Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
14. janvāris, 2014
Drukāt

Oskara Koršunova “Izraidīto” piedāvātā sabiedrības diagnoze ir skarba (1)

Foto - Jānis DeinatsFoto - Jānis Deinats

Lietuviešu kulta režisora Oskara Koršunova debijas izrāde Latvijas teātrī ir skarbs traģifarss – karnevalizēta dzīves versija, kura vienlaikus pievelk un atgrūž, emocionāli uzlādē un arī iztukšo.

Ja pirms izrādes nav zināms, ko tajā sagaidīt, šokēt vai pat atgrūst var divi aspekti – pirmkārt, izrādes garums (gandrīz piecarpus stundas) un, otrkārt, konsekventais pazeminātas jeb rupjas leksikas lietojums, kas pavada teju katra varoņa katru frāzi – vienalga, vai nu tā paustu sadzīviska rakstura vērojumus, vai apcerētu tādas augsto plauktu tēmas kā Jēzus Kristus. Tomēr pārsteidz izrādes rafinētais vieglums, kas ļauj skatītāju zālei uzdot izklaidējošā, pat atraktīvā formā ietērptus, taču līdz rūgtumam aktuālus eksistenciālus jautājumus. R(a)upjā sarunvaloda ir tikai līdzeklis, ar kura palīdzību skatītāju atsvešināt, lai pēc tam, kad pamazām esam aklimatizējušies, iedarbotos citā, metafiziskā līmenī – un rodas sajūta, ka agresija, kas gluži kā elektriskā strāva pārmetas no viena izrādes varoņa pie otra, ķerot visus bez izņēmuma, ceļo, iemiesodamās no vienas dvēseles nākamajā, – un šis process nesākas un nebeidzas tikai skatuves robežās.

Kaut arī tiešā veidā identificēties ar varoņu hipertrofētajiem piedzīvojumiem emigrācijā būtu pagrūti, tomēr darba devēju piešmaukto laimes meklētāju cīņa par izdzīvošanu Apvienotajā Karalistē, pacelta līdz traģifarsa līmenim, apliecina, ka mūsdienu teātris realitāti izmanto tikai kā līdzekli jeb izejmateriālu, ar kura palīdzību piekļūt dziļākiem eksistences slāņiem – metafiziskai pasaulei, kurā cilvēks ir tikai bandinieks divu augstāku spēku – Labā un Ļaunā (kā apgalvo Daiņa Grūbes atveidotais galvenais varonis Bens – Jēzus un Čingishana) – rokās. Tēmai par realitātes un metarealitātes attiecībām aizvadītajās sezonās pievērsušies daudzi (ja ne visi) Latvijas teātrī izrādes iestudējušie viesrežisori – Konstantīns Bogomolovs ar “Stavangeru” Liepājas teātrī, Aleksandrs Morfovs ar “Finita la comedia!” turpat Dailes teātrī, Kirils Serebreņņikovs ar “Voiceku” Nacionālajā teātrī. Un pat, ja atļauts vilkt paralēles, Indra Roga, Valmierā iestudējot “Zojas dzīvokli” un “Doktoru Živago”.

“Izraidītie” (sākot jau ar Marjus Ivaškeviča lugā iekodētajām kultūrvēstures analoģijām) spēlējas ar visu – reliģiju, popkultūru, valodu, mīlestību, nāvi, tādējādi apliecinot, ka nekas nav svēts vai patiess, jo jebko iespējams atzīt vai noliegt. Teju visi aktieri izrādē hameleoniski maina lomas, līdz ar to O. Koršunova būvētais dzīves modelis atgādina karnevālu, kura dalībnieki (no paradīzes izraidītie vai varbūt aizbēgušie) pieņem maskas un spēlē lomas, kuras diktē izdzīvošanas instinkts. Dailes teātra aktieransamblis izrādē demonstrē emocionāli nospriegotu vienotību, kaut gan pirmizrādē sinhroni veidotajās masu ainās ne visi dalībnieki iesaistījās ar pilnīgu atdevi. Apbrīnojamas komiķa dotības demonstrē aktieris Lauris Dzelzītis skarbā puiša Vandala lomā, emocionāli dziļu (kaut gan brīžiem pārāk ārišķīgos izteiksmes līdzekļos balstītu) varoni Danas lomā radījusi Elīna Dzelme, spilgti skatuviskie darbi ir Ievas Segliņas Olga, Daiņa Gaideļa pakistānietis Azims, Raivja Vidža absolūti lieliskā skatuves debija Super-
smagā lomā.

Tas, ko galvenajā – Bena – lomā paveicis aktieris Dainis Grūbe, ir meistardarbs – līdz niansēm noslīpēta cilvēka iekšējās pasaules hronoloģija, kurā iespējams izsekot katrai sīkākajai domai, kas pavīd varoņa galvā, emocijai, kas viņu pārņem it kā pret paša gribu. Sarežģītu uzdevumu režisors devis aktierim Jurim Žagaram – jaunā Bena vecākajam alter ego, kurš, sēžot ratiņkrēslā, atmiņu vai murgu pasaulē retrospektīvi izstāsta visu savu dzīvi. J. Žagars, neskatoties uz fizisko statiskumu, klusējot izspēlē neierobežotu emociju gammu un simboliski kļūst par jaunā – aktīvā, vienu masku pēc otras pieņēmušā – Bena patieso seju. Tomēr izrādes vēstījums brīžiem pārlieku 
sazarojas un izšķīst – sākotnēji teicēja (savas dzīves režisora) funkcijas uzņemas J. Žagara varonis, bet vēlāk – arī D. Grūbes Bens.

Līdzās izcilām skatuviskām metaforām (Artūra Dīča un Ginta Andžāna varoņu sinhronā nostāšanās Jēzus siluetā, slīkšanas aina otrā cēliena beigās u. c.) izrādē pavīd arī ilustratīvas, pat didaktiskas intonācijas – piemēram, Elīnas Dzelmes Danas vāļāšanās pa grīdu blakus atkritumu urnai (simbols fiziskam un garīgam bezdibenim, kurā varone iekritusi) – un pašmērķīgas skatuviskās norises ar mērķi uzjautrināt skatītāju (Ginta Andžāna Edija regulārā elektrizēšanās).

Taču pāri visam izrādē dzīvo mūzika – neuzmācīga, taču, šķiet, zemādā pulsējoša. Mūzika, kas diktē katru varoņu kustību, elpas vilcienu. Oskara Koršunova “Izraidīto” piedāvātā sabiedrības diagnoze ir skarba – mūsdienu dzīvē neko neizšķir tas, kādas izdzīvošanas stratēģijas izvēlamies. Dzīve tik un tā ir karš, kurā jādejo pie tās mūzikas, ko uzlicis kāds cits.

Viedokļi



Ieva Andersone, zvērināta advokāte: “Izrāde bija ļoti dinamiska un spilgta. Dainis Grūbe Bena lomā un Lauris Dzelzītis Vandala lomā bija lieliski. Dzelzītim organiski izdevās atveidot sava varoņa necenzēto leksiku un agresīvo ķermeņa valodu. Lamāšanās bija daudz un rupja, taču iederējās ainās un nebija pašmērķīga. Man patika arī dzīvā mūzika, kas padarīja muzikālo fonu dabiskāku un aizraujošu. Taču izrāde tikai iegūtu, ja būtu īsāka un koncentrētāka. Dažās ainās pietrūka saturiskās jēgas to ilgumam. Tāpat brīžiem šķita, ka izrāde ir nepietiekami pielāgota Latvijas kontekstam, piemēram, ainas ar varoņu reliģiskajām atklāsmēm vairāk atgādināja oriģinālo lugas lietuviskumu.”

Sabīne Purava, studente: “Sākumā asaras bira no smiekliem, pēc tam – no līdzpārdzīvojuma. Izrāde liek domāt un just līdzi. Piecas stundas tik tiešām aizrit nemanot. Šī bija mana pirmā saskaršanās ar režisoru Oskaru Koršunovu, un ceru, ka ne pēdējā. No aktieriem izceļams ir Dainis Grūbe, arī Lauris Dzelzītis. Skarbi, nesaudzīgi un līdz sirds dziļumiem patiesi.”

Māra Rozenberga, Latvijas Radio žurnāliste: “Ļoti spēcīgs un skaudrs dramaturģiskais materiāls – par mums pašiem, turklāt balstīts uz patiesiem stāstiem. Režisors nesaudzē ne skatītājus, ne aktierus, un, manuprāt, vietām ir pārcenties ar izteiksmes līdzekļiem, tomēr “Izraidītos” ir vērts noskatīties. Izrādes iespaidīgais garums (5h 20min) sevi attaisno – tā patiešām ir “izraidīto” (pašizraidīto?) hronika, ko pusotrā stundā vienkārši nevar izstāstīt. Tāpat izrādē organiski iederas viscaur necenzētā leksika, kas diemžēl tikai pastiprina realitātes sajūtu. Teicami galveno varoņu aktierdarbi, bet vienlaikus žēl talantīgu aktieru, kam iedalītas statistu lomas. Ar dabisku skatuves izjūtu patīkami pārsteidz ne-aktieris Raivis Vidzis.”

VĒRTĒJUMS


Režija: 4

Aktierspēle: 5

Scenogrāfija: 4

Mūzika: 5

UZZIŅA 


Iestudējums “Izraidītie” Dailes teātra Lielajā zālē.

Lietuviešu dramaturga Marjusa Ivaškeviča lugas centrā ir emigrācijas tēma, kas skārusi gandrīz katru latviešu ģimeni. Lipīgi, smirdīgi, šķībi, greizi un apdulluši no garā ceļa, bariņš emigrantu ierodas Londonā – apsolītajā zemē. Taču šī ir cita pasaule – kastēs zem Vaterlo tilta, bez mājām un draugiem. Un dzīve nav nekāds fiction, kur visu var izdaiļot. Kā lai saprot, kur bija kļūda?

Režisors: Oskars Koršunovs (Lietuva), scenogrāfs – Gintars Makarevičs (Lietuva), kostīmu māksliniece – Agne Jagelavičute (Lietuva).

Lomās: Dainis Grūbe un Juris Žagars (Bens), Lauris Dzelzītis (Vandals), Elīna Dzelme (Dana), Vita Vārpiņa (Liza, policiste), Gints Andžāns (Edijs, hipijs), Ieva Segliņa (Olga, krieviete, skvotere/Sirēna), Dainis Gaidelis (Azims, pakistānietis/Policists), Artūrs Dīcis (Harijs/Kristus) u. c.

Tuvākās izrādes: 28. un 29. janvārī, 15. februārī.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Draugiem Facebook Twitter Google+