Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
4. jūlijs, 2012
Drukāt

Centieni salabināt (1)

Gata Šļūkas zīmējumsGata Šļūkas zīmējums

Vairāki mūsu lasītāji ir vēlējušies izteikt savu viedokli par Valsts prezidenta Andra Bērziņa iniciatīvu samierināt dažādās frontes pusēs karojušos kara veterānus. Skatījums uz šo ieceri ir gana atšķirīgs – kāds saka pateicības vārdus par svētīgo darbu, cits raugās neticībā, ka ir jēga samierināt nesamierināmo. Apkopojām spilgtākos viedokļus.


 

Zigurds Mežavilks Rīgā: “Nupat kā Latviešu strēlnieku apvienības pārstāvis piedalījos sarunā ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurš turpina Labas gribas manifesta ideju un Latvijas Kara muzejā aizsāktās sarunas ar Otrā pasaules kara veterāniem, kas vērstas uz izlīguma sasniegšanu starp abās frontes pusēs karojušajiem Latvijas valsts piederīgajiem. Manuprāt, mūsu prezidentam būs ļoti grūti samierināt Otrā pasaules kara veterānus, jo krievu kara veterāni joprojām neuzskata, ka dzīvo Latvijā, un joprojām atrodas Krievijas informatīvajā telpā. Latviešu valodu viņi nezina un arī negrib mācīties. Tāpēc nekāda samierināšana nav iespējama. Kara cirvi nebūs iespējams norakt.”

Biruta Gereiša Liepājā: “Centieni mūsu sabiedrībā salabināt bijušos leģionārus un sarkanos partizānus ir pilnīgi nepieņemami. Mikalina Supe ir vēl dzīva un var liecināt, ka bija spiesti pamest iedzīvi un gandrīz visa ģimene gāja bojā no sarkano partizānu terora. Ar sarkanās armijas frontiniekiem, ierindas kareivjiem, kurus iesauca spiestā kārtā, pieļauju, varētu samierināties, bet ar sarkanajiem partizāniem gan ne.”

Staņislavs Ružāns Daugavpils novada Nīcgalē uzskata, ka Valsts prezidents būs izdarījis svētu darbu, ja samierinās kara veterānus. ”Kā var nosodīt tos, kurus spiestā kārtā iesauca karā? Tie nav nekādi okupanti!” teic S. Ružāns. Turpinājumā viņa vēstule:

 ”Man ir 76 gadi. Pats karavīra formā aktīvajā karadarbībā neesmu piedalījies tajā laikā nepietiekošā gadu skaitļa dēļ. Taču bērna un pusaudžu acīm esmu pieredzējis kara šausmas divas reizes.
1941. gada jūnijā, kad mūsu novadā iebruka hitleriešu karspēks un 1944. gada jūlijā, kad šis karaspēks atkāpās un ienāca Sarkanā armija. Gribu pastāstīt par saviem tuviniekiem un man tuviem cilvēkiem, kuru dzīvi plosīja to laiku svešās varas. Kā vērtēt viņu rīcību – nosodīt, nopelt, slavināt, cildināt?

Mans tēvs Staņislavs Ružāns 30. gados bija dienējis Latvijas armijā. Pēc dienesta iekopa savu saimniecību un saimniekoja tajā. 1941. gada 28. jūnijā ciemā iebruka vāciešu karaspēks. Tēvs steidzās uz patvertni sādžas viņējā galā, kur mamma, es un brālītis bijām jau paslēpušies. Taču nokļūstot līdz pirmajām kaimiņmājām, sākusies spēcīga apšaude no vāciešu puses. Viņš kopā ar kaimiņiem paslēpies kūti, kurai bija augsti mūra pamati. Māju un kūti aizdedzināja trasējošā lode. Tēvs kopā ar visiem pārējiem metās pa kūts logu ārā uz tuvējo rudzu lauku. Tur viņu panāca liktenīgais šāviens. Tikai trešajā dienā, kad kauja bija rimusies, mēs atradām tēvu. Cauri krūtīm viņam bija izurbusies vāciešu lode. Nākošajā diena neliela sēru procesija aizveda pašizgatavoto koka zārku uz tuvējiem kapiem. Tā mamma palika viena pati ar diviem mazgadīgiem bērniem – man bija nepilni 6 gadi un brālim 3 gadiņi.

 

Ko nosodīt? Es visu mūžu neesmu nosodījis šos karavīrus, kas šāva, bet gan tos, kas viņus sūtīja šaut.

 

Mans krusttēvs, mammas vecākais brālis, Jānis Konušs, bija dienējis Latvijas armijā jātnieku pulkā. 1938. gadā apprecējās un divatā ar sievu saimniekoja tēva mājās. Mierīgajā dzīvē iejaucās karš. 1944. gada augustā viņš tika iesaukts Sarkanajā armijā un nosūtīts uz fronti. Jau oktobrī Baldones apkārtnē uzbrukuma laikā viņu ievainoja kājā. Pārvarēdams sāpes, viņš ierāpoja tuvākajā ierakumā. Ievainojums asiņoja. Tikai nākošajā dienā sanitāri karavīru atrada un aizveda uz lauku hospitāli. Tur amputēja kāju. Tad viņu aizsūtīja uz hospitāli Gorkijā. Pēc pusgada no turienes viņš kā invalīds atgriezās mājās.
Kolhozā viņš strādāja par klētnieku, vēlāk par pastnieku, jo smagus darbus ar protezētu kāju viņš nevarēja veikt.

Kā viņu dēvēt? Okupants, noziedznieks, nodevējs? Tā saukt savu krusttēvu man neļauj ne sirdsapziņa, ne saprāts. Es saku – viņš bija karavīrs ar visām tā sāpēm un ciešanām.
Manas sievas tēvs Antons Plečs 1936. – 1937. gadā dienēja Latvijas armijā – Latgales artilērijas pulkā. Pēc dienesta apprecējās un Rudzātu pagastā nopirka 22 hektāri zemes un izveidoja savu saimniecību. 1944. gada vasarā pāri ciemam virzījās frontes līnija. Tā līdz pamatiem nopostīja visu iekārtoto saimniecību. Ģimenei nācās apmesties attālo kaimiņu mājās, kuras nebija nodedzinātas. 1944. gada septembrī viņš tika iesaukts Sarkanajā armijā. Oktobrī jau bija saņemta ziņa no karaspēka daļas, ka sarkanarmietis Antons Plečs pazudis bez vēsts Baldones apkārtnē. Kapavieta vēl līdz šai dienai nav zināma. Sieva ar piecgadīgo meiteni palika divatā dzīvojot svešās mājās. Vai viņu, Latgales jaunsaimnieku, kurš  ļoti gribēja dzīvot un saimniekot uz savas zemes, var uzskatīt par Latvijai naidīgu vai Latvijas ienaidnieku? Es domāju, ka tā teikt var atļauties tāds cilvēks, kurš negrib izprast tā brīža sarežģītos apstākļus.

Mans brālēns bija iesauks leģionā. Taču atbraucis atvaļinājumā viņš vairs neatgriezās savā karaspēka daļā. Puisis sāka dzīvot pazemes bunkurā savu māju pagalmā. Māte dēlu baroja un kopa. Un dzīvoja vienās bailēs, ka tik neierodas kādi vīri pēc dēla, – draudēja nošaušana. Kad ienāca sarkanā armija, bija atkal bailes, ka tik čekisti neuzošņā leģionāru. Pēc vairākiem gadiem iznāca padomju varas rīkojums, ka visi, kas iznāks labprātīgi no pagrīdes un nodos ieročus, netiks sodīti. Brālēns, lai gan baiļodamies, tā izdarīja. Par laimi viņam paveicās – pagāja secen izsūtījums un cietums.
Domāju, ka viņš bija jaunietis, kurš negribēja kalpot ne vienai, ne otrai varai. Jāsaprot, ka visiem tā izdarīt nebija iespējams.

Pētot sava pagasta vēsturi, atradu vīrus ar ļoti raibiem to laiku dzīvesstāstiem. Kāds jaunietis līdz karam saimniekoja sava tēva zemnieku saimniecībā, noņēmās ar kalēja darbiem smēdē. Toreiz viņam bija vēl nepilni 20 gadi. 1943. gada  maijā tika iesaukts latviešu leģionā. 1944. gada rudenī – kaujās Polijā nokļuva sarkanarmiešu gūstā. Pēdējā pratināšanas dienā nāca piedāvājums pāriet sarkanajā armijā. Noteikumi – trīs mēneši soda rotā un tad uz fronti. Gūsteknis tam piekrita. Nu jau citā karavīra formā viņš piedalījās cīņās Berlīnes pievārtē, tad ielu kaujās pašā pilsētā. Puisim paveicās. 1947. gadā viņš dzīvs un vesels atgriezās mājās. Kolhozā strādāja par kalēju, kaltes meistaru.

 

Bija godīgs, visu cienījams cilvēks. Kā vērtēt viņa rīcību? Viņš bija karavīrs, lai gan pabija abās pusēs. Un nosodīt viņu nevar, jo izdzīvošanas instinkti cilvēkam visbiežāk ņem virsroku pār visām politikām.

 

Vēl viens vīrs. 1939. gada septembrī bija iesaukts karadienestā Latvijas armijā. Dienēja 10. Aizputes kājnieku pulkā, kurš bija izvietots Daugavpils cietoksnī. 1940. gada jūnijā viņš nokļuva Litenē, pēc tam bija pārvests uz Daugavpili un dienestu turpināja jau Sarkanās armijas 195. strēlnieku pulkā. Taču drīz vien viņu demobilizēja. Mierīgā dzīve nesenajam karavīram neiznāca ilga. 1943. gada janvārī viņu iesauca leģionā. Cīņās Volhovas purvos guva ievainojumu un nokļuva hospitālī Paņevežā. Pēc izveseļošanās atgriezās mājās un strādāja savā zemnieku saimniecībā. Taču karš vēl turpinājās. 1945. gada februārī sekoja iesaukums Sarkanajā armijā. Kaujas pie Žagares, Blīdenes, kara beigas sagaidīja Remtē. Tikai 1946. gada maijā viņš tika demobilizēts no armijas. Pēc kara viņš visu mūžu nostrādāja par mehanizatoru gan MTS, gan kolhozā un sovhozā. Var jautāt – kurai pusei viņu pieskaitīt? Pa daļām šo cilvēku arī nevar sadalīt. Viņš bija karavīrs.

Latvijā šādu cilvēku ar tādiem vai līdzīgiem likteņiem bija simtiem. Taču viņi visi bija vienas mātes – Latvijas- dēli. Tagad mums ir sava valsts ar demokrātiju un humānu morāli, tāpēc nevajadzētu šķirot pēc armijām kritušos latviešu karavīrus. Es uzskatu, ka šobrīd arī vēl dzīvos gan leģionārus, gan sarkanarmiešus vajadzētu vienādi cienīt un godāt. Vienreiz jāspēj atkratīties no pagātnes naida, ko savulaik ilgus gadus kultivēja padomju iekārta.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+