Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
8. aprīlis, 2013
Drukāt

Ceptuves pārtapšana mīlīgā mājvietā

Foto - Valērijs MiņkovsFoto - Valērijs Miņkovs

Aiva un Māris Grundmaņi dzīvo Allažu pagastā trīs simtus gadu senā mājā, kuru viņi pārvērtuši līdz nepazīšanai. Ēkai daudzreiz ir mainījušies saimnieki, savulaik tur bijis gan krogs, gan piena savāktuve, gan maizes ceptuve. Ieguldot laiku, enerģiju un naudu, ģimene šeit novijusi jauku ligzdiņu.

 

Uzdrīkstēšanās

Aiva un Māris Grundmaņi ir allažnieki vairākās paaudzēs – jaunā sieviete, pētot savas dzimtas saknes, atklājusi, ka viņas senču senči šeit mituši jau 1842. gadā. Kad abi izveidojuši ģimeni, vēlējušies dzīvot šķirti no vecākiem, bet paliekot Allažos, jo ir šīs vietas patrioti.

Meklējot jaunu mājokli, Aiva atcerējās, ka savulaik, strādājot Allažu maizes ceptuvē, prātojusi, kā viņa to pārveidotu un pielāgotu dzīvošanai, ja ēka būtu viņas īpašumā.

– Ziežot uz kūkām šokolādi, fantazēju, cik lielas un skaistas istabas te varētu sanākt, – nosmej Aiva. – Vairākus gadus māja stāvēja pamesta un nevienam nevajadzīga. Viendien vīrs mani uzrunāja – pērkam to! Sākumā par viņa ideju biju šokā, jo bažījos, vai tiksim ar visu galā . Bet pamatīgā, no šūnakmens būvētā ēka atbilda maniem priekšstatiem par ģimenes mājokli, tāpēc biju gatava izturēt visas grūtības, ar kādām neizbēgami jāsaskaras, atjaunojot tik sen celtu. Mājai ir vismaz 300 gadu – arhīvos atradu ierakstu, ka viena no šeit, “Celmukrogā”, mitušajām sievietēm, ir dzimusi 1700. gadā!

Īpašumu esot iegādājušies par ļoti izdevīgu cenu, jo vēl nebija sācies māju pirkšanas un pārdošanas bums. Pietrūka vien piecu tūkstošu latu, ko paņēma kredītā. To jau atdevuši, bet vairs neesot aizņēmušies, tāpēc mājas pārveide joprojām turpinās. Cik vien iespējams, remontdarbus veikuši paši, tajos iesaistot tuvākos ģimenes locekļus un draugus. Telpas neesot pārplānojuši. Tur, kur iepriekš bija ceptuve, tagad ierīkota 64 kvadrātmetru dzīvojamā istaba, kuras vienā galā atrodas virtuve, otrā – ziemas dārzs ar klavierēm, bet vidū ir atpūtas zona ar televizoru un “Tulikivi” krāsni, kā arī saimes galds un koka soli.

 

Ar dabīgiem materiāliem
Allazi_0160

Veicot telpu iekšējās apdares darbus, vienojušies, ka maksimāli izmantos dabīgos materiālus un krāsas gaišos toņos. Sienas nogruntējuši un tad klājuši dekoratīvo apmetumu – vislētāko kaļķa un betona, un, kamēr tas nav nožuvis, nobraukts ar lielu slapju otu, tā iegūstot interesantu faktūru.

Logu rāmji, palodzes un durvis taisītas no priedeskoka, bet grīdai izmantots izturīgāks materiāls – oša dēļi, kas apstrādāti ar cieto vaska eļļu.

– Vīrs ir loģistikas speciālists kokapstrādes uzņēmumā “Ekju”, tāpēc viņš labi pārzina šo dabisko materiālu, – atklāj Aiva. Savukārt pati, lai varētu pēc iespējas labāk iekārtot savas mājas, esot apmeklējusi telpu dizaineru kursus.

Pret gadsimtus pārcietušajiem apdares materiāliem izturējušies ar pietāti – vecās sijas nav izmetuši, bet gan izmantojuši durvju aplodām, ķieģeļu sienu nav nojaukuši, bet virtuves zonā atseguši, lai ir spilgts dekoratīvs elements.

– Mani saista vecas lietas, tās vācu un krāju, – saka “Celmu” saimniece, norādot uz drēbju skapi, kas mantots no vecmāmiņas, un krēsliem, kas kā nevajadzīgi bijuši nolikti kaimiņu klētī.

– Bērnībā es plūcos ar māsu un māsīcas meitu, kurai tiks vecmāmiņas skapis. Beidzot vienojāmies – kura pirmā apprecēsies, tā šo mēbeli saņems pūrā. Pirmā neapprecējos, to izdarīja māsīcas meita, bet viņai nepatīk vecas lietas.

 

Praktiskums uzvar

Mājoklī ir ierīkota centrālapkure. Plašā palīgtelpā atrodas apkures katls un lielas ietilpības siltuma akumulators, apkurei izmanto malku un briketes. Lai dzīvojamā telpā papildus omulību radītu dzīva uguns, bijusi doma mūrēt kamīnu. Taču, apsvērot visus par un pret, uzvaru guvuši praktiski apsvērumi.

– Kamīns ir “tīra” malkas sadedzināšana. Kamēr tas kuras, ir skaisti un silti, bet, izdegot pēdējai malkas pagalei, pazūd gan skaistums, gan siltums, – spriež mājas saimniece. – Es mājās cepu maizi, tāpēc bez cepeškrāsns neiztikt. Prātojām – ja mūrēsim kamīnu, vajadzēs arī maizes krāsni. Taču kādā izstādē ieraudzījām “Tulikivi” kamīnkrāsni ar cepeškrāsni, kas pielika punktu mūsu šaubām. Kaut arī tās iegāde bija nopietna investīcija (tai briedām trīs gadus), vēl nav bijis iemesla nožēlot šo soli, katrs ieguldītais lats ir atmaksājies. No ziepjakmens (tas ir ļoti blīvs!) taisītā krāsns strauji un vienmērīgi sasilst un ilgi arī notur siltumu, bet tajā ceptā maize sanāk ļoti garda. Arī kartupeļi garšo daudz labāk, nekā cepot gāzesplīts cepeškrāsnī.

Tā kā “Tulikivi” kamīnkrāsns ir ļoti smaga, laukumu zem tās vajadzēja betonēt, un, lai ievērotu ugunsdrošības noteikumus, arī flīzēt.

Aija vēl izstāsta, ka vīrs plānojot ierīkot saules kolektoru un vēja ģeneratorus.

– Tie ir mūsu nākamie sapņi, kas vēl jāpiepilda.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+