brezenta drēbju šūšana.
Līdz ar to ir svarīgi, lai valsts neizlaistu cietumu uzturēšanu no acurauga un nenodotu aizrestoto saimniecību privātās rokās. Kapitālisti taču ir nagaiņi un izsūcēji – āre, cietumnieks ieradīsies pie maiņas priekšnieka ar tiesas izrakstītu brīvlaišanas biļeti, bet tas, redīss reketieris, atteiks – tupi, čalīt, tupi! Tu vēl riekstu sišanas normu neesi izpildījis!
