Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
23. jūlijs, 2012
Drukāt

Ceļo, lai atdzimtu no jauna
 (1)

Foto - Gunta BarbāneFoto - Gunta Barbāne

“Dzīve ir interesanta. Man ļoti patīk dzīvot,” saka joprojām sabiedriski aktīvais Imants Raļļa (80), kurš ir bijušais veterinārārsts un Saldus rajona veterinārās laboratorijas ilggadējs vadītājs, aizrautīgs ceļotājs. Šobrīd viņš vada Latvijas Politiski represēto apvienības Saldus nodaļu, un jau 21. gadu dzied zemessardzes ansamblī “Kurzeme”.

 

Ar sievu Ilzi laulībā nodzīvojis 50 gadus. Rudenī, kad tiks nosvinētas zelta kāzas, abi dosies ceļojumā uz Andalūziju un Gibraltāru.

 

Rīko ceļojumu 
atceres vakarus

Imants savā viesistabā rāda pilnu sekcijas plauktu ar diskiem un kasetēm. Katrā viņš iefilmējis kādu neaizmirstamu ceļojumu. Viņam patīk iepriekš neklātienē izceļoties un tad klātienē to visu apskatīt un izbaudīt. Jo interesantāka zeme, jo grūtāk esot visu salikt vienā diskā. Viņš ne tikai iefilmē kadrus, bet arī ierunā paša sagatavotu tekstu un fonā ieliek attiecīgās valsts mūziku. Pēc tam draugiem un radiem rīko ceļojumu atceres vakarus un rāda savas filmas.

“Es ceļoju, lai atdzimtu no jauna. Visa dzīve sākas no galvas. Ja tā ir tukša, tad arī dzīve izplēnē.

 

Galva jāpiepilda ar jauniem iespaidiem, jo tas palīdz dzīvot laikā, kad viss brūk – kauli man sabrūk, sevišķi mugurkaula skriemeļi, asinsvadi aizsprostojas, nervi arī sabrūk, sirds man ir šuntēta, lai gan pietiekami uztrenēta. Esmu dzīves laikā noskrējis aptuveni 180 tūkstošus kilometru, bet nu vairs nevaru paskriet. Tāpēc krampjaini turos pie dzīves, jo man tā ļoti patīk,” saka I. Raļļa.

 

Pavisam viņš ceļojis uz 34 valstīm. “Vistālākā bija Kamčatka. Lidoju turp pāri ziemeļpolam. Lidojums ilga 72 stundas, tas bija 1989. gadā. Esmu bijis arī pie čukčiem Čukotskā, kad savulaik tiku represēts un izsūtīts. Reiz es biju ekskursijā uz Kolimu, kur daudzi tautieši gājuši bojā nāves nometnē. Aizbraucām, bet tur visas barakas sabrukušas, viss aizaudzis. Kolimas nāves trakts stiepjas 1000 km garumā – tālākā šoseja Krievijas ziemeļos, pārējie ceļi ir grūti izbraucami. Dzelzceļa nav. Uz iekšzemi var tikt vienīgi ar lidmašīnu, kas lido reizi dienā un tikai tad, ja laika ap­stākļi atļauj. Mēs aizbraucām līdz Barenca jūrai, pa ceļam bija divas bijušo ieslodzīto nometnes. Tur joprojām var atrast cilvēku galvaskausus, kaulus. Daži maskavieši veda no nāves nometnes galvaskausus uz mājām. Jautāju – kāpēc? Viens teica, ka apstrādāšot un galvaskauss viņam atgādināšot par ieslodzīto likteni, otrs atbildēja, ka ietīšot to izturīgā materiālā un spēlēšot futbolu. Tas būšot ekskluzīvi…”

 

Pieredzi un zināšanas nodod jaunajiem

Imants Raļļa uzskata – kamēr vien tas ir iespējams, sava pieredze un zināšanas jānodod jaunajiem. Tādēļ 2011. gadā, kad viņš represētajiem organizēja ekskursiju uz Osvencimu, ceļojumā līdzi tika paņemts mazdēls Miks un viņa draugs Roberts. “Vecie ļaudis bija sajūsmā par abiem tīņiem – jaunieši reabilitēja veco ļaužu acīs visu savu paaudzi. Viņi pienesa kafiju, tēju, palīdzēja vecajiem. Kopā skatījāmies barakas, kas celtas pēc labākajiem Sibīrijas nāves nometņu paraugiem,” atceras seniors.

Viņš vienmēr mēdz uzņemties sabiedriskus pienākumus, jo patīk organizēt kaut ko nozīmīgu. I. Raļļa stāsta: “Kad sākām darboties represēto apvienībā, bijām 800. Šobrīd palikuši kādi 400, no kuriem aktīvi ceļotāji ir 40. Ekskursijā braucam katru gadu. Šogad bijām Lietuvā, atkal abi jaunieši brauca līdzi. Kūrorta pilsētā Druskininkos apmeklējām Grūtu parku ar ļeņinekļiem, bet nākamgad plānojam doties uz Gotlandi – salu, kas pieņēma no komunisma bēgošos latviešus.”

 

Viņš teic, ka joprojām nepārstājot brīnīties par tiem ceļotājiem, kuri gida stāstījuma laikā autobusā guļ. “Tā diemžēl ir masveida parādība ceļojumos. Kā var gulēt brīdī, kad visapkārt ir jauni un spilgti iespaidi, kurus nekad mūžā vairs nevarēsi iegūt? Šie gulētāji pazemo gan sevi, gan gidu, kurš stāsta. Jāatzīst, ka biežāk guļ jaunie, nevis vecie cilvēki,” dusmojas seniors.

 

Reiz eiroparlamentārietis Ģirts Valdis Kristovskis ielūdzis I. Raļļu ciemos uz Briseli. Kā tas notika? Pirms diviem gadiem Ikšķilē, 10. politiski represēto salidojumā, kurā Saldus pašdarbnieki uzstājušies ar uzvedumu, kādam ienācis prātā pateikt, ka vienam no ansambļa dalībniekiem – Imantam Raļļam – ir dzimšanas diena. “Trīs tūkstošu balsu koris, ieskaitot prezidentu Zatleru, mani apsveica, stāvot kājās un dziedot! Pēc tam pienāca klāt Kristovskis un teica, ka viņa tēvs arī dzimis šajā dienā. Atradām daudz līdzību savos radurakstos. Uzprasījos ciemos uz Briseli kopā ar sava zemessardzes ansambļa “Kurzeme” dalībniekiem, un pēc mēneša šādu ielūgumu arī saņēmām. Ceļojums bija super! Cilvēki daudz sarunājās, neviens negulēja dienas laikā,” atminas Imants.

 

Pēc zelta kāzām – uz Gibraltāru

Braucieni kopā ar ansambli un represēto apvienības Saldus nodaļas dalībniekiem nav vienīgie, kur dodas seniors. Bieži vien Imants ceļo kopā ar sievu Ilzi. “Sieva joprojām strādā Saldū par zobārsti. Es pats, taupīgi dzīvodams, pamanos kādu latu iekrāt no 230 latu pensijas, jo bērni sev nopelna paši. Šogad 29. septembrī nosvinēsim zelta kāzas un dosimies uz Andalūziju, krāšņāko Spānijas novadu, un Gibraltāru. Iepriekšējā gadā bijām Islandē.

 

Līdzi man brauca sieva un meita, abas pēc profesijas ārstes, viņas bija nobažījušās, vai spēšu garos gabalus nostaigāt. Taču, kad ieraudzīju Islandes dabas varenību un krāšņumu, pat spieķi noliku malā un gāju ātrāk par viņām. Visi mani gadu gaitā sabrukušie skriemeļi sāka strādāt, jo aktīvi darbojās procesi galvā.

 

Spilgtie iespaidi man dod stimulu kustēties. Oktobrī Islandē bija sniegs, mēs gājām peldēties geizeros! Gaisā bija mīnus 2 grādi, bet ūdenī plus 40. Puse no grupas sadūšojās peldēt, sieviešu bija vairāk, jo viņu rīcība ir spontānāka,” stāsta seniors.

Latvija īpaši daudz apceļota padomju gados. “Man ir daudz radu un draugu, kuri jāapciemo. Arī ar savu zemessardzes ansambli esam braukuši tūrēs pa Latviju. Šogad noteikti atkal brauksim uz Likteņdārzu, pērn Likteņdārzā iestādījām kociņus, vienu no tiem – ievērojamākajam saldeniekam Voldemāram Ancītim. Ar ansambli esam bijuši Litenē, kureliešu cīņu vietās. Labi, ka uzņemta filma “Dancis pa trim”, kas piemin kureliešus, un “Rīgas sargi” un “Baiga vasara”. Slikti, ka neviena filma nav uzņemta par latviešu leģionāriem.”

Vienīgā sāpe, ka ansamblī no 13 cilvēkiem tagad dzīvi palikuši vien četri. “Dziedāsim līdz priekšpēdējam. Pēdējo vairs nebūs, kas izvada kapu kalniņā,” secina Imants Raļļa.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Turies, veco zēn! Tu esi viens liels malacis! Mēs visi Tevi ļoti cienam un mīlam!

Draugiem Facebook Twitter Google+