Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
27. maijs, 2014
Drukāt

Cēsu radošais atvēziens: ar vērienīgu koncertu atklās Vidzemes koncertzāli (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Šosestdien, 31. maijā, ar vērienīgu koncertu atklās Vidzemes akustisko koncertzāli “Cēsis”. Līdzās nupat pirmo gadu aizvadījušajam “Goram” Rēzeknē nu Latvijā durvis būs vērusi otra reģionālas un nacionālas nozīmes kultūras būve. 2015. gadā iecerēts atklāt “Lielo Dzintaru” Liepājā.

Cēsu koncertzāles idejas izlolotājam un projekta vadītājam Jurim Žagaram mazliet provokatīvi pavaicāju – vai bijis lielāks prieks par Žagarkalna atkāšanu vai tagad, durvis verot jaunajai koncertzālei? “Koncertzāle ir milzu gandarījums, ko nevar salīdzināt ar manu privāto biznesu,” viņš teic, uzsverot – koncertzāle nav brīnumnūjiņa, taču posms ceļā uz to, lai Cēsis kļūtu par laikmetīgās kultūras galvaspilsētu. Juris Žagars vienmēr vēlējies, lai šajā tradīcijām bagātajā pilsētā dzīve kļūtu labāka, un to veido arī emocionālais aspekts. Ceļš uz koncertzāli uzsākts pirms septiņiem gadiem. Vispirms spraigā konkurences cīņā ar Valmieru izdevies pierādīt, ka koncertzālei jābūt tieši Cēsīs, kas savas spējas šogad nu jau astoto gadu apliecinās ar kupli apmeklēto Cēsu starptautisko mākslas festivālu. Cēsis ilgi cīnījās arī par Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, kas galu galā tika Rīgai.

Jaunatvērtā koncertzāle būs liels solis uz priekšu augstas raudzes profesionālās mākslas pieejamībai Vid­zemē, kas, protams, nav iespējams bez valsts atbalsta. Koncertzāles programmu direktore Inese Zagorska cer, ka rosīgāka kļūs arī pilsētas saimnieciskā dzīve.

Autentiskā un laikmetīgā harmonijā


Koncertzāle “Cēsis” iecerēta kā daudzfunkcionāls kultūras centrs, kurā notiks gan mūzikas koncerti, gan teātra, operas un baleta izrādes, kino un mākslas izstādes, kā arī starptautiskas konferences.

Atšķirībā no pilnībā jaunuzbūvētā “Gora” un tāpat veidotā topošā “Lielā dzintara” koncertzālē “Cēsis” saglabāts kultūrvēsturiskais mantojums. Saskaņā ar arhitekta Jura Pogas projektu vairāku līmeņu ēka ar sešstāvu stikla torni kā garīguma simbolisku vertikāli piekļāvusies arhitekta Augusta Malvesa 1914. gadā izbūvētajam, tagad restaurētajam gaišajam Viesīgās biedrības namam. (Vēlāk te atradās Cēsu kultūras nams.) Tieši pirms simt gadiem celtā nama sirds pukst joprojām – kultūrvēsturiskais mantojums dzīvs saglabāts gan konstrukcijās ar senajām, varenajām koka sijām, gan interjera elementos – senā mūra fragmentos, trijās krāšņās simtgadīgās lustrās starp jaunajiem apgaismes ķermeņiem, seno trepju margu elementos Lielajā zālē, simtgadīgajās durvīs uz “nekurieni” vestibilā un senajā balkoniņā, kas beidzot atklāts pēc simt gadiem – līdz šim tas vienmēr bijis paslēpts aiz sienas.

Par būves daudzfunkcionalitāti liecina lielā jeb akustiskā koncertzāle ar 800 vietām, ērģeļzāle ar 1999. gadā Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolai Lībekas baznīcas Mūzikas augstskolas dāvinātām un Ugāles meistara Jāņa Kalniņa restaurētām ērģelēm, mazā zāle kino rādīšanai, vēl viena kamerzāle un mēģinājumu telpas Andra Veismaņa vadītajam kamerorķestrim, pūtēju orķestrim “Cēsis” un visiem 13 amatierkolektīviem ar 400 dalībniekiem. Pašā augšā stikla torņa sestajā stāvā, kas šobrīd ir viens no augstākajiem punktiem Cēsīs, tā dēvētajā Panorāmas salonā iecerēts rīkot gan seminārus, gan koncertus ar romantisku nosaukumu “Mūzika saulrieta stundā”, jo no šejienes paveras brīnišķīgs skats uz Cēsu ainavu. “Simtgadīgais nams ieguvis jaunu seju, jaunu elpu, un skaistākais, vienlaikus arī atbildīgākais ir tas, ka mēs esam tie, kas veidojam šīs ēkas jauno simtgadi. Man uzdāvināta grāmata “Cēsu Viesīgās biedrības nams” – esam šīs grāmatas turpinātāji,” saka Inese Zagorska.

Lielajā jeb akustiskajā koncertzālē ir 500 skatītāju vietas, 300 – balkonā telpai visriņķī, arīdzan – skatuves daļā, kas akadēmiskās mūzikas koncertos dod iespēju vērot diriģentu un mūziķu darbu no augšas. Balkona pirmajā rindā pa perimetru šādi izvietoti 129 krēsli. Ārzemēs tāds risinājums nav jaunums, bet mūsu valstī – unikāls. Gaišo zāli, kur mūziku var baudīt, arī ļaujoties caur stiklu plūstošajiem saules stariem un gaismai, vakarā aptumšos ar īpašiem koka slēģiem. Īpaši šai zālei radīti arī akustiskie koka vairogi, Alda Circeņa Rīgas krēslu fabrikā darināti ērti krēsli, kas uzmontēti uz īpašām sliedītēm, lai tie varētu “paslēpties” arī pagrīdē, tā ļaujot zālē izveidot deju grīdu. Skatuve var tikt paplašināta ar priekšējo daļu, kas kalpo gan kā lifts mūzikas instrumentu pacelšanai, gan orķestra bedrei. Un, kā jau katrai lepnai koncertzālei pienākas, arī uz “Cēsu” skatuves lepni greznojas melns “Stein­way” koncertflīģelis, kuru izvēlēties uz Hamburgu devās Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas profesors, pianists Jānis Maļeckis. Interjerā izmantotais dzīvais koks rada laikmetīgu, latvisku un gaišu auru, kas ļoti piestāv Cēsīm.

7. jūnijā akustiskajā koncertzālē notiks Dailes teātra sezonas pēdējā pirmizrāde – Mihaila Gruzdova režisētā Kaspara Rogas dramatiskā komēdija “Skudru sprints”, kas īpaši pielāgota jaunajai Vidzemes koncertzālei “Cēsis”. Pateicoties koncertzāles lieliskajai akustikai, kamermūziku būs iespējams klausīties bez apskaņošanas, bet aktierspēli varēs baudīt intīmā un dzīvā teātra izpildījumā.

Profesionālās mākslas koncerti akustiskajā koncertzālē ieplānoti no ceturtdienas līdz svētdienai, jo nedēļas pirmajā pusē te notiks amatieru deju kolektīvu mēģinājumi.

Kino zālē, kur notiks arī kamerteātra izrādes un citi alternatīvi projekti, koncertzāles atklāšanas dekādē 13. jūnijā pirmoreiz Latvijā viesosies slavenā krievu komponista Sergeja Prokofjeva mazdēls komponists Gabriels Prokofjevs no Londonas ar savu autorkoncertu. Vienas dienas festivāls atspoguļos laikmetīgās mākslas dziļumu dažādos virzienos – gan ar simfonisko mūziku, gan laikmetīgā baleta izrādi “Kauciens”, amerikāņu horeogrāfa Morisa Kozija un mūsu Olgas Žitluhinas deju kompānijas kopdarbu, kā arī kluba nakti, kurā muzicēs latviešu čellists Valters Pūce, dīdžeji Gabriels Prokofjevs un Nvando Ibizī.

Atrast sevi


“Jebkuras pasaules koncertzāles kvalitāti nosaka tajā muzicējušie mākslinieki, tiem jābūt augsti profesionāliem,” ir pārliecināta akustiskās koncertzāles “Cēsis” programmu direktore Inese Zagorska. “Viņi nes līdzi arī savu auditoriju, kas seko noteiktu mākslinieku koncertiem, lai kurā Eiropas valstī tie notiktu.” Līdzīgās domās ir arī koncertzāles mākslinieciskais vadītājs Arturs Maskats: “Mēs esam morāli atbildīgi par visu koncertzālē notiekošo.” Par šādas pieejas nepieciešamību komponists pārliecinājies, strādājot Operā. Protams, kā teic Artūrs Maskats, jebkura jauna lieta ir lēciens nezināmajā, taču publika jau pieradināta ar Cēsu mākslas festivālu, kura mājvieta turpmāk būs tieši akustiskajā koncertzālē. Vai nebaida konkurence par Rīgas publiku un tūristiem ar “Goru” un nākotnē – arī “Lielo dzintaru”? Artūrs Maskats uzskata, ka drīzāk konkurents esot Valmieras teātris. Savukārt visām trim koncertzālēm lielos projektos vajagot sadarboties. Mūziķi Latvijā ir daudz cietuši no mazā tirgus. Toties ar katras jaunas koncertzāles atvēršanu viņu darba rezultāts kļūst cilvēkiem pieejamāks. Līdz ar to mūziķi kļūst ieinteresēti veidot vairākkārt spēlējamas programmas, kas ir ekonomiski izdevīgi. Visām trim koncertzālēm kopā ir arī vieglāk samaksāt ­māksliniekiem ceļa un uzturēšanās izdevumus nekā individuāli pa vienai. Katra programma prasa lielu darbu, un ir žēl, ja to var nospēlēt tikai vienreiz, piebilst Artūrs Maskats.

Ar Cēsīs radītu mūziku


Cēsu koncertzāles atklāšanas koncerts sestdien, 31. maijā, solās būt spožs notikums, pulcējot izcilākos māksliniekus – Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO), operzvaigznes Aleksandru Antoņenko un Egilu Siliņu, pianistu Reini Zariņu un čellisti, Londonas simfoniskā orķestra mūziķi Kristīni Blaumani, Latvijas Radio kori. Skanēs to komponistu mūzika, kuru radošā dzīve bijusi saistīta ar Cēsu novadu, Vidzemi. Tie ir Marģeris Zariņš, Alfrēds Kalniņš, Santa Buša, Kristaps Pētersons. Pie diriģenta pults stāsies triju Baltijas valstu mākslinieki – LNSO mākslinieciskais vadītājs Andris Poga, Gintars Rinkēvičs no Lietuvas un Pauls Megi no Igaunijas. Savukārt nākamajā dienā, 1. jūnijā, koncertā “Četri vārti” jauno koncertzāli ieskandinās Cēsu novada un Vidzemes reģiona amatieru kori, pūtēju orķestri, folkloras un tautas deju grupas, viesojoties Daumantam Kalniņam un pie klavierēm sēžoties Raimondam Paulam.

Jaunā nama grafiskā simbola autors ir mākslinieks Ilmārs Blumbergs. Uzrakstam “Cēsis” viņš izvēlējies latviskās vizuālās identitātes pamatvērtību – ģeometrisko ornamentu kā zīmi vēstures pārmantojamībai un turpināmībai. Virs Cēsu vārda ņirb Gaujas ūdeņi – pieci viļņi kā nošzīmju kopa un virs piektās līnijas mazs punktiņš kā Gaujas ūdeņu mirdzošais piliens, cilvēkiem dāvājamais mākslas darba kodols.

Pietrūkst lakstīgalu…


Jaunās ēkas trešajā un ceturtajā stāvā ienākusi Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskola – viena no septiņām vidējā posma mūzikas izglītības iestādēm Latvijā, kas mūzikas izglītības sistēmas piramīdā atrodas viducī starp vairāk nekā simt mūzikas skolām pamatā un vienu Mūzikas akadēmiju smailē.

Jaunās mājvietas atklāšana jau notika 3. maijā. Savukārt šā gada septembrī uz šejieni daļēji pārnāks arī Cēsu mūzikas skola, kas vairs nevar satilpt līdzšinējā mājvietā Kalēju ielā. Kopā vairāk nekā 200 audzēkņu un apmēram 50 pedagogu rīcībā būs 22 plašas mācību telpas, krietni lielākas nekā 1947. gadā īpaši mūzikas skolas vajadzībām celtajā ēkā Ziemeļu ielā. Uz Cēsu mūzikas vidusskolu brauc no Gulbenes, Valkas, Siguldas, Madonas, Ērgļiem. Te lepojas ar vēlāk par dižiem meistariem kļuvušu diriģentu plejādi. Še savulaik mācījušies brāļi Kokari, Jānis Zirnis, kā diriģentes skolojušās pašreizējās Operas prīmas Inga Šļubovska un Gunta Davidčuka, te mācījies Zigfrīds Muktupāvels un Ieva Kerēvica. Arī viens no patlaban populārā akadēmiskās mūzikas televīzijas šova “Radīti mūzikai” dalībniekiem Kaspars Šmits, kurš šovā pūš tubu, absolvējis Cēsu mūzikas vidusskolu. Te lepojas ar starptautiskiem ērģeļmūzikas festivāliem un unikālu audzēkni Beāti Bringuli, kura, par spīti neredzībai, kopš dzimšanas meistarīgi apgūst ērģeļspēli. Jaunajā ēkā visvairāk gandarīti jūtas tieši ērģelnieki, jo vairs nav jāspēlē aukstajā baznīcā, kā tas bija kultūras nama restaurācijas laikā.

Taču nav noslēpjams arī ne viena vien mūzikas vidusskolā sastaptā pedagoga un audzēkņa mulsums, ienākot jaunajā mājvietā. Šajā celtnes daļā pietrūcis radošuma un gaismas. “Ir jau jauki, esam pilsētas centrā, taču, kad ienākam mācību klasē, dziļi ieelpot negribas,” atklāti teic kopš 1960. gada šeit strādājošā diriģēšanas skolotāja un daudzu koru diriģente, nu jau mūžībā aizgājušā komponista Valtera Kaminska dzīvesbiedre Līga Priedīte. “Iespējams, vaina ventilācijā, kuru var uzlabot. Mūzikas skola taču ir vieta, kur vajag gaismu, elpu, radošu garu.”

Vadze2_TS_5Kā teic direktora vietniece mācību darbā Ilze Vadze, plašākās telpas ir ieguvums grupu nodarbībām, tādās ir tikusi skolas administrācija, tomēr betona sienas nav īpaši rosinošas. Mazliet žēl pļavas aiz loga un lakstīgalu pogošanas, kā tas bija vecajā skolā. “Acīmredzot būs jāaicina talkā mākslas skolas bērni, lai atdzīvina mūsu jauno mājvietu vismaz ar gleznām pie sienas,” teic Ilze Vadze. Arī Alfrēds Kalniņš – Kārļa Jansona darinātais slavenā komponista krūšutēls – kas līdz šim atradās Ziemeļu ielas pagalmā, nu novietots pie jaunās ēkas, un slavenā novadnieka biste turpmāk būs aplūkojama pilsētas iedzīvotājiem un viesiem, atgādinot par Alfrēda Kalniņa devumu visai Latvijai.

 

 

 

 

 

 

 

Viedokļi


Ko gaidāt no jaunās koncertzāles?


Ezermale_TS_4Ance Ezermale, floriste: “Mums jau ir lielisks Cēsu festivāls, nu, cerams, kultūras dzīve būs rosīgāka arī ziemā. Gribu dzirdēt Latvijā pazīstamus māksliniekus, sajust vērienīgāku elpu, radošumu, jaunas zvaigznes. Ēka ir ļoti skaista un, cerams, rotās pilsētu uz ilgu laiku.”

 

 

 

 

 

Grinfelde_TS_4Ieva Grinfelde, skaistumkopšanas salona meistare: “Gaidu mūsdienīgus Latvijas mūziķus, kā, piemēram, Donu, kurš nesen uzstājās līdz malām pārpildītā CATA klubā. Jaunajā koncertzālē noteikti vietas būtu visiem klausītājiem. Līdz ar koncertzāli Cēsīs droši vien būs lielāks cilvēku pieplūdums, atdzīvosies mazās kafejnīciņas un saloniņi, dāmām būs iemesls, pošoties uz koncertiem, biežāk nākt pie mums un uzcirsties.”

 

 

 

 

Zelenkovs_TS_4Edgars Zeļenkovs, patlaban pilna laika tētis: “Cerams, pilsētā kļūs atraktīvāka kultūras dzīve un, lai skatītos kino, nebūs vairs jābrauc uz Valmieru, kā tas ir, kopš Cēsīs likvidēja kinoteātri. Gribētos redzēt arī vērienīgas, kvalitatīvas ārzemju filmas, tā dēvētos kases grāvējus.”

 

 

 

 

 

Vidzemes koncertzāle “Cēsis”


Kopējās izmaksas – 13 218 293 eiro.

No tām:

Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējums – 10 439 620 eiro

Cēsu novada pašvaldības finansējums – 2 370 898 eiro

Valsts budžeta dotācija – 407 776 eiro.

Valsts piešķirtie līdzekļi profesionālās mākslas nodrošināšanai 2014. gadā – 140 000 eiro

Juridiskais statuss – pašvaldības kapitālsabiedrība SIA “Vidzemes koncertzāle”

Būves ģenerāluzņēmējs – “Ulda Pīlēna birojs”

Vadība: valdes priekšsēdētājs Juris Žagars, programmu direktore Inese Zagorska, mākslinieciskais vadītājs Artūrs Maskats

Cēsu amatierkolektīvi (dalībnieku skaits):


Cēsu Tautas teātris 26

Popgrupa “HEY” 15

Tautas vērtes kopa “DZIETI” 10

Senioru deju kolektīvs “DZIRNAS” 27

Tautas deju ansamblis “RAITAIS SOLIS” 34

Senioru jauktais koris “ĀBELE” 39

Skolēnu deju kolektīvs “RANDIŅŠ” 89

Jauktais koris “WENDEN” 40

Jauktais koris “VIDZEME” 36

Pūtēju orķestris “CĒSIS” 20

Vidējās paaudzes deju kolektīvs “SAULGRIEŽI” 20

Jauktais koris “CĒSU PILS KORIS” 35

Jauktais koris “BEVERĪNA” 28

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Bankrots pēkšņi uzrauj koncertzāli. Izskatās pēc lielākās Eiropas naudas atmazgāšanas. Projekta tapšanas laiki sakrīt ar Vidzemnieka pēkšņas slēgšanas. Apsolu izmeklēt šo lietu un vainīgie zagļi sēdēs.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+