Ceļojums pa Preiļu apkaimes dievnamiem
 0

Pateicoties bagātajam fotomateriālam, šis izdevums ir gluži kā ekskursija pa vēsturiskā Preiļu rajona dažādu ticību dievnamiem. Turklāt grāmata “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajā Preiļu rajonā” ļauj ielūkoties arī tur, kur gadījuma viesi nez vai laistu, un redzēt to, ko gadījuma viesim nekad nerādīs. 


Reklāma
Reklāma

 

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Agrākajā Preiļu rajonā atrodas gan katoļu, gan luterāņu, pareizticīgo, vecticībnieku un Mozus ticīgo dievnami, tamdēļ no Latvijas rietumpuses nākušajiem tas varētu šķist kā sakrāla eksotika, īpaši jau vecticībnieku lūgšanu nami. Ņemot vērā, ka Preiļu apkaimē krievu vecticībnieku kopienas veidojušās kopš 17. – 18. gadsimta, nav brīnums, ka ap ceturto daļu grāmatas veido vecticībnieku dievnamu apraksti, kaut gan, protams, dominē katoļu un tāpat pareizticīgās baznīcas. Luterāņi pārstāvēti tikai ar Kalupes un Līvānu baznīcām.

Mākslas zinātnieču Rūtas Kaminskas un Anitas Bisteres darbs lakoniski apskata dievnamu vēsturi, arhitektūru, interjeru un mākslas vērtības, kas tajā atrodamas. Tie ir 34 dievnami, sakārtoti savu atrašanās vietu ģeogrāfiskā un alfabētiskā kārtībā, sākot no Aglonas bazilikas. Preiļu rajons, Preiļi un Līvāni skatīti atsevišķi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Autores jau iepriekš ievingrinājušas roku apgāda “Neputns” sērijā “Mākslas pieminekļi Latvijā” izdotajos līdzīgas ievirzes apkopojošajos darbos par sakrālo mākslu Daugavpils rajonā, kā arī Rēzeknes pilsētā un rajonā. Konkrētā grāmata apgādā nākusi klajā ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Līvānu un Riebiņu novadu domju, kā arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atbalstu. Ļoti plaši izmantots fotomateriāls – gan no arhīviem nākušais, gan mūsdienās uzņemtais. Patiesībā bilžu ir vairāk nekā teksta, bet šajā gadījumā to negribētos nosaukt par trūkumu, ja grāmatu pieņemam drīzāk kā sakrālā tūrisma ceļvedi. Par trūkumu varētu nosaukt to, ka “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajā Preiļu rajonā” nav īsti enciklopēdisks darbs. Tiesa, tas noticis ne no autorēm atkarīgu iemeslu dēļ. Daudzviet, īpaši, ja runa ir par vecticībnieku lūgšanu namiem, tekstā parādās piezīme, ka vērtīgākās ikonas, baznīcas grāmatas un citi kulta priekšmeti no attiecīgā dievnama izzagti vai pazuduši. Labākajā gadījumā saglabājušās pagājušā gadsimta 80. gados uzņemtās šo relikviju melnbaltās fotogrāfijas. Autores, gluži kā atvainodamās, ievadvārdos norāda: “Māk-slas priekšmetu, īpaši sudraba priekšmetu un ikonu, atspoguļojumu iespaidojis drošības aspekts. Diemžēl ne viss, kas ir vērtīgs, nereti pat ļoti vērtīgs, šobrīd ir plaši parādāms. Šai informācijai jāpaliek speciālistu un draudžu ziņā.” Tādi apsvērumi arī kļuvuši par iemeslu, kādēļ atsevišķi Preiļu rajona dievnami un tajos glabātās svētlietas grāmatā nav iekļautas.