Latvijā
Sabiedrība

Ceļš uz virsotni. Aktiera Edgara Liepiņa dēls par alpīnismu un jēgpilnu dzīvi 4

Foto: no Kristapa Liepiņa personiskā arhīva

Izcilā traģikomiķa Edgara Liepiņa dēls. Lielisks zīmētājs un stāstnieks. Prot iedvesmot. Uz viņu var paļauties. Pametis labi apmaksātu un interesantu darbu Latvijas Bankā, lai darītu to, kas viņam patīk vairāk par visu, un būtu tur, kur jūtas vislabāk. Kalni ir viņa vājība. Un viņa spēks. Alpīnisma instruktors KRISTAPS LIEPIŅŠ. Tiekamies brīdī starp Baltajiem Kordiljeriem un Alpiem. Pirms dažām dienām viņš atgriezās no Peru, bet pavisam drīz kopā ar astoņiem vēža slimniekiem kāps Monblānā.

Galerijas nosaukums

Esi tikko atgriezies no Peru, kur abi ar Kristīni apceļojāt Baltos Kordiljerus un uzkāpāt Peru augstākajā virsotnē Huaskaranā, kļūstot par pirmajiem latviešiem, kas tur pabijuši. Vai tas bija sarežģīts maršruts?
Latvijas alpīnisti Dienvidamerikā ir kāpuši maz. Iespējams, tāpēc, ka aizbraukt uz turieni ir dārgs prieks. Taču ir to vērts, Baltie Kordiljeri ir ļoti, ļoti skaisti. Huaskarans nav sarežģīts kalns, ja kāpj pa normālo ceļu. Diezgan augsts, ir dažas bīstamas vietas, taču salīdzinājumā ar citām Peru virsotnēm, kurās mēs uzkāpām, šis kalns ir vieglāks.

Tātad grūtākie maršruti ne vienmēr ir paši augstākie?
Tur jau tā lieta! Doma, ka augstkalnu alpīnisms ir pats sarežģītākais, ir maldīgs stereotips. Tie, kas pazīst drēbi, par to var tikai pasmaidīt. Jā, tas ir fiziski grūti, augstums un aukstums paņem ļoti daudz spēka, bet tas nebūt nav lielākais prestižs alpīnismā.

Un kas ir lielākais prestižs alpīnismā?
Tehniski ļoti sarežģītu un bīstamu maršrutu iziešana, kāpšana mazās komandās, kad iet divi vai trīs cilvēki, kas paši uz vietas izvēlas iepriekš neapstrādātus maršrutus. Kāpšanas stils – ļoti ātrs un ne vienmēr drošs. Piemērs iz dzīves. Savulaik biju Skotijā ziemā, kad tur ir kāpšanai sarežģīti laika apstākļi. Kalni ir zemi, kilometrs virs jūras līmeņa, bet plosās sniegputenis, vēja ātrums simt kilometru stundā, klintis apledojušas. Tu kāp it kā mazus maršrutiņus, bet tehniskā ziņā tā ir alpīnisma kvintesence. Ieradās tur kāds kāpējs, kas līdz tam bija piedalījies dažās komercekspedīcijās. Instruktors viņam jautā: kāda tev ir pieredze? Esmu uzkāpis astoņtūkstošniekā. Komercekspedīcijā? Jā. Pa aprīkotu normālo ceļu? Jā. Izmantojot papildu skābekli? Jā. Bet vai kas nopietns arī ir tavā kalnu pieredzē? (Smejas.) Rūdīti alpīnisti zina, kas ir patiess izaicinājums, gan interesants, gan bīstams. Tie var būt pat ļoti zemi kalni. Piemēram, Bafina salās Kanādas arktiskajā arhipelāgā. Kilometru augstas granīta sienas – it kā nekas īpašs, taču mežonīgajos laika apstākļos desmit un divdesmit dienu maršruti uz tām sienām ir ārkārtējs pārbaudījums kāpēju tehniskai varēšanai un izturībai. Arī Patagonijā, kur laika apstākļi ir nenormāli skarbi, – ja paveicas un iekrīt dažas labas dienas, tā jau ir dāvana. Tur lielākais augstums ir trīs kilometri, bet, ja esi tur kāpis, alpīnisti, kas zina un saprot, ko tas nozīmē, tevī ieklausās.

Tu esi Patagonijā kāpis?
Esmu bijis tur, bet laikapstākļi nebija labvēlīgi kāpšanai… Tādu vietu ir vēl daudz, piemēram, Antarktīda. Arī tur neesmu kāpis, bet tas ir manā sapņu sarakstā, – daži mani franču draugi ik pa laikam piedalās ekspedīcijās Karalienes Modas Zemē. Tur augstākās virsotnes neaizsniedz trijus kilometrus, bet gaisa temperatūra dienā ir mīnus divdesmit, naktī – četrdesmit un zemāk. Tur pat dažus simtus metru augsta noledojusi klinšu siena ir milzīgs izaicinājums. Pamēģini uzkāpt! Un pamēģini izdzīvot.

Ar klinšu kāpšanu un alpīnismu tu nodarbojies kopš trīspadsmit gadu vecuma. Kā sākās tavs ceļš uz virsotnēm?
Tīrā nejaušība. Uz skolu bija atnācis treneris, kas stāstīja par speleoloģiju. Pētīt alas – tas taču ir tik interesanti! Aizeju uz Annas ielu pieteikties pulciņā, bet izrādās, treneris negaidīti nokļuvis slimnīcā un tiem, kas atnākuši, ļauj kādu brīdi pakavēties alpīnisma pulciņā.

Tu esi mācījies “lietišķajos” un Kultūras akadēmijā. Esi strādājis Latvijas Bankas Aizsardzības pārvaldē. Kāpēc pameti studijas? Un kas pamudināja pamest labi atalgotu darbu?
Studijas gan “lietišķajos”, gan akadēmijā nācās pamest, jo citādi vienkārši nebija par ko dzīvot. Deviņdesmito gadu sākums, man tikko piedzimusi meita, ģimene jāpaēdina, rēķini jāmaksā, bet savienot darbu ar pilna laika mācībām tolaik nevarēja. Esmu strādājis gan par skatuves strādnieku Jaunatnes teātrī, gan trijās televīzijās par videooperatoru un montāžas režisoru. Un tad nāca darbs Latvijas Bankā. Dinamisks, interesants darbs. Līdztekus tam ar īpašu bankas vadības atļauju varēju kā instruktors darboties arī ar vairākām militārām vienībām. Tomēr trīspadsmit gadi vienā darbā ir ilgs laiks. Biju kāpis pa karjeras kāpnēm, saņēmu labu algu. Taču ko dod liela alga, ja tev nav laika to naudu tērēt. Tas arī bija viens no galvenajiem motīviem, kāpēc pametu darbu, kas visādā ziņā man patika. Tomēr vēl vairāk man patika mēnešus četrus pavadīt, kāpjot kalnos, laivojot jūrās, dodoties izbraukumos ar ģimeni. Jā, darbs arī ir izaicinājums, pašapliecināšanās, novērtējums profesionālā jomā, taču man nepietiek ar vienu mēnesi gadā, lai īstenotu tās lietas, bez kurām mana dzīve zaudē krāsas un garšu. Strādāt interesantu darbu tikai labas algas un prestiža pēc, taču itin bieži justies nelaimīgam, es negribēju. Acīmredzot bija noslēdzies kāds posms. Nauda ir fantastisks līdzeklis, tā sniedz drošības sajūtu, taču daudz drošāka aizmugure ir tavas zinības un spējas, kas nemitīgi jāpilnīgo. Un tā pienāca brīdis, kad sapratu: esmu gatavs atlaisties no šī krasta un doties peldēt nezināmajā, tikai tāpēc, ka man ļoti patīk peldēt. Manā gadījumā – tāpēc, ka man patīk kāpt kalnos.

Cilvēki bieži vien jauc pieradumu ar dvēseles līdzsvaru jeb komfortu. Pierast var pie daudz kā – pie darba, kas labi atalgots, taču vairs nesniedz prieku un patiesu gandarījumu, pie fona mūzikas, pat pie smiltīm kurpēs. Bet brīdī, kad tu apstājies un izpurini smiltis no apaviem, tu pamet nevis komforta, bet diskomforta zonu. Tāpēc man šķiet, ka visi tie pamudinājumi pamest komforta zonu ir muļķīga klišeja. Komforta zonu vajag nevis pamest, bet plašināt. Vai kalni ir tava dvēseles komforta zona?
No vienas puses, kalni nav ērta vieta. Tie prasa nemitīgu koncentrēšanos, spēju ātri pieņemt lēmumus, atbildību par katru vismazāko kustību. Tomēr kalni ir vieta, kur jūtos vislabāk. Tāpēc man svarīgi ir noformulēt savas prioritātes un pēc tam precīzi un atbildīgi definēt, ko piedāvāju citiem, turklāt par samaksu. Es nevēlos mudināt kādu dzīvot ārpus komforta zonas. Es – kā tu pareizi teici – gribu piedāvāt veidus, kā paplašināt savu komforta zonu, audzināt pašdisciplīnu, izzināt savu spēju robežas. Aizdegties, lai degtu ilgi. Nevis, strauji uzliesmojot, izdegtu vai, pamatīgi apdedzinoties, nekad vairs negribētu tuvoties dzīves ugunij.

Klinšukāpšana ir lielisks vingrinājumu kopums gan ķermenim, gan prātam. Kad biju Francijā Šamonī Gidu skolā izgājis visus nepieciešamos starptautiskā alpīnisma instruktoru kursus, kopumā piecus, un saņēmis sertifikātu, man piedāvāja tur palikt. Šamonī ir viens no pasaules alpīnisma centiem. Es varētu tur strādāt par gidu, kāpt ar klientiem katru vasaru reizes divdesmit Monblānā. Laba alga un kalni – ko vēl var gribēt? Bet es pateicu: paldies, nē! Es negribu kāpt vienā un tajā pašā kalnā un ik reizi stāstīt vienu un to pašu. Protams, arī to es daru, taču esmu izveidojis savu alpīnisma skolu un pats izvēlos, kad kurp braukt un pēc kādas programmas cilvēkiem mācīt kalnos kāpšanu. Piemēram, šoruden mēs braucam uz Kirgizstānu, pēc tam uz Nepālu, Itāliju un Omānu – dažādas vietas, dažādi sagatavotības līmeņi, dažādas mācību programmas. Un tas viss tikai no septembra līdz decembrim.

Bet pirms tam tu kopā ar Kristīni un astoņiem onkoloģiskiem pacientiem dodies ekspedīcijā uz Alpiem. Rīkotāji – nodibinājums “Ainas Mucenieces Viroterapijas fonds” un tava “Kalnu grupa”. Mērķis – uzkāpt Monblānā, uzveikt vēzi un iedvesmot citus?
Monblānā esmu bijis reizes desmit un vienmēr gribu uzsvērt – virsotne nav pašmērķis. Ja uzkāpsim, lieliski. Ja laikapstākļi būs nelabvēlīgi, ja kāds no grupas nejaudās turpināt ceļu – tie tomēr ir cilvēki, kas cīnās ar slimību, – pieņemsim arī šādu iznākumu. Galvenais – cilvēki, kas pieteikušies šajā kāpēju grupā, ir apliecinājuši apņēmību cīnīties. Tā ir viņu pirmā uzvara. Esmu vairāk nekā desmit gadus strādājis ar militārām vienībām, zinu, ka galvenais uzvaras noteikums ir griba cīnīties.

Grupā ir cilvēki ar dažādu pieredzi un sagatavotības līmeni. Piemēram, Indra Vālande, savulaik bija sekmīga orientieriste, distanču slēpotāja, pārstāvēja Latviju krosa skrējienos, bet Zane Cinglere-Kraukle neslēpj, ka paniski baidās no augstuma. Tomēr apņēmības pilnas ir viņas abas.
Lielākā daļa programmu, ko esmu gatavojis, ir domāta cilvēkiem, kam kalnos kāpšana jāmācās no nulles. Tas ir ļoti interesanti. Atnāk cilvēki, dažādi, tu sāc strādāt un pavisam drīz redzi, kurš spēj un grib paņemt to, ko tu vēlies iedot. Patiesībā arī te galvenais ir griba un apņēmība, gatavība pārvarēt dažādu veidu robežas, arī bailes.

Esi pieredzējis instruktors. Tomēr – vai arī tev reizēm ir bail?
Nemitīgi ir bail, Vija! Nemitīgi. Tāpēc svarīga ir spēja izprast bailes, rīkoties baiļu apstākļos, sadzīvot ar tām un pieņemt pareizos lēmumus. Nu jau piecus gadus es uzstājos ar iedvesmas lekcijām. Bailes ir viens no galvenajiem tematiem. Mēs nemitīgi saskaramies ar bailēm. Bailes no augstuma, bailes kļūt patstāvīgam un sākt savu uzņēmējdarbību. Tas mehānisms ir viens. Protams, ir ģenētiski ieprogrammētās bailes no sāpēm, no nāves, no nezināmā. Tieši tāpat mēs baidāmies no augstuma, visi. Tāpēc mācāmies sadarboties ar savu zemapziņu, izprast, kas tajā notiek, arī ķīmiskā līmenī. Tikai tā mēs spējam tikt galā ar bailēm. Bērnībā baiļu bija maz. Aizbraucu uz Skulti, kur tik veca egle, ka mana mūža laikā gandrīz nav mainījusies – kā bija savus trīsdesmit metrus augsta, tā paliek. Mēs taču tajā kāpām līdz pat galotnei. Tagad domāju: ja kāds būtu lidojis lejā, labi tas nebeigtos. Taču mums nebija bail, mēs gribējām pētīt, atklāt un izzināt sevi un pasauli. Un vēl mēs nebaidījāmies sapņot. Man mugurā ir zīmola “The North Face” krekls. Tā nav reklāma, tas ir sapnis un pārliecība. Šo zīmolu savulaik izveidoja leģendāri cilvēki, dabas pētnieki, ceļotāji un alpīnisti. Viņu devīze – “Never stop exploring” jeb “Nekad nemitējies izzināt”. Man kādreiz bija sapnis: kaut es kādreiz varētu ar viņiem sadarboties. Jo – tu jau zini – mēs nevaram pētīt pasauli, neatklājot pašiem sevi.

Kur iepazinies ar savu apbrīnojamo Kristīni?
Lai cik banāli tas skanētu – kursos, ko vadīju. Viņa atnāca uz “Kalnu grupu” gluži nejauši, kādam līdzi. Kā pati saka, viņai iepriekš pat prātā nebija nācis, ka viņu varētu interesēt kalni un alpīnisms.

Gan Baltajos Kordiljeros, gan pirms tam Himalajos bijāt divi vien.
Jā, jo tas bija mūsu atvaļinājums. Pirms gada nolēmām, ka mums tomēr laiku pa laikam ir vajadzīgi nelieli radoši atvaļinājumi. (Smejas.)

Ai, cik labi! Ko dara alpīnisti atvaļinājumā? Kāpj kalnos.
Tieši tā! Turklāt atvaļinājums ir krietni grūtāks par to, ko darām ikdienā. Tā bija arī, kad strādāju bankā. Pēc atvaļinājuma man jautā: kā labi atpūties? Parastā atbilde: nedod Dievs jums tā strādāt kā mēs atpūšamies!

Protams, arī kalnos ir atpūtas brīži, reizēm pat vesela diena. Ļoti nopietnās ekspedīcijās proporcija var būt puse uz pusi. Kad ej uz vairākām dienām, tu lejā atgriezies tik pārguris, ka vajag vismaz tikpat daudz dienu, lai atpūstos. Tīri fiziski.

Retināts kalnu gaiss, pārslodze.
Jā, milzīga pārslodze. Peru mēs devāmies uz Alpamajo – vienu no pasaulē skaistākajiem kalniem, kas ir nepilnus sešus tūkstošus metru augsts. Lai nokļūtu līdz virsotnei, jāveic grūts trīs dienu piegājiens ar visu ekipējumu, telti, pārtikas krājumiem. Kad beidzot esi ticis līdz pakājei, kas ir piecu ar pusi kilometru augstumā, pats kāpiens šķiet tāds nieks vien – četrās ar pusi stundās augšā, divās ar pusi stundās lejā. Kā savulaik jokoja gaisa desanta karaspēkā, kur arī man bija gods kādu brīdi dienēt, – lai tu dažas minūtes justos kā ērglis gaisā, tev trīs dienas jābūt kā nastu nesējam ēzelim. Alpīnisma gadījumā – lai dažās minūtes pastāvētu uz virsotnes…

Kā Kristīne tiek galā? Tu kā instruktors esi apmierināts?
Kristīne ir labs piemērs tam, kā samērā īsā laikā var sasniegt ļoti labu līmeni. Ja patiešām grib. Tikko mums bija iespēja salīdzināties. Peru kādas virsotnes pakājē satikām pasaules līmeņa kāpēju pāri, kur meitene ir “The North Face” atlēte, izcila, pasaules elites līmeņa kāpēja. Viņi sāka kāpienu pusstundu pirms mums, sasniedza virsotni pusstundu pirms mums un atgriezās bāzes nometnē pusstundu pirms mums. Redzi, mēs darām to pašu, ko šāda visaugstākā līmeņa kāpēji.

Kas tu esi “The North Face” hierarhijā?
Esmu vienkārši vēstnieks. Tas ir atvēris man daudzas durvis. Beidzot esmu saticis cilvēkus, kas saprot, par ko es runāju. Diemžēl Latvijas sabiedrībai novērtēt alpīnismu ir grūti, jo mums kalnu nav. Un nav arī kāpšanas tradīciju, nav dziļas izpratnes par to, kas ir alpīnisms, kādas ir tā lielākās vērtības.

Un kādas ir alpīnisma lielākās vērtības?
Zinības par cilvēka spēju darboties ļoti sarežģītos ārējos apstākļos ar ļoti sarežģītu iekšēju pasauli. Šī mijiedarbība ir lielākā vērtība, ko alpīnisti var sabiedrībai atklāt. Ne jau tavs sasniegto virsotņu saraksts ir svarīgs, bet spēja sapņot, tiekties, rīkoties, sasniegt. Nereti motivācijas un iedvesmas lekciju klausītāji man saka: jūs stāstāt par kalniem, bet mēs tajā redzam personības vai biznesa izaugsmes risinājumu. Mainās ārējie atribūti, taču sistēma, tehnoloģijas un mehānisms ir viens un tas pats. Jo visa pamatā ir spēja pieņemt izaicinājumus, pārvarēt bailes, izanalizēt riskus, izvēlēties pareizo lēmumu, veidot kvalitatīvu saziņu un mācēt sadarboties. Tas, kas notiek mūsu prātā, lielā mērā ir atkarīgs no tā, kas notiek sirdī. Ja sirdī nekas nenotiek, ja cilvēku uzrunā tikai cipari, – lieliski, lai turpina skaitīt. Mēs esam tik atšķirīgi…

Esmu strādājusi ar tavu tēvu, ar lielisko aktieri Edgaru Liepiņu. Un zini, pēkšņi sapratu: kas viņam bija skatuve, tas tev ir kalni.
Tieši tā! Tēvs teica: ja ko dari, tad ar pilnu atdevi, citādi nav jēgas. Viņam bija ļoti augstas prasības – pirmkārt jau pret sevi, tad pret citiem. Visam, ko dari, kur esi iesaistījies, jābūt paveiktam perfekti, lai tev nav par to kauns.

Tev ir divas meitas un dēls. Vai viņi arī kāpj?
Visi mani bērni ir bijuši kalnos, ir mācījušies gan pa klintīm kāpt, gan uzkāpuši savās pirmajās virsotnēs Alpos, nakšņojuši kalnos zem zvaigžņotas debess… Man bija svarīgi, lai viņi saprot, ko nozīmē ceļot, izzināt, pārvarēt, atklāt. Pārējais ir viņu ziņā.

Vai ir vēl kāda virsotne, ko vēlies sasniegt?
Protams! To ir tik daudz! Un nav pat svarīgi tās nosaukt vārdā. Tas ir kā aktierim pajautāt, vai ir kāda loma, ko tev vēl gribētos nospēlēt. Gan jau katrs tādu varētu nosaukt, taču patiesībā ikviens aktieris grib nospēlēt vēl neskaitāmas lomas neskaitāmās izrādēs. Galvenais – lai tas būtu tā, ka skatītājiem elpa aizraujas, acis mirdz un sirds raud vai gavilē. Citādi nav vērts!
Pirms Peru mēs trīs nedēļas sabijām Nepālā. Tur Katmandu kādā šaurā ieliņā uz mūra pamanīju uzrakstu: “Do not park. Do not wait.”

Neapstājies un negaidi!
Tieši tā! Nobildēju un pēkšņi sapratu: tas ir man un par mani! Ej, esi kustībā, neiekārtojies sasniegtajā, neapstājies un negaidi! Dodies pretī tam, ko vēlies sasniegt!

Īstenībā tā ir zīme katram no mums. Arī tiem astoņiem drosmīgajiem, kas kopā ar tevi ir gatavi kāpt Monblānā.
Jā! Gatavojoties šai ekspedīcijai, atradu informāciju par kādu amerikāni, Šonu Svoneru, kam vēzi atklāja, kad viņam bija trīspadsmit gadu. Pateica, ka dzīvot atlicis pavisam maz, iespējams, dažas nedēļas. Viņš nolēma nepadoties. Pēc trim gadiem viņam noteica vēl arī cita vēža diagnozi, taču viņš turpina dzīvot, nu jau ir uzkāpis visu kontinentu augstākajās virsotnēs, arī Everestā. Ar slēpēm nokļuvis gan līdz dienvidpolam, gan līdz ziemeļpolam. Divas reizes ārsti viņam teica, ka atlikuši vien daži mēneši, taču kopš tā laika pagājuši jau daudzi gadi, kurus viņš ir nodzīvojis intensīvāk un kvalitatīvāk nekā lielākā daļa šīs planētas iedzīvotāju. Viņš ir vairāku grāmatu autors, pieprasīts motivācijas semināru vadītājs, atzīts par vienu no astoņiem pasaulē populārākajiem iedvesmotājiem.

Jo atšķirībā no vairuma šīs planētas iedzīvotāju viņš apzinās, ka laiks ir lielākā vērtība. Patiesībā jau mēs neviens te neesam uz palikšanu. Tā vai citādi, agrāk vai vēlāk. Bet cilvēki kā jukuši pavada savu īso mūžu, dzīdamies pēc tā, ko nav iespējams paturēt, nevis pēc tā, ko nevar pazaudēt.
Tāpēc svarīgi ir nevis tas, cik ilgi mēs dzīvojam, bet ar kādu jēgu piepildām mums atvēlēto laiku. Es apbrīnoju tos astoņus, ar kuriem rīt mēs dosies ceļā uz Monblānu. Vairums no viņiem nekad neko tādu nav darījuši, taču ir apņēmības pilni. Neatkarīgi no tā, vai mēs uzkāpsim kalnā, šī viņu apņēmība ir apbrīnas vērta. Šie cilvēki negrib apstāties un gaidīt. Viņi ir gatavi cīnīties. Viņi ir gatavi dzīvot.

LA.lv