Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
14. jūlijs, 2015
Drukāt

Guna Roze: Ceļš uz Bābeli (3)

Foto - Jānis BulsFoto - Jānis Buls

Guna Roze

Pirms gadiem desmit strādāju Latvijas Televīzijā un sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru veidoju ES finansētu raidījumu par nodarbinātības problēmām un aktualitātēm.

Galvenā problēma bija bezdarbs valstī, galvenā aktualitāte – iespēja strādāt ārzemēs, ko aktīvi propagandēja. Katrā raidījumā bija jāievieto video rullīši, kuru ideoloģisko zemtekstu īsi var pārstāstīt šādi. Ceļš uz labāku dzīvi ir gluds un daudzsološs. Galvenais, braucot uz “turieni”, ir ievērot ceļazīmes (likumus un piesardzību). Šī propaganda manā vairākus gadu desmitus ilgajā žurnālistes pieredzē ir vienīgais gadījums, kad jutos ļoti nelāgi, jo rīkojos pret savu pārliecību. Diemžēl biju mazākumā – pārējie raidījuma veidotāji tajā neredzēja nekā slikta, vienīgi lielisku iespēju dzīvot nodrošinātu – tātad cilvēka cienīgu – dzīvi. Man ir aizdomas, ka vēsturiski šī propaganda izrādīsies “pakts Nr. 2” – baltiem cimdiem un bez asins izliešanas pastrādāts, bet ne mazāk ļauns ilgtermiņa projekts. Tiem, kas redzēja tālāk par materiālo labklājību, jau toreiz bija skaidrs, uz kurieni ved šis ceļš. Uz vienādošanu.

Tagad, aprunājoties ar “laimes zemēs” padzīvojušajiem radiniekiem un tiekoties ar diasporas latviešiem, ir pilnīgi skaidrs, ka slepenais pakts darbojas pēc paredzētā plāna – Eiropa un Ziemeļvalstis strauji tuvojas Bābeles modelim. Liela daļa bērnu, kas dzimuši latviešu ģimenēs Anglijā, Īrijā, Skotijā vai jebkur citur, nelabprāt runā latviski pat tad, ja mājās saziņas valoda ir latviešu valoda. Ir prieks par katru izņēmumu, bet vai izņēmumi ilgtermiņā spēs saglabāt dzīvu latviešu valodu? Acīmredzot “pakts Nr. 2” ir izskaitļojis, ka nevarēs.

Jūnijā, tiekoties ar latviešiem Islandē, dzirdēju jaunu, manuprāt, šausminošu terminu – bezvalodīgie, kas attiecas uz visu nacionalitāšu viesstrādniekiem. Bezvalodīgie rodas viesstrādnieku komūnās, kur augstākā vērtība ir labi pelnīt un piektdienās “atlaist”. Tur dzimst bērni, kas, protams, aug vietējā vidē: iet islandiešu (angļu vai norvēģu – vienalga) bērnudārzos un vēlāk skolās, bet mājās latviešu (lietuviešu, poļu vai krievu – vienalga) valoda aprobežojas ar “ko šodien ēdīsim un ko rīt vilksim mugurā”. Šo bērnu vecāki pat nepūlas iemācīties vietējo valodu, jo viņu plānos nav te nodzīvot mūžu. Viņi te (Islandē, Anglijā vai Norvēģijā – vienalga kur) ir “pagaidām”. Diemžēl šis “pagaidām” ļoti bieži ievelkas līdz, skat, – bērniem, kas izrauti no skolas sola Latvijā, jākārto beigšanas eksāmeni citā valstī. Ļoti lojālā Islande vēl nesen darīja visu iespējamo, lai šiem bērniem palīdzētu. Sak, ja cilvēks nespēj izteikties mūsu grūtajā valodā, algosim tulku, lai liek eksāmenu dzimtajā. Jau pēc pāris gadiem šie tulki atzina, ka tā ir lieka valsts naudas izšķērdēšana, jo šie bērni nespēj izteikties arī latviski (poliski, lietuviski, igauniski – vienalga). Un nosauca šo slāni šermuļus uzdzenošajā vārdā – bezvalodīgie. Ceļš uz vienādošanu – uz Bābeli – patiešām bijis drošs. Ir noticis paktā plānotais – dzimtās valodas vārdu krājums ir sašaurinājies līdz iztikas minimumam, bet dzīvesvietas valoda joprojām ir svešvaloda.

Cita situācija ir ārvalstīs dzimušajiem bērniem. Viņi runā, domā, draudzējas un internetā sazinās vietējā valodā. Trīs dēlu mamma, kas Islandē dzīvo jau 20 gadus, ir precējusies ar islandieti, strādā prestižu darbu un noteikti nav pielīdzināma viesstrādniekiem komūnās, teica: “Biju pārliecināta, ka manā ģimenē tā nenotiks, un esmu darījusi visu iespējamo, lai bērni vismaz ar mani runātu latviski, bet vide ir stiprāka.”

Svētdien biju Skolēnu dziesmu svētku noslēguma koncertā, kur dziedāja arī diasporas bērni. Gājienā gāja un skatītāju rindās bija tie paši Norvēģijas latvieši, ko maijā satiku Bergenā. Klausoties bērnu folkloras kopu aizrautīgos dziedājumus un piedzīvojot, kā kopkoris pieprasa trešo reizi dziedāt “Pērkons. Saule. Daugava”, galvu pacēla cerība, ka mēs – latvieši – patiešām esam stipra “nezāle”. Ka izņēmumi bezvalodīgo masā neļaus piepildīties pakta Nr. 2 ilgtermiņa plānam – latvieši nevienādosies. Mēs – latvieši Latvijā – šim mērķim varam izmantot to pašu ES naudu, kas savulaik bruģēja ceļu uz Bābeli.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Ceru, ka Gunas Rozes raksts neatstās vienaldzīgus – ir ko pārdomāt … Paldies!

  2. Pašās beigās ļoti precīzi tiek pateikts kāds trāpīgs salīdzinājums par visai paseniem laikiem, kad Amerikā un citur ieradās kristiešu misionāri, kur vietējie tiem saka tā: “Kad jūs ieradāties, jums rokās bija Bībele, bet mums sava zeme. Mēs aizvērām acis lai iztēlotos to labo un skaisto, ko sludinājāt, un, kad tās atkal atvērām, tad attapāmies, ka mums rokās nu ir Bībele, bet jums – mūsu zeme.”
    Tieši tas pats sakāms par Eiropas Savienības projektu un visu to “skaisto” liberālo lažu, kurai pakaļ skrienot ar pārlaimīgām, sajūsminātām sejām, attopamies, ka arī mūsu rokās ir palikuši tikai pliki solījumi un glancēti propagandas prospektiņi, bet finanšu mafijas rokās – mūsu valsts resursi, īpašumi un zeme.

  3. “Un nosauca šo slāni šermuļus uzdzenošajā vārdā – bezvalodīgie.”
    ================================================================
    Tie paši mankurti, par kuriem Rozes kundzes paaudze šausminājās, kad lasīja Čingiza Aitmatova romānu un/vai skatījās J.Raiņa Dailes teātrī lugu “Un garāka par mūžu diena ilgst” (galvenajā lomā – E.Pāvuls).
    Tagad globalizācijas/amerikanizācijas laikos tikai mankurtu radīšānas tehnoloģijas pilnveidojušās – vienas paaudzes laikā var panākt to, kas viduslaikos prasīja 1 000 gadus:
    “….precīzo vārdu “mankurtisms”, kas nozīmē ar varu atņemtu, amputētu cilvēcisko un vēsturisko atmiņu. Daudzu tautu leksikā, arī latviešu, šis jēdziens ieguva stabilu vietu. “Mankurts” pēc kirgīzu senajām leģendām nozīmē cilvēku, kam apstīpo galvu un uzmauc speciālu cepuri, kura žņaudz nost smadzenes, kādēļ cilvēks zaudē spēju atcerēties un pazīt citus. Rezultātā mankurts izšauj uz savu māti.”

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+