Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. jūlijs, 2013
Drukāt

Cēsīs atklāta mākslinieka Visvalža Ziediņa darbu izstāde


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Pirms gada Rīgā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” atklāja grandiozu mākslinieka Visvalža Ziediņa darbu izstādi. Lielākai publikas daļai mākslinieks bija atradums, lai gan visu mūžu (1942 – 2007) dzīvojis un strādājis tepat līdzās, Liepājā. Tagad V.  Ziediņa darbu izstāde skatāma arī Cēsu Mākslas festivālā.

 

 

Mākslinieka daiļrade attīstījusies “padomju periodam paralēlā personīgajā laikā”*, atstājot ap 3000 zīmējumu, gleznu un objektu lielu māksliniecisko mantojumu, kas tapis no 1957. līdz 2006. gadam. Dzīves laikā mākslinieks gan aktīvi piedalījies Liepājas māk-slinieku grupu izstādēs, bijušas arī četras personālizstādes (1970., 1978., 1986., 1992. gadā), izstādītie darbi iezīmējuši viņa interešu loku, tomēr oficiālajā mākslas vidē tā īsti nekad nav iekļāvies.

Kultūras mantojums

Tikai pēc Ziediņa nāves viņa draugs Liepājas gleznotājs Aldis Kļaviņš aicina mākslas zinātniekus apzināt un novērtēt “mākslojumus”, kā pats mākslinieks tos saucis. Līdz ar 2012. gada izstādi “Arsenālā” un mākslas zinātnieces Ievas Kulakovas apjomīgo pētījumu, kas apkopots grāmatā “Kustība. Visvaldis Ziediņš” sākta māk-slinieka ierakstīšana Latvijas mākslas vēstures kopainā. Vienlaikus aktuāla kļūst šīs kopainas pārskatīšana, jo līdzās jau zināmajiem un gadu gaitā atzītajiem māksliniekiem aizvien vēl atrodas mākslinieki, kuri strādājuši, pretstatot savu veikumu padomju varas un oficiālās mākslas formālajiem procesiem, tā paliekot ārpus muzeju un izstāžu zāļu aprobētās mākslas. Šos māksliniekus mēdz dēvēt par nonkonformistiem –
tādiem, kuri neatbilst vai atsakās pakļauties pieņemtajiem uzskatiem, paražām, praksei. Ziediņš atbilst nonkonformista statusam, jo nekad nav radījis darbus, lai iekļautos oficiālajā mākslas praksē, nekad nav sadarbojies ar varu. Viņam tas šķita nesvarīgi, jo būtiskāk bija nodarboties ar mākslu un noskaidrot tās būtību. Tomēr nevar teikt, ka viņš bijis “izstumtais”. Izstāžu recenzijas vienmēr bijušas labvēlīgas, pat skatītāju sagatavojošas: “Neplātīsimies ar savu nezināšanu, kā tas šodien vienam otram kļuvis par nelāgu paradumu, bet kā kulturāli cilvēki iesim lūkoties otra cilvēka uztverē. Varbūt kļūsim ja ne bagātāki, tad 
zinīgāki,” 1986. gadā rakstīja laikraksts “Komunists”. Savrupību un citādību mākslinieks izvēlējies pats gan rakstura īpatnību, gan sev pašam stādīto mākslas uzdevumu dēļ. Iespējams, uz mūžu viņā bija iemājojusi tēva neticība un noraidošā attieksme pret mākslinieka profesijas izvēli.

Aizvien vairāk attālinoties no objektīvas īstenības attēlošanas un sistemātiski pētot gadsimtu mijas un 20. gadsimta mākslas stilus un virzienus, Ziediņš 
radīja darbus gan plaknē, gan telpā, bagātinot savu mākslas valodu ar dadaisma, kubisma, popārta izteiksmes līdzekļiem. Tas, kas citiem māksliniekiem bija īslaicīga aizraušanās un atvilktnēs noglabājami eksperimenti, Ziediņam izvērtās pastāvīgos mākslas darbos, elpojot vienā ritmā ar R. Raušenbergu, A. Modiljāni, A. Matisu, P. Pikaso un citiem pasaules mākslas dižgariem. Veidojot zīmējumus, kolāžas, asamblāžas, viņš ieviesa tolaik netradicionālu materiālu un priekšmetu jaunas kombinācijas. Tomēr, lai cik oriģināla būtu forma, struktūra, Ziediņam galvenais bija atrast mākslas darba idejisko, filozofisko pamatojumu. Mākslinieka arhīvā glabājas neskaitāmas mapes ar filozofu un zinātnieku atziņām, kuras viņš izmantoja, mēģinot “saprast Visuma uzbūvi un lielo Patiesību”.

Ziedin_Maska_7Mitoloģija

Izstādē “Bezdibenis” Cēsu Mākslas festivāla ietvaros apskatāmi dažādos laika periodos tapuši zīmējumu cikli un vairāki objekti. Mākslinieciski nozīmīgākais ir guašas zīmējumu kopums pirmajā zālē, kuros attēloti stilizēti afrikāņu un indiāņu masku, pirmatnējo koka skulptūru, dzīvnieku atveidi un dažādi mitoloģiskie priekšstati. Piemēram, darbā “Maska” mitoloģisko pretmetu pāri – debesis/zeme, vīrišķais/sievišķais – jau ieguvuši simbola nozīmi. Mītiskie un freidiskie priekšstati caurstrāvo arī citus zīmējumus – totēmi, tēli no pirmatnējām auglības rituālu dejām, sievietes klēpis kā noslēpumu pilna ala vai smejoša mute. Seksualitāte ir pastāvīga šo zīmējumu tēma, dažkārt šķiet, no tiem strāvo kaisles smarža un garša, dažkārt – ka Ziediņam bijis bail no sievietes seksuālā spēka un mīlestības.

Kolekcijas

No antropoloģiskā viedokļa raugoties, cilvēki iedalās medniekos un vācējos. Pirmatnējā sabiedrībā vācējas parasti bija sievietes, ar saknēm, ogām, sēnēm nodrošinot ģimenei iztiku. V. Ziediņā dominēja šis vācēja tips – viņš krāja ne tikai no jūras izskalotus priekšmetus, rūpnieciskus atkritumus, žurnālu izgriezumus, bet iepazina, izdzīvoja apkārtni un pasauli, kolekcionējot iežu paraugus, minerālus, augus. Vākšana bija viņa dzīves kaislība, un gandarījumu pēc tam sniedza savāktā sistematizēšana, arhivēšana un pārstrādāšana mākslas darbos. Savukārt māksla bijusi “pasaules pētniecības instruments”, ko viņš izmantoja ar zinātnieka nerimstošu dedzību. “Viņš atvēra man acis, varēju priecāties pie viņa,” Ziediņu saucot par savu skolotāju mākslā, izstādē redzamajā intervijā stāsta mākslinieks Pēteris Sidars. Aizraujoši ir P. Sidara filmētie materiāli, kuros V. Ziediņš darbnīcā stāsta par mākslas darbiem, saviem uzskatiem, atziņām. Unikālie kadri un visi izstādes darbi eksponēti pirmo reizi, tāpēc interesanti būs arī tiem, kas “kaut ko” no Ziediņa mākslas jau redzējuši.

P. S. Ja jums ir zināmi mākslinieku arhīvi, kas vēl gaida izpēti, zvaniet recenzijas autorei, tālr. 29489109.

* Citāti no Ievas Kulakovas grāmatas “Kustība. Visvaldis Ziediņš”, 2012, “Galerija 21”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+