Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
22. oktobris, 2012
Drukāt

Celuloze klauvē trešo reizi


Foto - Ivars BušmanisFoto - Ivars Bušmanis

Investori gatavi ieguldīt celulozes rūpnīcas celtniecībā pie Līvāniem vienu miljardu eiro. Šis Latvijā ir trešais celulozes rūpnīcas būves mēģinājums. Taču valdība to neatbalsta. 


Arī vēstule, kuru šajā sakarā līvānieši nosūtījuši Ministru prezidentam, palikusi neatbildēta. Līvānu novada zemnieku Pēteri Turkopoli, kurš ir arī privāto mežu īpašnieku sabiedrības “Jersika” valdes priekšsēdētājs, šāda attieksme tracina: “Nevajag stiept gumiju, bet tūliņ ķerties pie sagatavošanas darbiem!”

 

Uzcelt rūpnīcu un saukt bērnus mājās

Turkopolis stāsta, ka investori, kas esot no Saūda Arābijas, gatavi par savu naudu arī tiltu pār Daugavu Līvānos uzbūvēt. Viņi prasot tikai vienu – lai valdība šim projektam dotu zaļo gaismu, citādi varot sanākt tāpat, kā notika pirms gadiem desmit ar skandināviem, kuri vēlējās celt šādu ražotni Ozolsalā, taču beigās saņēma negatīvu ietekmes uz vidi novērtējumu. Šoreiz gan varētu būt citādi, jo celulozes balināšana plānota bez hlora, ar ūdeņradi, kas ir dārgāk, taču videi draudzīgāk.

Tiešām – kāpēc gan meža īpašniekiem no Latgales būtu jāved papīrmalka kādus 200 – 300 kilometrus uz ostām Rīgā, ja to varētu pārstrādāt turpat uz vietas? Ja rēķina, ka baļķvedējs uz simt kilometriem patērē apmēram 30 l degvielas, tad skaidrs, ka ceļš līdz Rīgai nekāds lētais nav.

P. Turkopolis stāsta, ka viņam jau tagad zvanot viens otrs no aizbraukušajiem un lūdzot – līdzko parādās kāda darba vieta, lai dodot ziņu, ka var braukt atpakaļ, jo tā sēņu lasīšana svešā zemē nemaz neejot pie sirds. Griboties mājās.

“Būs mums jauna rūpnīca, būs jaunas darba vietas, cilvēki atgriezīsies, atkal pildīsies skolas un bērnudārzi,” tā savas dzimtās puses nākotni redz P. Turkopolis, kurš uzskata, ka pēc tam, kad Līvānos būs uzcelta celulozes un papīrfabrika, būs jāķeras klāt kombinētās lopbarības ražotnei, lai lopbarībai nav jābrauc pakaļ uz Dobeli vai Tukumu. Latgalē mālaina zeme, labi aug bietes. Varbūt vieglāk būtu atjaunot cukurfabriku? P. Turkopolis ir pārliecināts: “Gan uzcelsim cukurfabriku un linu rūpnīcu arī! Bet vispirms vajadzīga celulozes rūpnīca – visi meži pilni ar malku, jātīra tik ārā.”

Tagad zemnieki bieži nemaz nešķirojot, kas derētu dedzināmai malkai, kas papīrmalkai, visu aizlaižot krāsnī. Bet celulozes rūpnīca ļautu nopelnīt vairāk.

 

Prasa ilgtermiņa līgumu
22OKT_9

Latvijā pagājušajā gadā nocirsti vairāk nekā 4,5 miljoni kubikmetru papīrmalkas. Lielākā daļa no šī apjoma – nepilni 4 miljoni kubikmetru – eksportēti. Tā praktiski ir visa papīrmalka, kas der celulozes ražošanai. Puse šī sortimenta apjoma tiek iegūta akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (“LVM”) apsaimniekotajās platībās.

SIA “Nord Papyrus” valdes priekšsēdētājs Ivars Zorgenfreijs, kurš pārstāv potenciālos rūpnīcas cēlājus, gatavs paskaidrot, ko tieši investori domā, lūdzot valdībai atbalstīt celulozes rūpnīcas būvi.

I. Zorgenfreijs: “Mēs prasām dokumentu no Ministru kabineta vai Ekonomikas ministrijas, kas kaut vienā teikumā apliecinātu, ka Latvijas valdība šo projektu atbalsta. Taču mums saka – nekādā gadījumā! Tas esot pretrunā ar brīvās konkurences likumiem.

Divas reizes 2010. un 2011. gadā esam piedalījušies Lielo investoru padomes sēdē. Tur mums stāstīja, ka daudz koksnes nākotnē vajadzēs kurināmajam Lielbritānijā un ka 2030. gadā arī Latvijā degvielu ražos no koksnes.”

I. Zorgenfreijs skaidro, ka investors nekad neieguldīs lielu naudu tādas valsts ekonomikā, kur nav zināma valdošās varas attieksme pret viņa iecerēto projektu. Un nepieciešamas arī garantijas, ka pusi no rūpnīcai nepieciešamā koksnes daudzuma varēs pirkt no akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži”, slēdzot ilgtermiņa līgumu par papīrmalkas piegādēm par gada vidējām tirgus cenām Eiropā. Otra puse nepieciešamā izejvielu apjoma tiktu pirkta no privātajiem meža īpašniekiem. Plānots, ka celulozes rūpnīca gadā pārstrādātu divus miljonus kubikmetru papīrmalkas un vienu miljonu kubikmetru šķeldas. Rūpnīca Latvijas kopproduktā dotu 300 miljonus latu un radītu aptuveni 200 jaunas darba vietas.

Saražotā celuloze derētu ļoti kvalitatīva papīra ražošanai, kādu nav iespējams izgatavot no celulozes, kas iegūta no ātraudzīgajām apsēm, tāpēc Dienvidamerikas celulozes fabrikas konkurenci neradītu.

I. Zorgenfreijs tomēr piebilst, ka tilta būve pār Daugavu par investoru naudu pagaidām gan apspriesta netiekot.

 

Projekts riskants

Vai valsts mežu apsaimniekotāji būtu gatavi daļu no papīrmalkas pārdot vietējai celulozes fabrikai par tirgus cenu? “LVM” valdes priekšsēdētāja Roberta Strīpnieka atbilde liecina par to, ka viņš nav pārliecināts, vai resursi tiks pārdalīti par labu jauniem spēlētājiem un vai celulozes ražošana šajā situācijā būtu pats labākais variants.

R. Strīpnieks: “Celulozes rūpnīca nav vienīgā alternatīva, kā pārstrādāt sīkkoksni, gūstot lielāku pievienoto vērtību. Bez tam Latvijā de facto jau ir celulozes rūpnīca, liela mēroga ražotājs, kas pērk papīrmalku – tā ir plātņu rūpnīca Bolderājā. Tur koksnes patēriņš jau pārsniedz vienu miljonu kubikmetru gadā. Tās jau ir vidējas celulozes rūpnīcas jaudas.

Domājot par mazkvalitatīvās koksnes efektīvu izmantošanu, neesmu pārliecināts, ka Latvijā būtu jāceļ celulozes rūpnīca. Pastāv daudz citu alternatīvu. Viss gan atkarīgs no tā, vai uzņēmēji gatavi riskēt, jo no četrām lādītēm nauda var izrādīties tikai vienā.”

Arī Meža un koksnes attīstības institūta direktors Andrejs Domkins uzskata, ka šis biznesa projekts ir riskants tāpēc, ka aizvien vairāk visā Eiropā pieaug pieprasījums pēc enerģētiskās koksnes, cena kurināmai koksnei beigu beigās var sasniegt un pat apsteigt papīrmalkas cenu, tādējādi nostādot celulozes ražotājus neizdevīgā situācijā. A. Domkins: “Ja pieprasījums pēc kurināmās koksnes augtu tikai Latvijā, nebūtu gaidāms būtisks cenu kāpums. Taču tas notiek visā Eiropā, un tur enerģētiskās koksnes pircēji ir spējīgi par šo sortimentu ļoti labi samaksāt.”

 

Un tomēr – vajadzīgs

Pretējās domās ir Latvijas Biomasas asociācijas valdes loceklis Didzis Palejs: “Celulozes rūpnīca meža nozarei ir vajadzīga, jo to uz vietas pārstrādāt nevaram, tāpēc gandrīz visu papīrmalku eksportējam. Protams, dedzināmās koksnes cena stipri cēlusies un tuvojas papīrmalkas cenai un nākotnē to varbūt arī sasniegs, taču tās ir tikai prognozes.”

Viņš uzskata, ka Latvijai šāda celulozes rūpnīca būtu izdevīga. Būtu jaunas darba vietas, tiktu uzlabota eksporta–importa bilance un tiktu eksportēta produkcija ar lielāku pievienoto vērtību. Tas uzlabotu arī pašas meža nozares konkurētspēju, jo rūpnīca uz vietas par resursu būtu spējīga maksāt vairāk nekā eksporta tirgi. Tad arī Latvijā papīrmalkas cena sasniegtu tādu pašu līmeni, kā tas ir Zviedrijā un Somijā. Kā nu kurā gadā, bet vidēji tie ir kādi 5 – 6 lati uz cieškubikmetru vairāk nekā Latvijā šobrīd.

D. Palejs gan brīdina, ka rūpnīcai jārēķinās ar to, ka var būt brīži, kad izejmateriālu cenas ir ļoti augstas, jo tad, kad Skandināvijā papīrmalkas trūkst, Latvijā cena dubultojas.

Taču celulozes ražotājiem jābūt gataviem arī šādām situācijām, tāpēc jāslēdz ilgtermiņa piegādes līgumi. Ja pieprasījums pēc enerģētiskās koksnes kāps, celsies arī cenas celulozes koksnei. Taču nelielo pārsvaru pār enerģētisko koksni papīrmalkas cenas, visticamāk, saglabās. Tas, protams, izraisīs attiecīgu ķēdes reakciju – nedaudz dārgāks kļūs arī papīrs.

D. Palejs: “Manuprāt, tam, ka šīs lietas nevirzās uz priekšu, var būt tikai divi izskaidrojumi – vai nu projekta attīstītāji neiedveš uzticību, vai arī investori nav atraduši īstos cilvēkus, ar kuriem šie jautājumi jārisina.” Viņš arī uzsver, ka šādā projektā pati svarīgākā ir rūpnīcas attīstītāju kompetence. D. Palejs: “Sadabūt naudu celtniecībai – tas nav pats grūtākais. Pats grūtākais nav arī šādu rūpnīcu uzcelt un sākt ražošanu. Grūtākais ir atrast saražotajam noieta tirgus un pārdot preci par adekvātu cenu. Līdz šim šādu projektu realizāciju Latvijā attīstītāji nav spējuši novest līdz galam.”

 

Umurgā – čuš

Taisnība – arī plānotā agrocelulozes rūpnīcas celtniecība Umurgā tālāk par ietekmes uz vidi novērtējumu nav tikusi, kaut arī projekta runasvīrs Elmārs Lasis pirms diviem gadiem solīja, ka 2010. gada rudenī sāksies fabrikas celtniecība un ka zemnieki varēs pārdot salmus un iegūt no katra apstrādātā zemes hektāra jūtami lielāku peļņu. Šim projektam bija piešķirts arī Eiropas finansējums 3 miljoni eiro, no kā gan nācies atteikties, jo kāda Londonas banka krīzes dēļ esot atteikusies projektu finansēt. Umurgas domē saka – mēs esam pozitīvi noskaņoti un joprojām ieinteresēti jaunās darba vietās, taču dzīve iet strauji uz priekšu un visas vēl brīvās apkārtējās zemes jau nopirkuši zemnieki, kas ražo bioenerģiju.

 

Atbalstīs jau esošos spēlētājus

Atgriežoties pie SIA “Nord Papyrus” plānotajām investīcijām, zemkopības ministre Laimdota Straujuma pauž visas meža nozares viedokli.

L. Straujuma: “Meža konsultatīvās padomes sēdē šobrīd cirkulējošais celulozes rūpnīcas celtniecības projekts netika atbalstīts, jo attīstītāju aprēķini nozares lielos spēlētājus nepārliecināja. Tajā pašā laikā doma, ka šāda rūpnīca Latvijā varētu tikt uzcelta, nav izslēgta. Taču par prioritāti turpmākajos gados nozare uzskata jau esošo uzņēmumu atbalstīšanu, lai tie varētu realizēt inovatīvas idejas un sākt ražot jaunus produktus ar lielāku pievienoto vērtību. Jau izveidotas un strādājošas ražotnes paplašināt un attīstīt ir vieglāk un lētāk nekā radīt jaunas.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+