Renārs Sproģis
Renārs Sproģis
Foto-Valdis Semjonovs

Kāpēc igauņiem ir Latvijā izkarota Uzvaras diena? Saruna ar Cēsu kauju rekonstrukcijas iniciatoru Renāru Sproģi 5

Cēsnieks Renārs Sproģis veic nacionālus darbus. Pirms desmit gadiem pilsētas parkā uz pils kāpnēm Lāčplēša dienā aizsācis svecīšu dedzināšanas tradīciju karavīru piemiņai. Trešo gadu 22. jūnijā rīkos Latvijas atbrīvošanai nozīmīgo Cēsu kauju rekonstrukcijas pasākumu. Renārs ir “Gada cēsnieks 2015”, uzņēmējs, pilsētas domes deputāts, un ar sabiedrisko aktīvistu, patriotisko vēstures entuziastu vērts iepazīties arī “LA” lasītāju auditorijai.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Esat cēsnieks no matu galiem līdz papēžiem?

R. Sproģis: Te dzimis, audzis un atgriezies atpakaļ pēc padzīvošanas galvaspilsētā, kad sapratu, ka Rīga nav domāta man. Mums ir lauku īpašums Lenčos, kuru vecvectēvs dabūja par piedalīšanos neatkarības cīņās. Dzīvojot pie dabas, esi pakārtots dabas ritmam, kamēr Rīgā ir man sveša dinamika.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pats sevi skaitāt par padomju laika produktu, bet no kurienes radies patriotisms?

Man nebija kā visiem, kuri tagad stāsta, kā zem deķa svinējuši 18. novembri un cīnījušies pret okupāciju. Astoņdesmito gadu nogalē aizgāju mācīties uz Rīgas milicijas skolu. Vēstures piedzīvojums man sākās barikāžu laikā, kuru skatu caur savu prizmu. Kursanti mācījās, kad saņēmām brīdinājumu par iespējamu OMON uzbrukumu. Tika apspriesta doma veidot apļveida aizsardzību. Karstgalvīgiem jauniem džekiem tas gāja pie sirds, taču tā nenotika. Treškursnieki uzbrukuma laikā gribēja pretoties, paķert ieročus noliktavā, par to “biedrs” “nostučīja”. Melnās beretes viņus pielika pie sienas, noslānīja, izņirgājās. Cita interesanta pieredze. Ap simts puišu pēc pašu iniciatīvas vēlējāmies iet palīgā barikāžu sargiem pie TV torņa. Riskējot, ka izmetīs no skolas. Taču kursantus formās torņa sargi sagaidīja negatīvi. Ne vienkārši, bet krasi negatīvi. Tāpēc daļa kursantu vēlāk pārgāja pie OMON. Tā klājies latviešiem Brīvības cīņās vai pasaules karā. Vieniem vieni savējie, otriem citi. Pēc tam skolu neabsolvēju, miliča karjera beidzās nesākusies.

Kā sākāt rīkot 1919. gada Cēsu kauju rekonstrukcijas pasākumu?

Igauņu karavadonis Nikolajs Rēks, kurš Cēsu kaujās vadīja armiju pret landesvēru, desmit gadus pēc vēsturiskā notikuma rakstīja: “Mums der pamācīties no latviešiem, kā viņi svin Uzvaras dienu.” Bet mēs 1919. gadā karojām, no 1920. gada sākām svinēt un tā līdz 1934. gadam, kad atzīmēšanu pārtrauca. Ulmaņa apkārtnē bija ģenerālis Balodis un vīri no cita, ne Ziemeļlatvijas karaspēka. Viņiem savi nopelni likās svarīgāk uzsverami nekā Uzvaras diena pie Cēsīm. Protams, padomju režīmā nebija ne runas par latviešu karavīru pieminēšanu.

Jā, bet tagad atgriezušies neatkarības un brīvestības laiki…

… un noticis pretēji Rēka teiktajam. Tagad igauņi svin 22. jūniju kā Uzvaras dienu, valstī brīvdienu, bet Latvijā to atkal neizceļ. Taču, ja nebūtu Cēsu kaujās parādītās varonības, militāro panākumu un, sekojot virsnieku, cīņu dalībnieku atmiņās teiktajam, visticamāk, nebūtu pienākusi nekāda Lāčplēša diena. No vēstures izriet, ka sabiedrotie sākotnēji bija vācu pusē. Pulkvedis Grīns no amerikāņu misijas 1919. gada jūnija sākumā igauņu, latviešu, vācu tikšanās reizē atbalstīja fon der Golca risinājumu. Tobrīd vāci ar latviešiem sitās pret sarkanajiem. Pie Ieriķiem karaspēkam vajadzēja nogriezties uz Latgali – tā vietā vācieši devās uz Cēsīm, nostādot fakta priekšā – mēs paņemam Latviju un visu Igauniju. Tam sabiedrotie piekrita, jo plāns paredzēja tālāk iet kopā klapēt sarkanos. Rēks atmiņās raksta, ka Grīns pārrunās pavedis malā – sak, piekāpies, loģiskāk izmantot fon der Golca variantu. Igaunis atbildējis – nē. Mēs cīnīsimies par brīvību! Grīnu interesēja – ar kādiem ieročiem? Ar jūsu dotiem. Nedosiet? Lasīsim kopā, kas ir, jo mums nav cita ceļa kā cīnīties.

Reklāma
Reklāma

Ar plikām rokām igauņi Vidzemē neieradās. Atbrauca ar bruņuvilcieniem.

Arī dažiem bruņuauto. Cik runāju ar vēsturniekiem, vilcieni bijuši parastie, bet apsisti bruņuplātnēm un aprīkoti ar ugunsspēku. Tāpēc igauņiem 22. jūnijs ir Latvijā izkarota Uzvaras diena, jo ziemeļnieki lieliski saprata, ka pēc Vidzemes zaudēšanas dzelzs divīzija un landesvērs neapstātos un dotos pret viņiem.

Tāpēc tiecaties uzsvērt Cēsu kauju militāro, politisko nozīmi arī Latvijā, jo panākumi sabiedrojiem lika nosvērties par labu baltiešiem.

Šai uzvarai neatkarības nosargāšanā tikpat liela nozīme kā 1991. gada barikādēm. Janvāra dienas turpina pieminēt lielākodaļ Rīgā. Taču barikāžu smagumu uz saviem pleciem iznesa visa Latvija – lauku cilvēki. Viņus mazāk atceras. Cēsu kaujas ir leģitīma iespēja “iznest vēsturi” ārpus oficiālās Rīgas. Parādīt jaunatnei, kas notika, kā bija. Vēstures dzīvai iemiesošanai nav labāka paņēmiena par ievērojamu kauju rekonstrukciju. Tā dara tautas visā pasaulē, un tas, ka tā tauta ir dižena, kas godina savus varoņus, ir pats par sevi saprotams.

Vecākā paaudze satraukta, ka jaunieši maz zina vēsturi, ka skolās maz uzmanības patriotiskai audzināšanai. Jūs arī to novērojat?

Nācijas pašapziņas celšanai vajadzīgi īpaši instrumenti. Kas ir populāri? Ikgadējie pilsētu svētki. Liela tautas sanākšana, izrakstīti mākslinieki no Rīgas kāpj muzicēt uz estrādes, slavens pavārs cep kotletes pilsētniekiem par prieku. Tā kā vasara, plūst arī aliņš. Kas ir televīziju prioritāte? Seriāli un šovi. “Dejo ar zvaigzni”, “Meklē sievu” un “Melo labāk”. Tas nav nekas slikts, bet ir vēl citas vērtības. Tās ir patriotiskās, tautai pieminamās, mums ir daudz kas, ar ko latviešiem kā nācijai lepoties. Kad pirmoreiz 11. novembrī liku sarkanbaltsarkanas sveces uz Cēsu pils kāpnēm, visu vakaru nāca pilsētnieki, skatījās, fotografēja. Sapratu, ka tas liekas kas interesants. Vēlāk uztaisījām Latvijas kontūru, un pasākums kļuva proaktīvs. Ka ikviens var nākt, piedalīties, likt svecītes, pieminēt. Tas kļuva cilvēkiem vajadzīgs. Pirms trim gadiem uzņēmos arī Cēsu kauju atceri padarīt pieejamāku, skatāmu, iesaistošāku. Lai nav balagāns ar šaudīšanos, rekonstrukcija balstīta uz faktiem, talkā nāk Zemessardze, armija, dabūti tālaika bruņojuma paraugi un mūsdienīgi ieroču stendi.

Jūsu pasākums ir novērtēts, un valsts dod finansējuma artavu.

Jā, jo tautas interese pieaugusi. Pirmajos Lāčplēšdienas pasākumos nāca divsimt, piecsimt cilvēku, tagad tik, ka ābolam nebūs kur nokrist. Katru gadu Latvija “okupē” Krieviju, Lietuvu, jo mākslinieces veidotā kontūrā daudzās svecītes iet kādu gabalu pār robežām. Cēsu kauju rekonstrukciju apmeklē jau kāds tūkstotis. 2019. gadā apritēs simtgade, tad pulks varētu izaugt, igauņu un latviešu prezidenti arī solījuši ierasties. Tagad sarīkojumu saucam – Latvijas Uzvaras diena. Tas “politiski apstiprināts” Cēsīs, saskaņots ar vēsturniekiem un Kultūras ministriju. Gribam līmeni pacelt augstāk – valstiskot 22. jūnija Uzvaras dienu, kas pagaidām likumā noteikta par Varoņu piemiņas dienu.

Esat tērējis enerģiju, personiskos līdzekļus, lai iemūžinātu Latvijai svarīgos notikumus. Taču citviet, restaurējot cīniņus, vajag autentiskus ieročus no zobena līdz dižgabalam, karotāju tērpus no bruņukrekla līdz formastērpam, bet pie Cēsīm dažs plintes nesējs bijis basām kājām, Skolnieku rota apģērbta – kas kuram pie rokas, tas mugurā.

Fotogrāfijās pazib pa baskājim, skolnieku formās ģērbtie un vīri cara uniformās ar nacionālām kokardēm. Pieklājīgi sakot, Ziemeļlatvijas karaspēka apgāde ar zābakiem varēja būt labāka. Mums ir līgums ar biedrību “Latviešu karavīrs”, kas uzņemas kauju norises organizēšanu ar pieejamiem līdzekļiem. Patronas un kadetus piešķir bruņotie spēki. Kādas 8000 patronas izblīkšķina.