×
Mobilā versija
Brīdinājums -13.4°C
Haralds, Almants
Piektdiena, 23. februāris, 2018
30. novembris, 2017
Drukāt

Grāmatniecības pārstāvji: beidzot tapusi veiksmīga literatūras mārketinga sistēma (5)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Pērnā gada Londonas grāmatu tirgū tika prezentēts un kopš tā laika apzināti kopts introverto latviešu rakstnieku zīmols #iamintrovert, kurš ticis atzinīgi novērtēts.

Gaidot Londonas grāmatu tirgu, kurā Baltijas valstis par godu simtgadei būs viesu valstu statusā, no šīs nedēļas līdz pat nākamā gada aprīlim dažādos Latvijas bāros, restorānos un kafejnīcās varēs nogaršot pēc Latvijas rakstnieku stāstu receptēm gatavotus ēdienus un dzērienus.

Tādējādi var teikt, ka gatavošanās lielākajam notikumam Latvijas grāmatniecības vēsturē ievirzījusies noslēguma taisnē. Kā vislabāk izmantot šo lielo iespēju Latvijas literatūras labā? Lai diskutētu par šo tēmu, “KZ” redakcijā pie apaļā galda aicināju Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta vecāko speciālisti LĪGU BUŠEVICU, Londonas grāmatu tirgus Latvijas programmas kuratori INGU BODNARJUKU-MRAZAUSKU, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju ARNO JUNDZI un Latvijas Grāmatniecības padomes priekšsēdētāju, Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāju RENĀTI PUNKU.


Literatūra – pirmā ar veiksmīgu zīmolu

– Pirmais jautājums nav tieši saistīts ar Londonu. Kā jums šķiet, vai nozarei ir izdevies pārvarēt Latvijas Literatūras centra (LLC) sabrukuma radītās sekas? Jo vēl aizvien ik pa brīdim no dažādām pusēm izskan, ka pie tā, kas notika ar LLC, vainojami visi rakstnieki, visi izdevēji un visi kultūras žurnālisti…

Renāte Punka: – Šobrīd atrastais modelis man šķiet samērā optimāls un tuvāks starptautiskajai praksei savas literatūras popularizēšanai pasaulē. Modelis, pēc kura bija veidots Latvijas Literatūras centrs, faktiski nav pasaulē pieņemtā labā prakse. Visbiežāk stendus izstādēs organizē Grāmatizdevēju asociācija sadarbībā ar partneriem, un ir atsevišķa struktūra vai organizācija, kas nodarbojas ar autoru popularizēšanu. Savukārt atbalsta programmu sistēma katrā valstī tiek organizēta atšķirīgi. Bet pats, pats svarīgākais, kas mums izdevies, – visticamāk, no malas to nemaz nevar tik labi redzēt – jau trešo gadu cilvēki no visām nozares lielākajām organizācijām Memoranda padomes ietvaros pie viena galda spriež par nozares ārpolitiku. Viena lieta ir Grāmatniecības konsultatīvā padome, kas sanāk Kultūras ministrijā pāris reizes gadā, kad ir akūta vajadzība, bet Memoranda padome nepieciešama, jo nozare sastāv no dažādiem komponentiem, un veselīgai attīstībai ir svarīgi, lai visas iesaistītās puses sarunātos savā starpā. Kamēr pastāvēja LLC, ar skumjām jāsaka, tas nenotika. Iespējams, mēs arī vēl neesam atraduši optimālo modeli, bet esam ceļā uz to.

Arno Jundze: – Atšķirība starp mums un Latvijas Literatūras centru ir tāda, ka tad, ja nozarē ir problēmas, mēs par tām runājam, arī par grūtiem jautājumiem. LLC nekādas debates nenotika – viņi bija maza struktūra, kura darīja, ko un kā gribēja, nevienam īpaši neatskaitoties. Reizēm varbūt arī bija vienkāršāk neklausīties vienas vai otras puses viedokļos, kuri turklāt reizēm viens otru izslēdza, bet man tomēr liekas, ka ir pozitīvi, ja ir iespēja debatēt. Otrs: es teiktu, ka pašreiz vairāk spriež un negatīvus komentārus “Facebook” raksta tie – to arī redzu rakstnieku vidē –, kuri paši neko ārpus Latvijas nav redzējuši. Es vēlos, lai viņi paši brauc, ir klāt. Vienīgais veids, kā šo situāciju mainīt, būtu daudz vairāk vest autorus uz ārzemju tirgiem, lai paši apskatās, nevis sēž kafejnīcā un spriež par lietām, kur neko nezina.

Ja paskatāmies, kāds bija izejas punkts… Man ļoti spilgti atmiņā palikušas pirmās ārzemju tikšanās kā Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājam, turklāt pilnīgi nesaistīti ar Londonas tirgu. Bija redzams, ka zināšanas par Latvijas literatūru ir katastrofālas. Braucu ar mazu prezentāciju, partneri bija pārsteigti – jums arī kaut kas ir? Lietuviešus zināja, igauņus, sauca konkrētus autorus. Latviešu literatūru neatpazina. Labākajā gadījumā bija dzirdējuši par Noru Ikstenu.

Inga Bodnarjuka-Mrazauska: – Mēs jau otro gadu nodarbojamies ar nozares bāzes sakārtošanu. Kad sākām darbu pie tirgiem un grantiem, bija redzams, ka ir ļoti daudz nesakārtotu lietu, un būtībā būvējām pilnīgi jaunu sistēmu. Otrs jautājums, ar kuru aktīvi nodarbojamies, kur jau ir rezultāti, bet nav plašas publicitātes, ir profesionālo kontaktu veidošana. Bija nepieciešams nodibināt kontaktus ar profesionālās nozares organizācijām, literārajām organizācijām, savākt kontaktu bāzi, kas tad strādātu kā vēstnieki mūsu literatūras atpazīstamības veicināšanai. Tagad sēkliņas ir sasētas. Pirmie augļi jau parādās. Taču nav iespējams precīzi prognozēt, kad nāks atdeve un precīzi cik liela tā būs, bet, ja tāpat turpināsim gadus trīs, es prognozēju, ka būs labi.

Līga Buševica: – Man šķiet, LLC funkcijas ir ļoti veiksmīgi pārņemtas, un ļoti labi, ka tās sadalītas starp trim organizācijām, jo dalība Londonas grāmatu tirgū prasa ļoti apjomīgu un intensīvu darbu, un, ņemot vērā šīs dalības ambīciju, tajā skaitā Lielbritānijā izdot vairāk nekā 30 latviešu autoru darbu, viena organizācija to nebūtu varējusi izdarīt. Tagad ir skaidra ne tikai sistēma, kā darboties tālāk ar literatūras eksportu, bet ļoti veiksmīgi izveidots arī literatūras zīmols, ko zinām kā introvertos latviešu rakstniekus. Dažas nozares jau izteikušas atzinību literatūras nozarei, ka mums izdevies pirmajiem izveidot sev atpazīstamu un pievilcīgu zīmolu.

…īgnu un vienpatnīgu latviešu rakstnieku…

– Absolūti ne, es domāju, tieši ar atzīšanu, ka esam tādi, esam pievilcīgi.

A. Jundze: – Piekrītu Līgai: visur, kur šis zīmols parādās, ir jautrība, kas rosina interesi, – kas ir šie latvieši?

Lai nesabojātu reputāciju

– Londonas devītais vilnis pārskries mums pāri pavasarī. Kas ar struktūru un finansēm notiks tālāk?

L. Buševica: – Kopā ar pašreizējo komandu, kas strādā ar Latvijas literatūras eksportu, par šo jautājumu jau domājam un esam noformulējuši galvenos virzienus un sasniedzamos rezultātus, pie kuriem jāturpina strādāt, lai varētu noturēt izveidoto sistēmu un attīstīt latviešu literatūras eksportu turpmāk. Jautājums, protams, ir par finansējumu. Domāju, ka nozarē šo jautājumu diskutēsim tuvākajā laikā, pēc tam, kad būsim paši noformulējuši prioritātes un turpmākos plānus, to varētu apspriest ar Kultūras ministriju un Valsts kultūrkapitāla fondu (VKKF). Nākamā gada budžetā vēl ir pieejams Londonas finansējums latviešu literatūras eksportam, bet 2019. gadā atgriežamies pie iepriekšējā finansējuma, taču pašlaik ir skaidrs, ka ar to nepietiek, lai noturētu izveidoto sistēmu.

R. Punka: – Par dalību Londonā ir dažādi viedokļi, jo nauda, kas tiek tērēta, protams, nav maza. Bet, skatoties uz kaimiņvalstīm, redzam: tieši dalība Frankfurtē kā viesu valstij bija milzīgs pozitīvs grūdiens Lietuvas literatūras eksporta attīstīšanai, un tas arī kalpoja par iemeslu sakārtot struktūru un saprast nepieciešamos finansējuma apjomus. Būdama praktiķe izdevēja, kā Grāmatniecības padomes priekšsēdētāja vienmēr, kad Literatūras centrs nāca uz sēdēm informēt, kā tērēs savu budžetu, jautāju, kā viņi ar to spēj iztikt. Tagad, kad darbi svešvalodās tiek tulkoti aktīvāk, ir pilnīgi skaidrs, ka ar toreizējiem līdzekļiem LLC nevarēja pietikt visu viņiem uzticēto darbu apsaimniekošanai.

A. Jundze: – Es varu pateikt par tulkošanas programmām – mums jau tagad naudas pietrūkst. Esam spiesti atteikt labiem projektiem, kur jau gatavs tulkojums. Šogad VKKF saņēmām stipri mazāk, bijām spiesti startēt regulārajos konkursos, tādējādi ņemot naudu nost citiem projektiem, kas man galīgi nepatīk, jo es saprotu, ka tā vajadzīga arī, lai tepat Latvijā izdotu labas grāmatas. Kopš pagājušā gada marta esam atbalstījuši apmēram 80 projektus – tas atklāj pieprasījuma apjomu. Daudzi tulkotāji izrādījuši interesi. Šis ir lūzuma brīdis: mēs esam labi pastrādājuši, parādījuši, ka esam atvērti, mūsdienīgi un moderni, ar mums beidzot runā arī lielas, nopietnas organizācijas. Tad ko: tagad pateiksim, ka ejam uz grunti tāpat kā LLC un nekas vairs nenotiek? Mani ļoti uztrauc starptautiskās reputācijas jautājums arī tādēļ, ka pats esmu ielicis ļoti daudz darba, braukdams un Latviju popularizēdams, un man ir jautājums, vai nepalikšu idiota lomā, jo es nezinu, kas tālāk notiks? Redzēju, cik aktīvi risinājās darbs Frankfurtē. Bet kas būs nākamgad, aiznākamgad?

– Vai pēc Frankfurtes ir arī bijusi izdevēju interese par mūsu autoru grāmatām?

I. Bodnarjuka-Mrazauska: – Jā, Frankfurtē mums uzreiz pateica, ka pāris darbus ņems. Leipciga un Frankfurte ir vēl viens tirgus, ar kuru esam sākuši mērķtiecīgi strādāt, vedot ne tikai autorus, bet arī literāros aģentus un izdevējus.

A. Jundze: – Es ļoti gribētu, bet nezinu, vai to izdosies panākt, lai nākamgad Latvijas pārstāvji Frankfurtē piedalās “Weltempfang” diskusiju salonā, lai varam klausīties arī par Latvijas grāmatniecības situāciju, ne tikai Indijas problēmām. Par dalību salonā nav jāmaksā, bet jāpanāk, lai mūs uzaicina. Tas nozīmē – jāiet, jākontaktējas, tas ir pamatīgs darbs.

R. Punka: – Tas ir darbs, protams, bet tāpat tirgus apmeklējums ir arī finansējuma jautājums. Tā ir otra joma Latvijas Rakstnieku savienības pārziņā – mobilitātes programma, rakstnieku un profesionāļu braucienu apmaksa. Ļoti rūpīgi jāskatās, kurus cilvēkus mēs uz kurieni sūtīsim, kas ir lietderīgi, kas – mazāk lietderīgi. Memoranda padomē šie jautājumi tiek apspriesti, man liekas mērķtiecīgāk nekā agrāk.

Dalība grāmatu tirgos – smags darbs

– Vai Memoranda padome savus lēmumus atskaņo un saskaņo arī saviem biedriem, nozares pārstāvjiem? Ir bijuši dzirdami iebildumi, ka mainās organizācijas, kuras ved uz grāmatniecības notikumiem ārzemēs, bet autori, kurus ved, gan nemainās. Arno, tu jau arī pats pieminēji, ka vairāk vajadzētu rakstniekus vest uz ārzemēm…

A. Jundze: – Būtu vairāk jāved, bet es arī redzu aktivitātes trūkumu no pašu autoru puses. Pērn mums bija vairāki semināri, piedāvājām tikties un par visu stāstīt. Autori, kuri ceļ pretenzijas “Facebook”, nevienā no šiem pasākumiem nav redzēti. Dažiem ir mode ņaudēt pa kaktiem. Nu ko es varu darīt, ja no Rumānijas atnāk uzaicinājums ļoti konkrēti Ingai Gailei?! Pat ja viņa atsakās braukt, es taču nevaru sūtīt kādu citu viņas vietā… To izvēlas paši rīkotāji. Tie, kas savienībā ir aktīvāki, darbojas valdē, zina, mums šobrīd ir sadarbības līgums ar Igaunijas un Lietuvas rakstnieku savienībām, būs arī konkrēta nauda pasākumu īstenošanai 2018. gadā, jo, pateicoties Ingai Žoludei, esam sekmīgi startējuši Ziemeļvalstu projektā. 20. novembrī igauņu un latviešu dzejnieki uzstājās “Nice Place Telpā”. Šī pati igauņu latviešu komanda uzstājās Tallinā. Rīgā bija brīnišķīgs lasījums! Pašiem autoriem jāizrāda aktivitāte.

Un – vienreiz tas jāpasaka publiski! – nevar aizbraukt uz pasākumu ārzemēs, ieslēgties viesnīcā, tur trīs dienas pasēdēt pie glāzītes un pat neaiziet uz pasākumu. Tādi gadījumi bijuši vairākkārt. Vai tādu autoru kāds vēl gribēs kaut kur vest? Un ja runā par izdošanu… Nupat saņēmām britu izdevēju projektu – viņi grib izdot Andreja Upīša romānu “Zelts”. Pat nezinu, kāpēc – bet viņi ir to atraduši. Skaisti! Briti mūsu klasiķa 140. jubilejā grib viņu izdot viņa lamātajos pūstošajos Rietumos. Vai tiešām kāds domā, ka esmu lobējis Upīti? Vai Regīnu Ezeru un Zigmundu Skujiņu Itālijā? Kad runā, ka izdod vienus un tos pašus autorus, vajag paskatīties atbalstīto projektu sarakstu – amplitūda ir no Noras Ikstenas līdz Evai Mārtužai…

R. Punka: – Kad britu, vācu vai franču izdevēji izvēlas darbus, viņi vērtē, vai tie interesēs viņu lasītājus. Un, ja viņš grib vest autoru uz savu valsti, tas ir nopietns darbs. Varu to apstiprināt kā izdevējs, kurš ved autorus uz Latviju. Man jābūt pārliecinātai, ka rakstnieks ir patīkams, prot stāstīt par savu grāmatu, ir gatavs strādāt. Kad pērn atbrauca ukraiņu rakstnieks, viņam divās dienās bija septiņi pasākumi – trīs tikšanās ar lasītājiem un četras intervijas. To pašu mēs gaidām no autoriem, kurus vedam uz ārzemēm un kuriem galu galā maksājam naudu.

A. Jundze: – Labs piemērs bija arī Džefs Kinnijs, starp citu, otrs bagātākais autors 2016. gadā, kurš nopelnījis 19,5 miljonus dolāru. Viņš, Rīgā iebraucis, strādāja no rīta līdz vakaram, melnu muti. Tā nav nekāda izklaide, tas ir darbs, kur arī valodas jāzina.

I. Bodnarjuka-Mrazauska: – Autoram ir liels bonuss, ja grāmata iznākusi ne tikai latviešu, bet arī angļu valodā, un tur, protams, ir arī literāro aģentu darbs, kas palīdz izdevēju aizvest līdz konkrēto autoru izvēlei. Izdevējam jau ir plāns, ko viņš ar grāmatu darīs. Un tad arī var skatīties: vai autors ir gatavs runāt, pats uzstāties, lasīt angļu valodā bez tulkotāja, turklāt mēs dodam vēl papildu misiju – tā kā nevaram paši visur aizbraukt, autoram ir uzdevums iegūt, nodibināt kontaktus, strādāt ar medijiem. Autoriem grāmatu tirgi – īpaši nākamais gads – būs liels pārbaudījums.

A. Jundze: – Turklāt ne visi vienmēr gatavi braukt, kādreiz jau autoram ir arī darbs…

– Un dzirdēti arī izdevēju iebildumi par izdevumiem, kas top īpaši Londonai…

R. Punka: – Ja runājam par Grāmatizdevēju asociācijas divus gadus kūrēto programmu kultūrvēsturisku darbu izdošanai angliski, es to uzskatu par ļoti vērtīgu, un asociācija gribētu to turpināt, lai neuzkrautu papildu slogu VKKF, jo grāmatniecība jau neaprobežojas ar prozu un dzeju vien. Informācijas, ko var atrast par Latviju angliski, ir nožēlojami maz, un niecīgā tūrisma plūsma uz Latviju neļauj arī izdevējam pašam pilnībā finansēt nopietnus izdevumus. Uzskatu, ka eksperiments bija veiksmīgs; protams, ja būtu regulāra sistēma, ka reizi gadā notiek šāds konkurss, un izdevēji zinātu, ka ir konkrēta summa, uz kuru var pretendēt, tad pieteikumu klāsts būtu vēl labāks. Uzskatu, ka valodu skaitu varētu palielināt, ietverot vācu, spāņu, franču. Ko darīt ar krievu valodu? Šajā konkursā atbalstītās tautas pasakas jau iznākušas armēniski, par tām bija interese arī Frankfurtē. Man ir jautāts, kāpēc šī grāmata nav izdota krieviski. No vienas puses, krievu valoda var apēst visu budžetu, no otras – varbūt tomēr nauda tai jāparedz. Vispirms jābūt skaidrībai par finansējumu, tad var runāt konkrēti.

I. Bodnarjuka-Mrazauska: – Es vēl gribu precizēt, un tas neattiecas uz Londonu vien: mēs sadarbojamies ar izdevējiem, bet neapkalpojam viņus, un tas attiecas gan uz ārzemju izdevējiem, gan mūsu izdevēju grāmatām angļu valodā. Sasaucām visus izdevējus kopā un jautājām, ko viņi paši plāno ar izdotajām grāmatām darīt, tad varam skatīties, kā palīdzēt. Mēģināsim ielikt šos darbus kādos Lielbritānijas grāmatveikalos, vismaz vienā. Šis tomēr ir pilotprojekts. Pasaku gadījumā var redzēt, ka šī grāmata, kas tulkota angliski, kalpo par paraugtulkojumu, lai to izdotu arī citur pasaulē.

Sīvā konkurencē

– Latvijai tagad ir jau trīs ES Literatūras balvas. Vai tās palīdzējušas veicināt mūsu literatūras atpazīstamību?

A. Jundze: – Jā, neapšaubāmi. Sasniegt ārvalstu auditoriju noteikti.

R. Punka: – Uz Londonas grāmatu tirgu taps arī speciālizdevums. Viena no balvas rīkotājām ir Eiropas Grāmatizdevēju federācija, viņi lūdza mūsu kultūras ministrei uzrakstīt priekšvārdu un apkopos atsevišķā grāmatā visus deviņus līdz šim izdotos ES Literatūras balvas autorus no Baltijas, Londonā šis izdevums būs pieejams.

Jāsaprot, ka, apmeklējot Frankfurti, Londonu un Boloņu, tu jau nebrauc uz konkrēto valsti, tā ir iespēja sastapt plašu spektru izdevēju un grāmattirgotāju. Un interese ir. Nupat Londonā bija pasākums par Latvijas grāmatniecības un kultūras tirgu un autoriem, bija sanākusi pilna zāle, esot bijis veiksmīgākais pasākums līdz šim. Polijai pērn uz šādu pasākumu bija atnācis vismaz par trešdaļu mazāk interesentu. Pie manis pienāca izdevējs, kurš bija arī vienā no vizītēm Rīgā – viņš izdos Kristīnes Ulbergas romānu “Zaļā vārna”, bet agrāk izdevis Alberta Bela “Būri”, plāno nākamgad uz Londonu izdot to atkārtoti.

A. Jundze: – Tas ir veiksmes stāsts, bet apakšā – darbs, kuru dari un nezini, kad būs atdeve un vai tā būs. Runājot par balvu, mums jau tagad jādomā par autoru izvirzīšanas procesu pēc diviem gadiem, kad atkal būs tāda iespēja. Jo kritēriji, pēc kuriem var autoru virzīt, ir ļoti stingri, un, ja mēs šos divus gadus neatbalstīsim autorus, kuriem jābūt no divām līdz četrām grāmatām, tad nākamreiz varam palikt bez balvas. Vajag savas programmas, kuras veicinātu prozas attīstību, vajadzētu arī stipendijas jaunajiem autoriem pirmajai grāmatai kā visur citur pasaulē. Autoru atbalsts, manuprāt, šobrīd ir nepietiekams visos līmeņos.

R. Punka: – Protams, mums VKKF literatūrai šogad atvēlēti 442 152 eiro, bet Igaunijas VKKF gadā sadala trīs miljonus, tātad sešreiz vairāk…

A. Jundze: – Tad arī nav brīnums, ka viņiem panākumi lielāki. Tīklojuma ENLIT konferencē Frankfurtē, kurā Latvijas Rakstnieku savienība piedalās kā dibinātājvalsts, par saviem nākamo gadu plāniem sāka stāstīt slovēņi. Slovēnijā ir divi miljoni iedzīvotāju, varbūt mazliet turīgāki par mums, bet tāpat postpadomju valsts, ļoti līdzīgas problēmas kā mums, toties plāni – ambiciozi bez gala, jau šā gadsimta 20. gadu sākumā grib būt viesu valsts statusā Frankfurtē un Boloņā… Starp citu, 2018. gadā viesu valsts būs Gruzija, kas noteikti nav bagātāka par Latviju.

– Ārzemju izdevējs droši vien vērtē ne tikai grāmatas atbilstību savam tirgum un autora komunikabilitāti, bet arī to, cik lielu atbalstu tulkojumam varēs saņemt. Vai šajā ziņā varam konkurēt?

R. Punka: – Memoranda padomē esam nonākuši pie atziņas, ka stipendijām tomēr ir griesti, un tos vairāk vai mazāk ievieš visas valstis. Un pilnīgi nepieņemama ir sistēma, ka tiek apmaksāti visi tiešie izdevumi, lai tikai grāmata iznāktu, jo ir izdevniecības ārzemēs, kuras šādi darbojas – viņi pieprasa apmaksāt visu un tālāk par grāmatu nerūpējas. Esam nolikumā iestrādājuši minimālās mārketinga prasības, lai izdevējs, kurš galu galā saņem atbalstu no Latvijas nodokļu maksātāju naudas, tālāk ar grāmatu strādātu.

Bet, papildinot Ingas iepriekš teikto par literatūras popularizēšanu, – jānotur naudas apjoms tulkošanai vismaz pašreizējā apjomā vai pat jāpalielina. Viena lieta ir atbalstīt projektus, par kuriem jau līgumi ar ārvalstu izdevēju noslēgti, bet, lai pārdotu darbus, kuriem redzam potenciālu, bez pietiekami apjomīgiem paraugtulkojumiem vai pat pilntulkojumiem vismaz angļu valodā neiztikt.

A. Jundze: – Mēs tagad gadu un astoņus mēnešus atbalstām tulkojumus, bet kādā brīdī vajadzētu sākt skatīties, kas ar izdotajām grāmatām noticis, cik reālas solītās mārketinga aktivitātes. Pasolīt projektos jau var visu ko. Ja programma turpināsies, pārbaudīsim. Ja kāds būs krāpies, vairāk Latvijā atbalstu varēs nemeklēt.

Un vēl viena ļoti svarīga lieta, atgriežoties pie tā, ko vērtē ārzemju izdevēji. Viņi jau nav muļķi, paņem latviešu recenzijas, iekopē “Google Translator” un paskatās, kādas šausmas tur sarakstītas. Es pieļauju, ka tādā veidā interese par dažu labu darbu tikusi atsista…

vizualis_5UZZIŅA

Londonas Grāmatu tirgus notiks no 2018. gada 10. līdz 12. aprīlim.

Latvija, Lietuva un Igaunija tajā kopīgi piedalīsies viesu valstu statusā.

Londonas grāmatu tirgus projekta īstenošanā Latvija no valsts budžeta trīs gados iegulda 1 950 000 eiro.

tabs

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Skaisle Jātaļniece Atbildēt

    Es ticu tam, ka ir ieguldīts nopietns darbs un ka grāmatizdevēju bizness sāk zelt un plaukt, iespējams kļūst stabilāks.

    Tāpat es ticu, ka milzīgi ieguvēji ir tie rakstnieki, kuri prot labāk runāt kā rakstīt un tādējādi veicināt savu atpazīstamību, popularitāti un attiecīgi , piedodiet, noietu.

    Bet kā dedzīga un kaislīga lasītāja , literatūras baudītāja un literāro procesu vērotāja es ar milzu nožēlu un šausmām secinu, ka NA vadītā nozare ir likvidējusi visus latviešu valodai un literatūrai veltītos izdevumus. Mums nav neviena – cilvēki – NEVIENA paša medija – ne drukāta, ne interneta – valodai un literatūrai. Mums ir Domuzīme – kur arī literatūra tiek publicēta.

    Ja par Domuzīmi – tikko ienāca prātā – lasīju tādas profesores Zuicenas rakstu, no kura uzzināju, ka tikai pateicoties viņai ir vispār saglabāts latviešu literārās valodas arhīvs. Ka tas būtībā mētājies pa kaktiem un nevienu tas neinteresē.

    Savukārt, tepat LA lasu par Andreju Upīti – un tas man atgādina to, ka kultūrpolitika Latvijā neparedz izglītot vietējo lasītāju – lai man būtu iespēja iepazīties ar literatūras vēsturi.
    Nenotiek ne lasītāju, ne rakstītāju, ne valodas un literatūras speciālistu sarunas – diskusijas – literārie klubi.

    Jā es centīgi izlasu to, kas rakstīts Domuzīmēs , tagad delfos kaut kas atkal ir – bet tas ir tik fragmentāri

    Es teiktu tā ,ka es negribu, ka mani nodokļi, manis savulaiks stādītie Latvijas valsts mezi aiziet vienas nozares uzņēmēju un dazu literātu biznesa interešu īstenošanai.

    Mauprāt, veiksmīga būtu tāda kultūrpolitika , kura būtu vērsta uz visas nācijas interesēm.

    Bet tas tā šobrīd pavisam noteikti nav

    Diemžēl nebrīnos par to – no NA un blodlaižām neko citu jau principā sagaidīt nevar

  2. Cik mīlīga savstarpēja slavināšanās. Pa to laiku Vija Kilbloka FB cenšas saprast, ar ko šie mīlīgie ļaudis nodarbojas.

    • Kilblokai pilsoniskā stāja izveidojas tajā brīdī, kad kaut kur parādās miljoni. Te arī parādās. Tad prasa taisnību. Literatūras kvalitāti gan neviens te nemeklē. Industrijas rūpals.Un Jundze kaut kā dikti tēvišķs sāk justies – kā galvenais varonis. Neticu šim karnevālam! Ticu literatūras attīstībai.

  3. Kur visā šajā mārketingā un milzu līdzekļos ir pati literatūra un rakstnieks? Aizbildnīgās frāzes ” mēs vedam rakstnieku” ir priekš humora nodaļām literatūras vēsturē. LLC mutācija kaut kādā Memorandā un mazo, pašslavinošo rosību izdevīgums pasaka visu.

  4. Ir bijuši dzirdami iebildumi, ka mainās organizācijas, kuras ved uz grāmatniecības notikumiem ārzemēs, bet autori, kurus ved, gan nemainās.
    Tieši tā. Pat LALIGABA balvu saņemšana neko nemaina, kāpēc tā? N.Ikstena no viena ceļojuma uz nākošo… Cik noprotams no intervijām, viņa būšot arī dienas autore Londonā, viņa simtgadē uz ASV dosies. Vienas autores izteikta darbu popularizēšana ārzemēs, cik tas izmaksā un, cik lielā mērā citiem šī iespēja tāpēc ir liegta? Kur paliek pārējie autori?

Draugiem Facebook Twitter Google+