Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
3. augusts, 2012
Drukāt

Cēsu mākslas festivālā – eksperiments un izcilība


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Viņnedēļ iesācies, līdz 18. augustam mākslas festivāls “Cēsis 2012″ piedāvā 33 notikumus vizuālās mākslas, akadēmiskās mūzikas, operas un teātra jomā. Tieši šodien, 3. augustā, gaidāms festivālā mūzikas programmas vainagojums – koncerts 
”Eksperiments un izcilība. Šnē un domubiedri” ar lielāko intrigu – lietuviešu komponistes Justes Janulītes lielformāta vokālinstrumentāla opusa “Mākoņu vērošana” pasaules pirmatskaņojumu.

 

 

Ar Indru Lūkinu runājam par festivāla tradīcijām un nozīmi.

 

– Cēsu festivālu var apskaust: piecdesmit procentus nepieciešamo finanšu dod valsts, tikpat atbalstītāji – patrons no pirmsākumiem bijusi SEB banka, lieldraugs “LMT”, savu artavu ieguldījis par vizuālās mākslas krusttēvu iedēvētais Jānis Zuzāns, kas atbalsta tikai augstas raudzes mantu. Cēsu festivāls noturējies sešus gadus. Ko mūsdienu finanšu situācijā nozīmē piesaistīt līdzekļus?

I. Lūkina: – Ja cilvēki dara to, kam ļoti tic, ko uzskata par svarīgu, kas pašiem patīk un sagādā lielu prieku, tad izdodas iegūt publikas mīlestību un maciņu turētāju labvēlību. Tā kā mēs, festivāla rīkotāji – direktors Juris Žagars, žurnāliste un kuratore Daiga Rudzāte, komponists Artūrs Maskats un vēl vairāki citi –, nākam no tā dēvētās akadēmiskās mākslas vides, tad, protams, apzināmies, ka nopietnos žanrus publikai grūtāk pasniegt nekā vieglos, popmūziku, citu izklaidi. Mūsu ideja prasa papildu spēkus. Bet tas ir to vērts.

 

Cēsu festivālam no pirmsākumiem viena no idejām ir atsevišķo mākslas jomu satikšanās. Lai, pirmkārt, Cēsīs kopā sanāk paši mākslinieki, redz cits cita darbus un, otrkārt, pārsvarā tomēr vienam mākslas veidam, piemēram, teātrim uzticīgajai publikai dotu iespēju paplašināt interešu loku.

 

Sponsori šajos gados novērtējuši festivāla rīkotāju, atļaušos teikt, profesionalitāti, mēs – viņu dotā vārda noturību. Ļoti svarīga ir pasākuma rīkotāju un naudas devēju savstarpēja uzticība. It īpaši festivālā, kam tiek pasūtīti pilnīgi jauni skaņdarbi, kas tikai Cēsīs piedzīvos pirmatskaņojumu. Kā to māksliniecisko līmeni iepriekš var pārbaudīt? Atliek paļauties uz profesionāļu izvēli, kuras garantija ir iepriekšējie festivāli. Un, treškārt, mums allaž bijusi viena pārliecība – Rīgā notiek ļoti daudz labu lietu, bet galvaspilsēta nav visa Latvija. Tā ir mūsu dziļākā motivācija.

– Patiesībā uzteicami nacionāla pieeja. Atļaušos personisku jautājumu – vai nacionālums mazmazbērnos mantots no vecvecmāmiņas Ivandes Kaijas?

– Iespējams, ir kas raksturā un gēnos pat neapzināts no paaudzes paaudzē tālāk nodots… Ir ļoti interesantas sakritības, varbūt pat likumsakarības. Mana vecvecmāmiņa Ivande Kaija savulaik studējusi Parīzē Sorbonnas universitātē. Tieši tur patlaban mācās mana meita (Asnāte Sīmane. – V. K.).
Mans vectēvs no mātes puses Ernests Plāķis Latvijas brīvvalsts laikā arī studējis Francijā – medicīnu Monpeljē universitātē. Un tieši tur savas studijas sāka un pirmo mācību gadu aizvadīja Asnāte. Kad aizbraucu pie meitas ciemos un redzēju vienu no vecākajām medicīnas fakultātēm Eiropā, nodomāju – kāds katrai paaudzei ir liktenis un uzdevums. Pirms Otrā pasaules kara latviešiem studiju izvēlei bija atvērta visa Eiropa, padomju gados šīs durvis aizcirtās, maniem vienaudžiem tās vērās tik uz Austrumiem, nu manas meitas paaudzei atkal vaļā visa pasaule.

 

Esmu patriote uzskatā – jābrauc plašā pasaulē iegūt vislabākās zināšanas un tad jāatgriežas atpakaļ, liekot lietā iegūtās prasmes dzimtenē. Latvijā jaunam cilvēkam ir vislielākās izaugsmes iespējas, tāpēc jaunie brauc un brauks mājās.

 

– Kādēļ šīvakara kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” un jauniešu kora “Kamēr” koncerts uzlūkojams par festivāla muzikālās programmas virsotni?

– Šā gada festivāla moto ir “eksperiments un izcilība”, lielā mērā pateicoties tam, ka izdevies piesaistīt Eiropas finansējumu tāda paša nosaukuma projektam. Mums ir sadarbība ar partneriem no Lietuvas, Francijas institūta Latvijā un Islandes. Piesaistot atbalstu kādam projektam ES ietvaros, projekts tiek apstiprināts ar noteiktu saturu, kas šajā gadījumā ietvēra sadarbību ar Lietuvu. Ļoti īpašs ir fakts, ka festivāls pirmo reizi savā vēsturē pasūtījis liela formāta vokāli instrumentālu darbu jaunai lietuviešu komponistei Justei Janulītei. Šovakar viņas radītā “Mākoņu vērošana” kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” un kora “Kamēr” sniegumā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu.

– Kādēļ no visiem Lietuvas komponistiem uzrunāta tieši viņa?

– Orķestris jau iepriekš bija atskaņojis citu viņas skaņdarbu, kas iepatikās gan publikai, gan mākslinieciskajam vadītājam Normundam Šnē. Minētajā ES projektā iekļautas arī starpfestivālu aktivitātes, no kurām viena norisa pērn 18. novembrī, kad “Sinfonietta Rīga” koncertēja Parīzē par godu Latvijas neatkarības dienai. Latvijas Republikas vēstniecība Francijā bija uzaicinājusi tur rezidējošos vēstniekus un pēcāk vēstniece Sanita Deslandes-Pavļuta uzslavēja mūziķus, sakot, ka tā bijusi lieliska izdevība izcelt Latviju.

Koncerta brīdī atcerējos savu vectēvu un to, ka es personīgi šo koncertu veltu viņam. Pēc atgriešanās no ilgiem lēģera gadiem Sibīrijā – tos vectēvam piesprieda par darbību “Pērkoņkrustā” – ļoti daudz sava laika, zināšanu un sirds siltuma viņš kopā ar vecomammu bērnībā veltīja man, brālim un māsai.

– Bet, atgriežoties pie Cēsu festivāla, – tajā solīta arī plaša un daudzpusīga kamermūzikas programma, uz kuru biļetes jau esot izpirktas. ..

– Tas būs pārspīlēts, kaut interese patiesi liela. Visas biļetes izpirktas tikai uz rītdienas koncertu – Ksenijas Sidorovas un čellistes Gunas Āboltiņas uzstāšanos restaurētajā, brīnišķīgajā, ar divsimt vietām kamermūzikai īsti piemērotajā Meža skolas zālē.

 

Interesanti, ka radošā ziņā abas mūziķes pirmoreiz uz vienas skatuves satikās tieši pērn Cēsu festivālā. Atskaņojums guva profesionāļu atzinību, Kseniju Sidorovu pat izvirzīja Lielajai mūzikas balvai. Nu abas mākslinieces pašas izveidojušas kamermūzikas programmu čellam un akordeonam.

 

Starp citu, pēc Cēsu festivāla to varēs klausīties arī citās vietās Latvijā.

– Nav mazsvarīgs fakts, ka 2013. gada beigās iecerēts atklāt Cēsu akustisko koncertzāli. Vai arī jūs ar to saistāt radošas ieceres?

– Protams. Kad pirms gadiem meklējām koncertvietas pirmajam Cēsu festivālam, kopā ar Artūru Maskatu bijām aizgājuši arī Kultūras centra zāli, par kuru Juris Žagars izteicās, ka cēsniekiem tā diez ko neesot pie sirds. Artūrs Maskats gan uzreiz šo zāli “ieraudzīja”. Uz mūsu koncertu atvedām citus krēslus, šo to uzspodrinājām, un zāle tūlīt kļuva omulīga. Tas bija aizsākums idejai, ka Cēsīs labāk renovēt šo zāli nekā būvēt jaunu. Man gandarījums, ka ideja izrādījās dzīvotspējīga. Un, tā kā Kultūras centrs arī ģeogrāfiski atrodas pilsētas centrā, līdz ar renovētu, moderni aprīkotu koncertzāli ar dažādām transformācijas iespējām, kurā varēs rādīt arī teātra izrādes, tas tiešām kļūs par pilsētas centrālo kultūras dzīves un cilvēku pulcēšanās vietu.

– Opera ārpus Baltā nama Rīgā vienmēr bijis iemīļots žanrs. Jums kā daudzus gadus Operā strādājušam cilvēkam noteikti zināms, ko tas nozīmē – vest operu uz brīvdabas izrādi?

– Daudzus gadus arī Nacionālā opera sezonu slēdza ar viesošanos Cēsīs. Brauc vairākas dienas, vairākos piegājienos, vispirms skatuves būvnieki, tad gaismu meistari, tad ved instrumentus, režisorus, solistus, kori, un visbeidzot – mūziķus.

 

Jokojām, ka pamazām opera Latvijā kļūst tikpat populāra kā Itālijā, jo cilvēkiem ļoti patīk siltā vasaras vakarā klausīties mūziku. Esmu to piedzīvojusi Jēkabpilī, Kuldīgā. Iedomājieties – Cēsīs uz operas izrādi atnāk 3000 cilvēku. Cik no tiem varētu atļauties braukt uz Rīgu?

 

Šogad festivāls vainagosies ar LNO izrādes – Džoakīno Rosīni operas “Seviļas bārddzinis” – īpaši Cēsu pilsdrupu estrādei pielāgotu iestudējumu. Tās režisors Aiks Karapetjans nekad iepriekš Cēsu pilsdrupās nebija bijis. Kad kopā ar scenogrāfi Ievu Kauliņu turp aizbraucām, viņš ilgi kusēja, tad noteica: “… mjā, šeit būs jātaisa pilnīgi jauns iestudējums…” Režisoram izaicinošs, grūts un interesants uzdevums. Un vēl, ja jāizvēlas man pašai, notikums, uz kuru skrietu jebkurā diennakts laikā, būtu kino. It īpaši šogad – itāļu kino klasikas programmu izveidojusi Valentīna Freimane. Izlasot nosaukumus vien, aizraujas elpa. Pasaules lielā klasika!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+