Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
15. maijs, 2015
Drukāt

“Cerību koks” ebreju glābējiem (1)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Tēlnieka Edgara Kvjatkovska (vidū) ebreju glābēju piemiņai veltītā "Cerību koka" atklāšanā piedalījās kardināls Jānis Pujāts (pirmais no kreisās), arhibīskaps Jānis Vanags, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks (otrais no labās), bet viņus sirsnīgi uzņēma Rīgas geto un Latvijas Holokausta muzeja saimnieks rabīns Dr. Menahems Barkahans.

Rīgas geto un Latvijas Holokausta muzejā vakar atklāja memoriālu “Cerību koks”, kura autors ir  tēlnieks Edgars Kvjatkovskis. Memoriāls ir veltīts tiem dažādu tautību cilvēkiem, kas, riskējot ar savu dzīvību, glāba ebrejus holokausta laikā. Uz simboliskā koka lapām ir iemūžināti 456 drosmīgu cilvēku vārdi, kuri riskēja ar savu dzīvību, lai pasargātu līdzcilvēkus.

Svinīgajā ceremonijā piedalījās gan Saeimas deputāti, gan Rīgas domes pārstāvji, arī reliģisko konfesiju pārstāvji un uzaicinātie viesi ne tikai no Latvijas, bet arī Izraēlas. Arhibīskaps Jānis Vanags: “”Cerību koks” ir ļoti trāpīgs nosaukums. Zinātne, kas netic Radītājam, uzskata, ka viss esot attīstījies savstarpējā konkurences cīņā. Bet šāda attīstība nav iespējama, kad cilvēks riskē ar savu dzīvību, lai palīdzētu citam. Šāds cilvēks ir patiesi skaidrs Dieva radījums. Mēs topam par cilvēkiem ne jau tad, kad mēs cits ar citu sacenšamies, konkurējam un cīnāmies, bet gan tad, kad cits citam palīdzam, atbalstām un cits citu glābjam. Tad ir no kaut kā jāatsakās un ar kaut ko jāriskē. Novēlu, kaut mūsu Latvijā būtu vairāk tādu cilvēku, kas ir no Dieva cēlušies un ir gatavi savstarpējam atbalstam, darbam un kopīgai nākotnei.”

Uz svinīgo sarīkojumu bija ieradusies arī vācu māksliniece Dagmara Kalē, jo vienlaikus ar memoriālu tika atklāta arī viņas izstāde “Divas ziemas dienas”, kas atgādina par 1941. gada 30. novembri un 8. decembri, kad nacisti Biķernieku mežā nošāva no Berlīnes atvestos ebrejus, bet Rumbulas mežā – Rīgas geto gūstekņus.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. CILVĒKS KĀ KOKS

    Kociņš auga debesīs,
    Cilvēks kokam līdzīgs bij’,
    Braši kupliem zariņiem
    Auga, augšā raugoties.

    Ak tu kociņ’, bāleliņ’,
    Tavu labu tikumiņ’,
    Vai tu būtu šādi audzis,
    Ja sav’ mūžu zinājis?

    Kociņam bij’ laba dzīve
    Pie manas māmuliņas,
    Kokam cepu rudzu maizi,
    Kociņš gāja pauniņos.

    Reiz kociņam piedzimuši
    Slikti zari saindēti.
    Sliktus zarus neapcirtu,
    Koku gāzu mežiņā.

    Melnā čūska miltus mala,
    Koku malot miltiņos,
    Koka zaram smadzenītes
    Uz zemīti smērējot.

    Ak man kociņ’, bāleliņi,
    Kur tav spožu kuplumiņ!
    Tavu sprogain’ melnu matu
    Dedzinošu skaistumiņ’!

    Tautu dēlis, bāleliņis
    Nāca mani rūgti lūgt,
    Lūdza kokam ilgu mūžu,
    Dzīvībiņu dāvināt.

    Es par bēdu nebēdāju,
    Liku bēdu zem akmeņ’,
    Koka skaistus zelta zarus
    Liku tīšām zem spilveņ’.

    Čuči, guli, man’ kociņi,
    Uz zemītes rociņām,
    Tūkstoš’ kaulu dziļā bedrē
    Būs tev salda atdusa.

    Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
    Es par kociņ’ neraudāju,
    Viņam tagad laba dzīve
    Pie Dieviņa debesīs.

    Aizved mani, laiviņ’ mīļā,
    Pie Dieva padusē,
    Tur raudzīšos savu koku,
    Brīnumaini spīdēdam’.

    Dievs man teisa: “Iekšā netiks’!
    Kas par koku nebēdāj’,
    Dvēselīti pazaudēja,
    Māmuliņu kaunēdams.

    Paklau mani, Dieviņš mīļais,
    Vai tad prāva taisna ir?
    Kam noskrēju zelta zarus,
    Kan atņēmu dzīvībiņu?

    Melna čūska pate nāca
    Koku zemē apbēdīt,
    Viņas asu zobentiņu
    Biju dikti nobījies.

    “Tiesa gan, ir prāva sūra,
    Tikai sirdī paskaties:
    Vai tad pienāk vecam draugam
    Nodevību rūgti ciest?”

Krīgers jūsmoja par Ušakova kaķiem. Vai viņš ies politikā? (6)"Dusmīgo" Pēteri Krīgeru varētu nomainīt "diplomāts" Egils Baldzēns, taču ir arī citi interesenti
Draugiem Facebook Twitter Google+