Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
27. septembris, 2013
Drukāt

Četras simulācijas par Eiropu 2025. gadā


scenarijiem_Vikmanis_13

Eiropas politikā jau tagad liela loma ir Vācijai, līdzsvarojošā spēka lomu varētu ieņemt Francija, bet Lielbritānija tomēr neizstāsies no Eiropas Savienības – šādus secinājumus pauž ārpolitikas eksperti, komentējot nesen iznākušo bukletu ar četriem ārpolitikas scenārijiem par Eiropu un pasauli 2025. gadā.


 

Vai Vācijai jāuztur dienvidi?

Buklets izdots par godu ārlietu un drošības politikas forumam – Rīgas konferencei, pirms kuras uz scenāriju veidošanas darbnīcām “Rīgas process” pulcējās starptautiski pazīstami ārlietu un drošības politikas speciālisti. Aprakstītie scenāriji uzskatāmi par intelektuāliem modeļiem, kuri viens pret vienu dzīvē piepildīties nevar. Pirmais scenārijs paredz pilnīgu Eiropas fragmentāciju, otrais – daļēju, trešais – daļēju Eiropas integrāciju, bet ceturtais – pilnīgu integrāciju.

Pirmajā scenārijā aprakstīts, ka Lielbritānija izstājas no ES un Londona zaudē banku centra nozīmi. Tāpat šis scenārijs paredz, ka no eirozonas izstājas Grieķija un Kipra. Ārpolitikas eksperte Žaneta Ozoliņa uzsver, ka šogad, kad Lielbritānijas premjers Deivids Kemerons paziņojis par iespējamo izstāšanos, scenārijs šķitis reālistisks, taču, analizējot dziļāk, tas neesot iespējams, jo Lielbritānijai šāds solis nebūtu izdevīgs. “Pēdējos 60 gados notikusi cieša Eiropas integrācija – ir izveidots iekšējais tirgus un ir Šengenas zona,” teic Ž. Ozoliņa. Viņa gan domā, ka scenārijā pieminētā Grieķijas izstāšanās no eirozonas vai ES būtu trieciens, taču ne traģēdija.

Tikmēr Latvijas Universitātes Politiskās komunikācijas fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra apgalvo, ka viņam šajā scenārijā neesot skaidrs, kas ir iemesls “sprādzienam”, kurš izraisa Eiropas sašķeltību.

“Ja pāri paliek tikai eirozonas rumpis, tad nav teikts, ka nevar veidoties citi grupējumi, piesaistot mazākas valstis varas centriem – Londonai, Parīzei un Berlīnei,” teic O. Skudra.

Jāpiebilst, ka visos četros scenārijos būtiska loma ir Vācijai, kurai ir liela finansiālā vara. “Eiropas liktenis ir Vācijas rokās. Tās interesēs ir centralizēta un federalizēta Eiropa, kā arī ES robežu noteikšana. Dienvideiropas valstis ir Vācijas pavēdere, kura nes zaudējumus, un tā necenšas to nogriezt, bet gan izvirza tai savus noteikumus. Vācijas vienkāršajiem iedzīvotājiem aizvien biežāk parādās šaubas, kāpēc tiem ar savu strādīgumu jāuztur Dienvideiropa,” skaidro politologs Kārlis Daukšts.

 

Baltijas valstis 
kā atslēga

Daļējās fragmentācijas scenārijā eksperti piedāvā ES, kurā ir vairāki varas centri un par faktisko eirozonas līderi kļūst Vācija. Scenārijā pieļauts, ka Vācija savai stratēģijai saņem Baltijas un ziemeļvalstu kaimiņu atbalstu, cerot Vācijas vadībā nostiprināt arī savas pozīcijas. K. Daukšts skaidro, ka jau tagad eiro Vācijas ekonomikā un tās stabilitātes nodrošināšanā ir tas pats, kas Vācijas marka. Runājot par Baltijas valstu lomu šajā un citos scenārijos, politologs norāda, ka Baltijas valstis ir ģeopolitiski svarīgs reģions.

“PSRS savulaik okupēja Baltijas valstis, un tai pēc tam izdevās viegli nostiprināt savas pozīcijas Austrumeiropā. Ja Vācijai gan ekonomiski, gan politiski izdosies nostiprināt ietekmi Baltijā, tā dominēs arī citur Austrumeiropā,” piebilda K. Daukšts.

Otrajā scenārijā minēto Vācijas dominanci kā Latvijai un Baltijas valstīm nederīgu nosauc Ž. Ozoliņa, kura uzskata, ka Latvijai izdevīgāks ir līdzsvars starp valstīm. “Vācijas manevrēšana ārpolitikā ne vienmēr sakrīt ar mūsu interesēm. Vācija mēdz būt simpatizējoša Krievijas politiķiem,” spriež Ž. Ozoliņa. Kā līdzsvarojošais spēks Eiropas ģeopolitikā šajā modelī ir minēta Francija, kura ar savu politisko spēku stājas pret Vācijas finanšu iespējām. Arī šajā scenārijā pieļauts, ka no ES izstājas Apvienotā Karaliste, taču tā turpina veidot spēcīgākas militārās attiecības ar ASV un Franciju.

 

Pašreizējā realitāte

Trešais scenārijs pieļauj Eiropas daļēju integrāciju, kurā lielāku lomu spēlētu nacionālās valstis. Vēl joprojām lielākā dominance atvēlēta Vācijai, bet Francija atkal kalpo kā stabilizējošais un integrējošais spēks. Lielbritānija nav izstājusies no ES. Savukārt Baltijas valstis šajā scenārijā piekrīt Vācijas politikai un ir ciešas tās sabiedrotās. Ž. Ozoliņa uzsver, ka šis modelis parāda pašreizējo ES. “Tā ir pašreizējā realitāte, kurā noteikumus noteiks Vācijas kanclere Angela Merkele,” teic Ž. Ozoliņa. Tāpat šajā modelī valstis ir pārāk nodarbinātas ar savām iekšējām lietām un pašplūsmā ir atstāta Eiropas kopējā ārpolitika. “Šo modeli raksturo ārpolitikas un drošības politikas nacionalizācija. Vairs nav tās eiforijas ES ārpolitikā, kas bija pirms dažiem gadiem, kad izveidojās Eiropas ārējās darbības dienests,” skaidro Ž. Ozoliņa.

Šajā scenārijā ir apspēlēta arī Turcijas loma attiecībās ar ES un tai tiek piedāvāts īpašs statuss, taču tā nekļūst par ES dalībvalsti. “Turcijas dalība ES ekonomiski ir smagi paceļama lieta. Taču arī Turcijā vairs nav tās dedzības attiecībā uz ES, kas tai bijusi iepriekš,” teic Ž. Ozoliņa.

Visos scenārijos apspēlēta arī NATO loma – pilnīgas fragmentācijas gadījumā NATO vērojama atdzimšana, daļējas fragmentācijas gadījumā – valstis samazina aizsardzības budžetus, bet NATO izdzīvo. Daļējas integrācijas scenārijā NATO ir kļuvusi vājāka un alianses spēks ir atmiņas no pagājušā gadsimta, bet pilnīgas integrācijas scenārijā – tiek pieļauts, ka Eiropa vēlēsies vairāk investēt savā drošībā.

 

Nereālais, bet vēlamais

Pilnīgas integrācijas scenārijs uzskatāms par ideālo variantu, un ES klāt piepulcējušās jaunas dalībvalstis – Grenlande, Islande un Norvēģija. O. Skudra uzskata, ka šis scenārijs ir iespējams tikai nākamajā ES daudzgadu budžeta periodā – pēc 2020. gada. Šajā scenārijā joprojām liela vara paredzēta Vācijai, kura ir spēcīgās pozīcijās kā Eiropas lielākā ekonomika. Vācija turpina pati vadīt savu ekonomiku, taču tās dominance pamazām izčākst. Šajā scenārijā Francija ir valsts, kas ir kā atslēga uz jauno Eiropu. Ž. Ozoliņa Vāciju redz kā valsti, kurai nevajadzētu ieslīgt labklājības un varas pašapmierinātībā un kura būtu galvenais vilcējspēks Eiropas konkurētspējā ar austrumu lielajām, strauji augošajām ekonomikām Ķīnu un Indiju.

Pēc šī scenārija ir izveidojusies sekmīga Baltijas un ziemeļvalstu sadarbība – tās kļūst par reģionālo centru un nodrošina līdzsvaru, balansējot ar lielvarām. Ž.Ozoliņa teic, ka šajā gadījumā iezīmējas jau pašlaik esošā Lielbritānijas politika – meklēt sabiedrotos ziemeļvalstīs un Baltijā, kā to šogad apliecināja Ziemeļu nākotnes foruma norise Rīgā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+