Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
18. februāris, 2014
Drukāt

Ceļojošie flīģeļi – peldošie cilvēki

Publicitātes (Anša Starka) fotoPublicitātes (Anša Starka) foto

Skats uz Jaunā Rīgas teātra izrādi “Peldošie – ceļojošie” pēc Mihaila Kuzmina romāna, režisors – Vladislavs Nastavševs.

1. daļa. Ceļojošie


Ticiet vai ne, es varu būt jebkas. Es varu būt skatuves grīda lokālā “Pūce”, kur kājām asām kā dunči pār manu muguru soļus sper kaira un traka, un vienlaikus bezgala tīkami laiska bohēmiste. Es tēloju telefonu ‒ es dzirdu to, ko itin neviens vīrietis no maigi dūdojošām, sārtām sieviešu mutēm nav dzirdējis, man viņas uztic visus valšķīgos noslēpumus. Es esmu ledus gabals Ņevā palu laikā – es atnesu pavasari. Es varu būt ziedošs ķiršu koks Viņas dārzā un līgana sofa, uz kuras izlaižas Viņas augums. Es izliekos par buru laivu, kurā īstenībā vai metaforā šūpojas viņu skaisti ģērbtie stāvi, kamēr viņu acis tik liriski raugās tālumā. Tik tuvu līdzās, bet vienlaikus tik sveši, viņi izliekas ceļojam cits pie cita, bet patiesībā ceļo prom, iekāpuši manā korpusā un pieķērušies manam vākam kā burai. Kaut gan es zinu – īstais ceļotājs esmu es. Es ceļoju no tēla tēlā, no metaforas metaforā, no vienas skatuves malas uz otru, man te ir svarīga loma, tik svarīga, ka mēdzu pat piemirst savu jaunību, tā saucamo “īsto” dzīvi. Toreiz es biju vienkārši flīģelis ‒ spoži melns, cienījams un mazkustīgs, pa maniem taustiņiem asi un, jāatzīst, reizēm pat sāpīgi dejoja slaidi pirkstiņi, piesizdami un rībinādami āmuriņus pret manām slaiko stīgu rindām, kas lika manam ķermenim trīsēt skaņās, ko viņi dēvē par mūziku, bet ko mēs, smagi nodarbinātie flīģeļi, mēdzam saukt par fizkultūru. Tagad pirkstiņi pa mani vairs nedejo, pats par to smejos – esmu pensijā un varu darīt to, kas man patīk. Un man patīk dejot, īpaši tad, kad varu griezties kopā ar Viņu. Apkārt ir vēl citi ļaudis un citi flīģeļi, bet man ir sajūta, ka viņa dejo tikai man un mēs kopā radām kaut ko sarežģītāku un noslēpumaināku par vienkāršu mākslu. Jā, es esmu mazliet apdilis un iebuktēts, bet es stāstu par skaistumu. Jā, es vairs nespēlēju mūziku, taisnību sakot, esmu šķīries arī no savām stīgām, gluži kā kāda modes dāma esmu zaudējis pusi svara, es neskanu, piespiežot taustiņus, tomēr kopā ar Viņu spēlēju uz skatuves. Bet visvairāk man patīk tēlot Viņas māju ‒ ar savu mazo, baltā kurpē ieauto kāju Viņa iekāpj tur, kur man reiz bija stīgas, ieritinās tur, bet es iekļauju Viņu kā čaulā, es spēlēju Viņas patvērumu, un, ja ļoti paveicas, mans vāks neviļus pieskaras viņas plecam vai gurnam, kas tērpts gaisīgā, brīvā un bezgala smalkā ģērbā ziloņkaula tonī. Tas tik ļoti piestāv manu taustiņu krāsai!

2. daļa. Peldošie


Nu, redzēt gan te nevar neko! Gribot negribot prātā nāk Aleksandrs Matrosovs, tas, kurš toreiz ar savu ķermeni aizsedza vācu ambrazūru, lai krievu armija varētu uzbrukt un viņus visus nenošautu vācu ložmetējs. No stāstiem par Matrosovu es uzzināju, kas ir ambrazūra. Tieši tā – pēc šauras ambrazūras lūciņas – no manas vietas izskatās skatuve, pavisam tāla un maziņa. Un, lūk, tuvojas pats Matrosovs – garākais vīrietis visā teātrī, kas ‒ jā, precīzi! ‒ apsēžas man tieši priekšā. Tur, zāles priekšā, kur sēž bagātnieki, slavenības un recenzenti, krēsli salikti pamīšus, lai milži nenodarītu tik lielu postu rūķīšiem, kam biļetes iegadās viņiem aiz muguras, bet te, beigās, tā nav – bez kārtīgas fizkultūras un dīdīšanās no viena sāna uz otru atkal neiztikt, citādi nevarēs redzēt aktieri, kurš tobrīd runā, sevišķi, ja viņi sadomās stāvēt katrs savā skatuves malā… Sākam!… Dekorācijas gan nav pārāk krāšņas ‒ plikas, melnas sienas un redzamas pat visas trepes un štropes, kādām nu tur, aiz kulisēm, jābūt. Tikai varena lustra karājas pašā skatuves vidū un klavieres… vēl vienas klavieres, vēl un vēl. Gandrīz vai jāsaka ‒ viss vienās klavierēs un pa kādam klavieru soliņam. Bet tērpi! Nu, eleganti, visi saposušies kā uz smalkām vakariņām ‒ kungi stalti kā melni runči, izriezuši gaišas krūtis, apkaklītes baltas baltas un stīvas stīvas, un kārtīgi sapogātas līdz pašai augšai. Bet dāmu tērpu skaistumu pat grūti aptvert, tikai bail paliek skatoties, kā viņi visi šajās skaistajās drānās veic gluži vai akrobātu trikus ‒ uz klavierēm, apkārt klavierēm, ar klavierēm un pat klavierēs iekšā. Cik tur trūkst, lai aizķertos kāds kleitas stūris, un smalkais tērps pagalam! Un cik tur trūkst, lai dāmu papēži, tik naski pa klaviervirsu lodājot, saskrāpētu visām klavierēm vākus. Laikam režisoram nemaz nav bijis žēl ne aktieru, ne kostīmu, ne klavieru, lai gan kaut kur lasīju, ka viņš pats labprāt spēlē klavieres, pats pat sacerējis un izpilda mūziku šai izrādei un viņa istabā esot tikai klavieres un gulta. Interesanti ‒ manējā gandrīz tāpat, tikai parastās, brūnās – “Rīga”. Spēlēt gan neprotu, lieku uz tām žurnālus un grāmatas, bet saskrāpēt – to gan ne. Taču izskatās, ka šiem varoņiem, kas uz skatuves, par klavierēm vienalga, viņi tās izmanto visvisādos veidos, pat izjauc un apgāž gluži vienkārši aiz gara laika. Tik skaisti un bagāti, un tik laiski peld savā dīkdienībā, ka no garlaicības krustām šķērsām izdomā sev dažādus mīlas untumus, lai būtu par ko uztraukties un varbūt pat sāpētu. Bet uz kurieni viņi tā savās klavierēs aizpeldēs?… Nu nez – to man, parastam cilvēkam, nesaprast.

VĒRTĒJUMS


Režija – 5

Scenogrāfija un kostīmi – 5

Aktieri – 4

Uzziņa


Jaunā Rīgas teātra izrāde “Peldošie – ceļojošie” 
pēc Mihaila Kuzmina romāna.

Režisors, komponists – Vladislavs Nastavševs, scenogrāfe, kostīmu māksliniece – Monika Pormale.

Lomās: Vilis Daudziņš, Mārtiņš Upenieks, Kaspars Znotiņš, Sandra Kļaviņa, Maija Apine, Baiba Broka u. c.

Nākamās izrādes: 11., 12., 13. martā.

Vārds skatītājam


Līva Brice, teātra maģistrantūras 2. kursa studente: “Vladislavs Nastavševs turpina ceļošanu cilvēku tumšākajās dvēseles dzīlēs. Šoreiz darbība notiek 20. gs. Krievijā radošās inteliģences vidū. Režisors izvēlējies to rādīt tukšā skatuves kārbā, kurā katrs varonis iebrauc ar savu flīģeli, kas brīžam ir varoņa mājas vai laiva, brīžam dvēsele – vesela vai izpostīta. Vienīgi B. Brokas bohēmiste Poļina pārvietojas pa grīdu vai citu varoņu flīģeļiem, tādējādi parādot, ka patiesībā pieder šai sabiedrībai tikai ārēji. Visu varoņu dzīves saista mīlestība (?), platoniska mīlestība un miesas­kāre. Visas šīs kaislības pavada V. Nastavševa izcilais muzikālais noformējums, apvienojot kā pazīstamus motīvus, tā režisora oriģinālmūziku. Līdzās tādiem pieredzējušiem un izciliem aktieriem kā Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš vai Sandra Kļaviņa ir arī tikko uz profesionālā teātra skatuves nonākušais Mārtiņš Upenieks, kurš meistarībā nemaz neatpaliek no skatuves kolēģiem. Vienīgi Edgara Samīša raksturs un nepieciešamība kā tāda nepārliecina un šķiet pat diezgan formāla – baltais triko ir režisora pašcitāts no K. Znotiņa iespaidīgā iznāciena “Tumšajās alejās”, nemaz nerunājot (neesmu aizspriedumaina) par Poļinas un Samīša Žana miesiskā akta izspēli, kas šoreiz izskatījās vulgāri. Lai arī šķiet, ka atsevišķi dialogi būtu krietni jāīsina, izrāde, manuprāt, ir pat vairāk nekā simpātiska.”

Kitija Balcare, uzņēmuma “Hauska & Partner” korporatīvo attiecību konsultante: “Asprātīgs un svaigs skatījums uz cilvēka “dreifēšanu” savā jūtu pasaulē ar iekšējām un ārējām sadursmēm. Izrāde ar Sudraba laikmeta mīmiku par attiecību ģeometriju. Aktieru akrobātmeistarība un dzirkstoši dialogi, ko papildina smeldzes pilnas klavierkompozīcijas ar Mihaila Kuzmina dzejas rindām. Iespējams, kāds varētu pārmest Vladislavam Nastavševam aizraušanos ar formas meklējumiem un ar formas dominēšanu pār saturu, taču šoreiz režisors veiksmīgi atradis kopsaucēju abiem. Izrādē no smiekliem līdz skumjām ir viens solis.”

Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmas direktors, lektors: “Pat pieredzējušu skatītāju izrāde var izbrīnīt, tā šoreiz gadījies arī man. Pārsteidzošākā ir režijas/telpas/mūzikas iecere (piemēram, cilvēki kā mūzikas instrumenti). Nav šaubu, ka ir izveidojies un briest vēl viens izcils režisors, kuram piemīt galvenais, kas nepieciešams mākslā – savdabīga iztēle, oriģinālas idejas un dzelžaina loģika. Nastavševa izrādes ir tik dažādas, neprognozējamas. Visticamāk, aktieriem nav viegli šādos iestudējumos, bet iznākums ir vērtīgs: Kļaviņa, Znotiņš (!), Keišs, Daudziņš, Pole… Laba Upenieka debija JRT.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+