Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
23. augusts, 2016
Drukāt

Cepļu Saiešanas nams: uz citu nākotni cerot

Foto - Diāna JanceFoto - Diāna Jance

Vakara saule apspīd balto plēves jumtu, un nams atgādina laivu, kas ceļas debesīs.

“Kultūrzīmes” turpina meklēt apdraudētākos kultūras un arhitektūras pieminekļus.

Savā ziņā varētu teikt, ka turpinām meklēt to garīgā spēka izcelsmi un mājvietu, kurš pirms simts gadiem latviešiem deva iespēju domāt pašiem par savu valsti. Neapšaubāmi Latvijas valsts kultūrvēsturē, arī neatkarīgas valsts apziņas izveidē, 18. gadsimteņa Vāczemes hernhūtiešu dibinātajai Vidzemes Brāļu draudžu saiešanas kustībai ir īpaša nozīme.

Ieskats tālā pagātnē: Ziemeļu kara laikā, 1702. gadā, Krievijas karavadonis Šeremetjevs ziņoja caram: “No Pleskavas līdz Tērbatai un no Rīgas līdz Valkai viss iznīcināts, visas pilis sagrautas. Nav nekas atlicis, izņemot Pērnavu un Rēveli un šur tur pa muižai pie jūras.” 1709. gadā Vidzemē izcēlās bads, kam sekoja mēris, kas iznīcināja trīs piektdaļas pēc kara posta atlikušo iedzīvotāju.

1729. gada rudenī Rīgā no Saksijas pavalsts Hernhūtes dibinātāja luterāņa Kristiāna Dāvida vadībā ieradās trīs brāļi. Drīz no Vācijas atbrauca arī vairāki teoloģijas studenti, kuri tika izvietoti Vidzemes un Dienvidigaunijas muižās. Kādu laiku viņi strādāja par muižas skolotājiem vai mācītāja palīgiem, un viņiem bija uzdots apgūt vietējās valodas. 1738. gada 23. augustā jauno hernhūtiešu vadībā tika atvērts pirmais skolotāju seminārs, kura uzdevums bija izglītot apdāvinātākos latviešu jauniešus, lai viņi varētu dibināt vietējo zemnieku skolas, vienlaikus sludinot hernhūtismu jeb brāļu draudžu mācību. Pateicoties tieši brāļu draudzēm, Krievijas impērijas sastāvā esošā Igaunija un Latvijas Vidzemes daļa bija visizglītotākās teritorijas, kur vienkāršie iedzīvotāji zemnieki mācēja lasīt, rakstīt, rēķināt. 18. gadsimtā brāļu draudžu kustībā darbojās apmēram 90% latviešu zemnieku. Līdztekus mazinājās vācisko luterāņu baznīcu apmeklējums un zemnieki pamazām ieguva nacionālo pašapziņu. Brāļu draudžu ietekmē saruka žūpība, māņticība un noziedzība.

Jāpiebilst, ka 18. gadsimta vidū mūsdienu Latvijas teritorijā darbojās 933 krogi. Savukārt Vidzemē tolaik darbojās 128 brāļu draudžu saiešanas vietas ar vietējās tradīcijās celtām ēkām. Lielākoties celtniecības materiālus ziedoja paši draudžu locekļi. No tām līdz mūsdienām saglabājušās tikai dažas.

“Viss tas, kas šodien mums nav vajadzīgs un kas neiederas mūslaiku ritumā, tiek nesaudzīgi no mūslaiku vidus izsviests, mums nav pietātes pret senatni, mēs esam arvienu vēl par daudz materiālistiski noskaņoti. Saiešanas nami bija tās vietas, kur pāris simts gadus latvieši varēja, kaut tikai reliģisko jūtu izteiksmes veidā, atbrīvoties no aizbildniecības,” – pētījumā par Saiešanas namu arhitektūru jau 1929. gadā rakstīja dižā piebaldzēna, dzejnieka Kārļa Skalbes znots arhitekts Roberts Legzdiņš.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) par visapdraudētākajiem valsts nozīmes arhitektūras pieminekļiem Vecpiebalgas novadā ir atzinusi divus – Valsts nozīmes arhitektūras pieminekli “Saiešanas nams Cepļos” un Inešu pagasta “Jauncelmu” dzīvojamo māju guļbūvi ar krusta pakšiem.

Mūsdienās var tikai iedomāties, cik svarīga un nozīmīga šī vieta savulaik ir bijusi. Vārdu kopu “Cepļu Saiešana” gan daudzi sakās pazīstam, taču tas diemžēl nav saistīts ar 18. gadsimta tautas atmodu, bet ar 1968. gadā vietējā kolhoza Saiešanas namā ierīkoto krogu. Tas tolaik tā bija ierasts – padomju okupācijas vara baznīcās, tāpat arī Saiešanas namos, izvietoja kazarmas, cūku kūtis vai noliktavas. Stāstus par uzdzīvi Piebalgā atceras daudz, arī to, kā krogs 1985. gadā nodega. Latvijas Kultūras fonda Vecpiebalgas novada kopa 1988. gadā atjaunoja ēkas pamatus, vēl pēc gada no Launkalnes “Lieduliešiem” pārveda turienes Saiešanas namu un uzstādīja. Taču celtnei neatradās lietojums.

VKPAI ziņojumā par “Cepļiem” ir lasāms: “Ēkai gandrīz pilnībā iebrukusi jumta konstrukcija. Saglabājusies tikai pret Alauksta ezeru vērstā austrumu jumtgale. 2014. gadā ēkai uzklāts pagaidu jumts. 2015. gada 19. septembrī konstatēts, ka pagaidu jumta segums vairs pilnvērtīgi nepilda savas funkcijas, vairākās vietās izveidojušās sūces.”

2016. gada augustā laipnie vecpiebaldzēni izstāsta, kur ir “Cepļa” atrašanās vieta. Novada izdotajā kultūras un tūrisma kartē šis visai Latvijai nozīmīgais objekts nav atzīmēts. Autoceļa malā gan ir autobusa pietura “Cepļi”. Tālāk, liekas, ceļš ir slēgts, par to liecina smaga ķēde ar uzrakstu “Privātīpašums”. Taču nedaudz tālāk ir kāds ceļš, kura saimnieki laipni parāda sīku taciņu uz Alauksta ezera pusi. Senā Saiešanas nama ēka stāv padota ezera vējiem, visiem labiem un nelabiem gariem. To, ka šī vieta kādam pieder, liecina nopļautā zāle. Ir grūti pateikt, cik daudz akmeņu, cik daudz guļbaļķu varētu būt palikuši no senajiem laikiem. Liekas, ik pa laikam nama saimnieki ir mēģinājuši ko atjaunot un droši vien skatījuši kādas iespējamās nākotnes vīzijas. Vakara saule apspīd balto plēves jumtu, un nams atgādina laivu, kura ceļas debesīs. Valsts kultūras pieminekļa zīmi nekur nemana. Durvis stāv atvērtas, un ēka atgādina nepabeigtu jaunbūvi.

Kaimiņmājas bērni atvadoties uzsauc: “Mēs drīz dzīvosim citā laikā!” Cerams, tā domā arī senais “Cepļu Saiešanas nams”.

 

Raksta tapšanā izmantoti VKPAI Vidzemes nodaļas materiāli un Leldes Stumbres pētījums “Brāļu draudzes – pirmā garīgās atmodas kustība Latvijā”.

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+