Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
4. decembris, 2014
Drukāt

Celt pārliecinātu Eiropu (1)

Foto no EK arhīvaFoto no EK arhīva

Fragmenti no pāvesta Franciska uzrunas Eiropas Parlamenta deputātiem Strasbūrā, 2014. gada 25. novembrī*

[..] Es kā garīdznieks gribētu sniegt cerības un iedrošinājuma vēsti visiem Eiropas pilsoņiem. Tā ir cerības vēsts, kas balstās pārliecībā, ka mūsu problēmas var kļūt par lielu, vienojošu spēku ar mērķi pārvarēt visas tās bailes, ar kurām šobrīd sastopas Eiropa un visa pasaule. Tā ir vēsts par cerību uz Kungu, kurš ļauno pārvērš par labo un nāvi par dzīvi.

Tā ir iedrošinājuma vēsts atgriezties pie ciešās pārliecības, kas bija Eiropas Savienības dibinātājiem, kas redzēja nākotni balstītu spējā strādāt kopā, lai savienotu sašķelto un stiprinātu mieru un sadraudzību starp šī kontinenta cilvēkiem. Šī politiski ambiciozā mērķa centrā ir ticība cilvēkam, ne tik daudz kā pilsonim vai ekonomikas spēlētājam, bet cilvēkam – vīriešiem un sievietēm, kas ir apveltīti ar transcendentālu cieņu.

Es jūtu pienākumu uzsvērt ciešo saikni starp šiem diviem vārdiem: “cieņa” un “transcendentāls”.

Cieņa

“Cieņa” bija centrālais jēdziens atjaunošanas procesā pēc Otrā pasaules kara. Mūsu neseno pagātni raksturo centieni aizsargāt cilvēka cieņu pretēji daudzskaitlīgajiem vardarbības un diskriminācijas gadījumiem, kas gadsimtu gaitā ir notikuši arī Eiropā. Cilvēktiesību nozīmīguma atzīšana bija gara, ciešanu un upuru pilna procesa rezultāts, kas palīdzēja veidot apziņu par katra atsevišķā cilvēka unikālo vērtību. Šī apziņa sakņojās ne tikai vēsturiskajos notikumos, bet pāri visam – Eiropas domā ar tai raksturīgo savstarpēji bagātinošo sastapšanos, kuras “daudzveidīgie aizsākumi meklējami Grieķijā un Romā, ķeltu, ģermāņu un slāvu avotos un kristietībā, kas tos ir dziļi veidojusi” (no Jāņa Pāvila II uzrunas EP Parlamentārajai asamblejai 1988. gadā), tādējādi kaldinot pašu “personas” konceptu.

Mūsdienās cilvēktiesību veicināšana ir centrālais elements Eiropas Savienības centienos stiprināt cilvēka cieņu gan savienībā, gan attiecībās ar citām valstīm. Šie ir svarīgi un cildeni centieni, jo vēl joprojām ir pārāk daudz situāciju, kurās pret cilvēkiem attiecas kā pret lietām, kuru koncepciju, struktūru un lietderību var ieprogrammēt un kurus var aizmest, kad tie vārguma, slimības vai vecuma dēļ vairs nav derīgi.

Galu galā, kas tā ir par cieņu, ja nav iespēju brīvi paust savas domas vai praktizēt savu reliģisko ticību? Kāda var būt cieņa, ja nav skaidra, tiesiska ietvara, kas ierobežo spēka varu un nodrošina tiesiskuma pārspēku pār tirāniju? Kādu gan cieņu vīrieši un sievietes varēs baudīt, ja viņi tiek pakļauti visu veidu diskriminācijai? Uz kādu cieņu cilvēks var jelkad cerēt, ja viņam vai viņai trūkst ēdiena un izdzīvošanai paša nepieciešamākā, un vēl sliktāk – ja viņam trūkst darba, kas piešķir cieņu?

Cilvēka cieņas veicināšana nozīmē atzīt, ka viņam vai viņai ir neatņemamas tiesības, kuras viņiem neviens nevar patvaļīgi atņemt, un vēl jo mazāk ekonomisku interešu vārdā.

Cilvēki ir radības attiecībās

Taču tajā pašā laikā ir jārūpējas, lai nepieļautu zināmas kļūdas, kas var rasties no cilvēktiesību jēdziena pārprastas izpratnes un tā ļaunprātīgas izmantošanas. Šodien ir tendence pieprasīt arvien plašākas individuālās tiesības. [..] Indivīda tiesības tiek uzturētas spēkā, ignorējot faktu, ka ikviens cilvēks ir daļa no sociālā konteksta, kurā viņa vai viņas tiesības un pienākumi ir cieši saistīti ar citu tiesībām un pienākumiem un arī ar visas sabiedrības kopējo labumu.

Tāpēc es ticu, ka ir vitāli svarīgi attīstīt tādu cilvēktiesību kultūru, kas prasmīgi apvieno individuālo, vai vēl labāk, personisko aspektu ar kopējo labumu, “mūsu visu” – indivīdu, ģimeņu un starpniekgrupu, kas kopā veido sabiedrību, labumu. Patiesībā, ja vien katra indivīda tiesības netiek pakļautas augstākam labumam, šīm tiesībām galu galā nebūs robežu un tās kļūs par pamatu konfliktiem un vardarbībai.

Tādējādi runāt par transcendentālu cilvēka cieņu nozīmē vērsties pie cilvēka dabas, pie mūsu dabiskās spējas atšķirt labu no ļauna, pie šī kompasa dziļi mūsu sirdīs, kuru Dievs ir iesakņojis visā radībā. Pāri visam tas nozīmē skatīt cilvēkus nevis kā absolūtas būtnes, bet gan kā radības attiecībās. Manuprāt, viena no izplatītākajām slimībām mūsdienu Eiropā ir vientulība, kas ir raksturīga tiem, kuriem nav saikņu ar citiem cilvēkiem. Tas ir jo īpaši raksturīgi veciem cilvēkiem, kas bieži vien tiek pamesti likteņa varā, un arī jauniem cilvēkiem, kuriem trūkst skaidru orientieru un nākotnes iespēju. To var novērot arī pie daudzskaitlīgajiem nabagiem, kas dzīvo mūsu pilsētās, un imigrantu dezorientācijā, kuri šeit ir ieradušies labākas nākotnes meklējumos.

Minētā vientulība ir kļuvusi vēl akūtāka pēc ekonomiskās krīzes, kurai joprojām ir traģiskas sekas attiecībā uz sabiedrības dzīvi. Pēdējos gados, Eiropas Savienībai paplašinoties, ir augusi pilsoņu neuzticība institūcijām, kuras tie uzskata par attālinātām, nodarbinātām ar tādu noteikumu izstrādi, kas neņem vērā atsevišķas tautas, un ir pat tām atklāti kaitīgi. Runājot par Eiropu, daudzviet mēs saskaramies ar vispārēju noguruma un novecošanas sajūtu; Eiropa tagad ir kā “vecmāmiņa”, tā vairs nav auglīga un enerģijas pilna. Tādējādi diženās idejas, kas reiz iedvesmoja Eiropu, ir zaudējušas savu pievilcību, un to vietā nākušas vien Eiropas institūciju birokrātiski tehniskās lietas.

Izmešanas kultūra

Turklāt mēs saskaramies ar samērā egoistisku dzīvesveidu, ko raksturo bagātība, kas vairs nav noturīga un kas bieži vien ir vienaldzīga pret apkārtējo pasauli un jo īpaši pret nabadzīgākajiem no nabadzīgajiem. Mums par satraukumu politiskajās diskusijās redzam tehnisko un ekonomisko jautājumu dominanci, kaitējot patiesām rūpēm par cilvēkiem. Vīrieši un sievietes riskē tikt pielīdzināti tik vien kā skrūvītēm mašīnā, kas pret tiem izturas kā pret izmantojamām patēriņa vienībām un, kā tas traģiskā kārtā ir jau redzams, kad cilvēka dzīve vairs neatbilst šī mehānisma vajadzībām, bez lielas šaubīšanās tiek aizmestas prom, kā, piemēram, tas notiek uz nāvi slimo, gados veco pamesto un bez aprūpes atstāto cilvēku vai mātes miesās nogalināto bērnu gadījumā.

Tā ir liela kļūda, kas tiek pieļauta, “kad tehnoloģijām ir atļauts pārņemt visu”, tas noved pie tā, ka tiek “sajaukti mērķi un līdzekļi”. Tās ir neizbēgamas “izmešanas kultūras” un nekontrolēta patēriņa sekas. Savukārt cilvēka cieņas aizstāvēšana nozīmē atzīt cilvēka dzīves vērtību, kas mums ir brīvi dota un tāpēc nevar būt tirdzniecības vai biznesa objekts. Būdami šī parlamenta deputāti, jūs esat aicināti īstenot dižu misiju, kas reizēm var šķist neiespējama: rūpēties par cilvēku un tautu vajadzībām. Lai rūpētos par tiem, kam ir kādas vajadzības, nepieciešams spēks un maigums, piepūle un cēlsirdība – un tas jāīsteno, pastāvot funkcionālisma un privatizācijas mentalitātei, kas neizbēgami noved pie “izmešanas kultūras”. Rūpēties par cilvēku un tautu vajadzībām nozīmē aizsargāt atmiņu un cerību; tas nozīmē uzņemties atbildību par pašreizējo realitāti, kurā ir galējas marginalizācijas un ciešanu pilnas situācijas, un spēt tai piešķirt pienākošos cieņu.

Saspēle starp debesīm un zemi

Kā tādā gadījumā var tikt atjaunota cerība nākotnei, lai, sākot ar jaunākajām paaudzēm, no jauna tiktu atklāta pārliecība, kas nepieciešama, tiecoties uz šo augsto ideālu – vienota un miermīlīga Eiropa, radoša un resursiem bagāta Eiropa, kas respektē tiesības un apzinās savus pienākumus?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ļaujiet man pastāstīt par kādu attēlu. Viena no slavenākajām Rafaēla freskām atrodas Vatikānā un ataino tā saukto Atēnu skolu. Tās centrā ir Platons un Aristotelis. Platona pirksts ir vērsts augšup, norādot uz ideju pasauli, varētu teikt – uz debesīm. Aristotelis ir izstiepis roku virzienā uz skatītāju, uz pasauli, konkrēto realitāti. Manuprāt, tas ir ļoti piemērots Eiropas un tās vēstures atainojums, kura pamatā ir pastāvīga saspēle starp debesīm un zemi, kur debesis aicina uz atvērtību transcendentajam, atvērtību Dievam, ar ko Eiropas tautas vienmēr ir atšķīrušās no citiem, kamēr zeme apliecina Eiropas pragmatiskās un konkrētās spējas skatīties acīs visām situācijām un problēmām.

Eiropas nākotne ir atkarīga no vitālas saiknes atjaunošanas starp šiem diviem elementiem. Eiropa, kas vairs nav atvērta dzīves transcendentajai dimensijai, ir Eiropa, kas riskē lēnām pazaudēt savu dvēseli un to humānistisko garu, ko joprojām mīl un aizsargā.

Par izejas punktu ņemot atvērtību transcendentajam, es vēlos vēlreiz apliecināt cilvēka personas centrālo vietu, kas pretējā gadījumā tiek atstāta tā brīža varas un untumu ziņā. Par fundamentālu es uzskatu ne tikai kristietības dāvāto mantojumu pagātnē, kas veidoja kontinenta sociālo un kultūras pamatu, bet vēl vairāk to ieguldījumu Eiropas izaugsmē, kuru tā vēlas sniegt šodien un nākotnē. [..] Esmu pārliecināts, ka Eiropa, kas spēj novērtēt savas reliģiskās saknes un izmantot to auglību un potenciālu, būs imūnāka pret daudzajām ekstrēmisma formām, kas izplatās mūsdienu pasaulē, cita starpā tas notiek tāpēc, ka šobrīd Rietumos mēs piedzīvojam ideālu vakuumu, jo “tieši cilvēka tendence aizmirst Dievu un nespēja Viņu slavēt noved līdz vardarbībai”. [..]

Ģimene un izglītība

Dot Eiropai cerību nozīmē darīt ko vairāk nekā vienkārši atzīt cilvēka personas centrālo vietu; tas nozīmē arī lolot katra vīrieša un sievietes dāvanas. Tas nozīmē ieguldīt cilvēkos un apstākļos, kuros viņu talanti tiek veidoti un uzplaukst. Kā pirmā joma šeit jāmin izglītība, kas sākas ar ģimeni – katras sabiedrības pamatšūniņu un tās visdārgāko elementu. Ģimenei, kas ir vienota, auglīga un nesaraujama, piemīt tās īpašības, kas veido pamatu cerības stiprināšanai nākotnē. Bez šī stabilā pamata, izrādās, nākotne tiek celta uz smiltīm ar no tā izrietošajām dārgajām, sociālajām sekām. Turklāt ģimenes nozīmes izcelšana palīdz norādīt virzienu un dāvāt cerību ne tikai jaunajām paaudzēm, bet arī daudziem mūsu vecajiem cilvēkiem, kas bieži vien ir spiesti dzīvot vieni paši un patiesībā tiek pamesti, jo vairs nav ģimenes pavarda siltuma, kas tos pavada un atbalsta.

Bez ģimenes ir vēl dažādi izglītības institūti: skolas un universitātes. Izglītību nevar ierobežoti attiecināt tikai uz tehnisko zināšanu sniegšanu. Tai drīzāk vajadzētu veicināt sarežģīto cilvēka izaugsmes procesu, kas aptver visu personas kopumu. [..]

Zeme, par ko jārūpējas

Eiropa vienmēr ir bijusi ekoloģijas veicinātāju priekšgalā. Mūsu zemei ir nepieciešamas pastāvīgas rūpes un uzmanība. Katram no mums ir personiska atbildība rūpēties par radību – šo vērtīgo dāvanu, ko Dievs mums ir uzticējis. No vienas puses, tas nozīmē, ka daba ir mūsu rīcībā, lai par to priecātos un izmantotu pareizi. Tajā pašā laikā tas arī nozīmē, ka mēs neesam tās īpašnieki. Pārvaldnieki – jā, bet ne īpašnieki. [..] Paralēli vides ekoloģijai ir nepieciešama arī cilvēka ekoloģija, kuras pamatā ir cieņa pret cilvēku, ko esmu vēlējies uzsvērt uzrunā jums šodien.

Otrā joma, kurā mūsu cilvēku talanti uzplaukst, ir darbs. Ir pienācis laiks veicināt tādu politiku, kas rada darba vietas, bet vēl svarīgāk – ir nepieciešams atjaunot darba cieņu, nodrošinot piemērotus darba apstākļus. [..]

Godājamie Eiropas Parlamenta deputāti, ir pienācis laiks strādāt kopā, lai celtu tādu Eiropu, kas balstās nevis uz ekonomiku, bet gan uz cilvēciskās personas svētumu, uz neatsavināmām vērtībām. Celt tādu Eiropu, kas drosmīgi pieņem savu pagātni un pārliecināti raugās nākotnē, lai pilnībā izdzīvotu tagadnes cerību. Mums ir pienācis laiks atteikties no tādas Eiropas, kas ir bailīga un pārņemta ar sevi, lai iedrošinātu un atjaunotu tādu Eiropu, kura uzņemas līdera lomu, ir zinātnes, mākslas, mūzikas un cilvēcisko vērtību, tostarp ticības, krātuve. Eiropa, kura sniedzas uz debesīm un cenšas sasniegt cēlus ideālus. Eiropa, kura rūpējas un aizstāv katru vīrieti un sievieti. Eiropa, kura rīkojas pārliecināti un droši un ir nozīmīgs atskaites punkts visai cilvēcei!

* Pārpublicēts no vietnes katolis.lv, tulkojusi Linda Ozola

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Paklausība Dievam,visas gudrības sākums. Atbildēt

    Cilvēks, kā persona nav atdalāms no savas personīgās rīcības,domām ,vārdiem un darbiem ,ko šī persona izpauž. Ja mēs runājam par cilvēku tiesībām,tad tās nevar būt neierobežotas,jo cilvēka tiesības nav visatļautība.Mēs nekad nedrīkstam aizmirst par cilvēka morāli,un Dieva dotiem standartiem,kuri ir tīri ,skaidri ,patiesi un augsti.Cilvēka pašcieņai, un cieņai pret citiem cilvēkiem ir javadās no šiem Dieva dotajiem standartiem.Cita taisnīgāka ,godīgāka etalona nav. Caur savu dzīvi mēs ietekmējam citus cilvēkus viņu dzīvēs.jo cilvēki tiešā vai netiešā veidā savā starpā ir saistīti,tapēc cilvēka primārā vajadzība ir apgūt Dieva dotos likumus vai standartus. Paklausība Dievam ,ir visas pasaules cilvēku gudrības sākums. Pasaule var kļūt labāka tikai tad ,kad mēs paši kļūsim katrs viens labāki,turoties Dieva likumu ietvaros,iegūstot Dieva gudrību.Pasaule grimst ļaunumā tikai tāpēc ,ka cilvēki izmanto savas tiesības bez paklausības Dievam.Ja mēs paklausīsim Dievam ,tad mēs zināsim, kā pareizi izmantot savas tiesības ,ko mums dod mūsu gādīgais Taisnais Dievs Tēvs Savā mīlestībā.

Zviedrijā atklās pasaulē pirmo ledus viesnīcu, kas darbosies visu gaduZviedrijā decembra vidū plānots atklāt pasaulē pirmo no ledus veidoto viesnīcu, kas darbosies visu gadu.
Draugiem Facebook Twitter Google+