Pasaulē
Eiropa

Atis Klimovičs: Nav saprotams, kādēļ ir nepieciešama Ukrainas prezidenta tikšanās ar Putinu2


Atis Klimovičs
Atis Klimovičs
Foto: Ieva Lūka/LETA

Veselas divdesmit septiņas apšaudes kādā no beidzamajām diennaktīm – tas ir nepārprotams vēstījums Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim, kurš uzsvērti demonstrē gatavību ar dažādiem soļiem pielikt punktu karadarbībai Donbasā. Tā uz viņa centieniem reaģē otra puse – sākot ar zemākajā līmenī esošajiem krievu militāristu vadītajiem separātiskajiem kaujiniekiem un beidzot ar galveno pavēlnieku Krievijas līderi Vladimiru Putinu.

Labi, protams, ka šajās apšaudēs neviens ukraiņu karavīrs nav cietis, tomēr ne katru dienu tā sokas un upuru skaits arī šajā relatīvi mierīgajā laikā aizvien pieaug. Jāpiekrīt dažu pieredzējušu ukraiņu politisko komentētāju viedoklim, ka karu nav iespējams apturēt un to var vienīgi zaudēt vai uzvarēt, bet ne apturēt. Ukrainai tas nav pa spēkam.

To var izdarīt vienīgi Kremļa saimnieks, taču tikai tad, ja būs pārliecinājies par savu mērķu sasniegšanu.

Nav šaubu, ka tie neparedz no Maskavas varas brīvas Ukrainas valsts pastāvēšanu. Krievijai, kā tas bijis redzams visu laiku kopš 1991. gada, vajadzīgs nevarīgs un paklausīgs politiski administratīvs veidojums, kas nav orientēts uz Rietumiem. Tāds, kurā netiek veidota brīvajai pasaulei līdzīga demokrātiska iekārta.

Šķiet, to televīzijas komiķis Zelenskis un viņa komanda nav sapratuši.

Tādēļ viņa solījumam izbeigt karu, kas kalpoja par būtisku argumentu Zelenska uzvarā prezidenta vēlēšanās pār Petro Porošenko, nav lemts piepildīties, ja vien viņš nav gatavs pilnībā rīkoties pēc Kremļa norādījumiem. Ar tā saucamās Šteinmaijera formulas parakstīšanu viņš devis pamatu bažām, ka tas ir ceļš uz kapitulāciju Putinam. To sapratusi ne vien virkne atzītu Ukrainas un citu valstu politisko ekspertu, bet arī liela daļa Ukrainas iedzīvotāju.

Šobrīd nav skaidrības par to, kur atrodas Zelenska administrācijas sarkanā līnija attiecībās ar Kremli. Līdz šim tā uzsvērusi, ka Krievijas iekarotā Donbasa teritorija pilnībā jāatstāj visiem Krievijas karavīriem un viņu pakļautībā esošajiem vietējiem kaujiniekiem, un robežas kontrole ar Krieviju jāpārņem ukraiņu robežapsardzei, tikai tad šajā teritorijā iespējams sarīkot vēlēšanas.

Tagad pēc Zelenska piekrišanas parakstīt Šteinmaijera formulu (tiesa, klīst runas, ka tādas īsti nav, bet ir vienīgi Kremļa izteikti priekšlikumi), kas pavērtu ceļu uz vēlēšanu sarīkošanu jau tagad EDSO misijas pārraudzībā, radušās šaubas, vai Ukrainas prezidents tomēr nav rīkojies pretēji nacionālajām interesēm. Daudzuprāt, tā tieši ir noticis, un ne velti skaļi un plaši tiek runāts par kapitulāciju agresora priekšā.

Nav saprotams, kādēļ ir nepieciešama Ukrainas prezidenta tikšanās ar Putinu, par ko īpaši aktīvi runā Zelenskis.
Saistītie raksti

Ko tā var dot, ja nepārprotami ir skaidrs, ka Krievija nav izpildījusi un arī negrasās izpildīt pašas galvenās Kijevas prasības? Šobrīd nav atbildes, kādā veidā Ukrainas vadībai var būt pieņemamas jebkādas vēlēšanas okupētajā teritorijā svešu ieroču klātbūtnē.

Kā bijis redzams beidzamajās dienās, Ukrainā netrūkst apzinīgu pilsoņu ar skaidru apziņu, kas plašos mītiņos pateikuši kategorisku nē kapitulācijai. Nav viegli prognozēt tuvāko nākotni, vienīgi skaidrs, ka gadu mijā varam pieredzēt interesantus notikumus šajā valstī.

LA.lv