Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
29. marts, 2012
Drukāt

Četri vienā mezglā. Novatoriska izrāde «12. diena» Dailes teātrī

12diena_jaanis_deinats_5

Atsaucoties režisora Mihaila Gruzdova rosinājumam, Lauris Gundars un trīs viņa dažādu gadu dramaturģijas kursu audzēkņi vienojušies vēl nekad latviešu teātrī nebijušā projektā – viņi rakstījuši katrs savu epizodi kopīgai izrādei.

 

Četru atsevišķo ainu kopīgais nosacījums bijis attēlot notikumus saules aptumsuma laikā, turklāt pilnīga izvēles brīvība piešķirta aptumsuma jēdziena interpretācijai. To iespējams tēlot un uztvert arī kā morālu vai tikumisku aptumsumu, negaidītu apjukumu vai samulsumu, bet tikpat labi arī kā absolūtu katastrofu. Katrs no četriem autoriem rakstījis mazās formas darbu, bet režisors M. Gruzdovs šīs ainas savijis kopīgā izrādes audumā, radot spraigu, intriģējošu un dziļu izrādi. Tās kopīgā tēma ir mūslaiku pasaules izjūta, kas jo spilgti atklāta dažādu gadagājumu autoru dialogos. Secinājumi par problēmām, kas mums ikdienā ir visapkārt, iestrādāti izrādes zemtekstā. Tie ir visai nesaudzīgi pret tēlotajiem varoņiem, bet tikpat labi arī pret mums, skatītājiem. Režija šīs pro-
blēmas sasējusi grodā mezglā tā, ka lieks kļuvis L. Gundara sarakstītais epilogs, ko varam lasīt teātra portālā kroders.lv. Tajā dramaturgs cenšas parādīt, ka tikko redzētie varoņi visi ir radinieki. Atsakoties no šīs beigu ainas, režisors atstāj vairāk vietas asociatīvai iztēlei, jo ne jau tiešas radniecības saites, bet šī konkrētā, pašreizējā bezcerīgā, pat traģiskā pasaules izjūta vieno izrādes varoņus un sabalsojas ar skatītāju pieredzi. Un īstenojas skatuves darba iecerētais paradokss – četri aptumsumi (izrādes apakšvirsraksts) jo spilgti izgaismo cilvēciskās sapratnes deficītu, tieksmi būt mīlētam un dziļu iekšējo trimdu vientulību.

Laura Gundara izveidotajā epizodē divas dāmas trakā skrējienā ar vieglo automašīnu traucas pretī iecerētajai iznīcībai pārliecībā, ka šajā saulē nevienam nav vajadzīgas, bet kāda silti saviļņojoša stīdziņa bezcerīgi slimo Lidiju, ko atveido Olga Dreģe, un viņas eksaltēto draudzeni Silviju (Lidija Pupure) tomēr aizkavē spert izšķirīgo soli. Lidijai ārsti garantējuši tikai desmit dienu garu termiņu, bet Dreģes varone, spītējot šim spriedumam, ir gatava svinēt savu 12. dienu. No šīs epizodes arī izrādes kopīgais nosaukums.

Ivo Briedis ainā “Bedre” tēlo kāda biznesmeņa apjukumu, kas viņu pārņēmis, tuvojoties zīmīgajai stundai. Viņš paslēpies savas lauku mājas pagrabā, lai pārlaistu neziņu vai iespējamo katastrofu. Ar viņu cenšas sazināties sieva Lilita, kas pati bedrē nenolaižas. Ligitas Skujiņas varone izmanto dažādus paņēmienus, lai uzmundrinātu vīru, lai pārliecinātu neslēpties un sākt rīkoties, lai glābtu sastrēguma situāciju darbā. Tēva pārliecināšanā tiek iesaistīts arī Dāvids, abu dēls, Kristapa Rasima atveidā. Nevajag daudz laika, lai saprastu, ka šie trīs varoņi ir savstarpēji pilnīgi sveši – katrs aizņemts ar sevi un par tuvāko problēmām viņiem nav ne jausmas.

 

Kad aptumsums beidzies, Dāvids izkāpj no bedres, bet viņa seju mums tā arī nav lemts ieraudzīt. Kas īsti par cilvēku slēpjas zem cieši uzvilktās gāzmaskas – nožēlojams gļēvulis vai mūsu likteņu lēmējs? Šis aptumsums katrā ziņā ir visironiskākais.

 

Lai gan, vērojot Laura Dzelzīša un Ivara Auziņa dialogu, kam dramaturgs Ansels Kaugers liek norisināties Londonas lidostā, ekscentriskā tēlojuma dēļ zālē nemitīgi skan smiekli, šajā epizodē ar nosaukumu «Londona – Rīga» ietverts plašs traģikomisks atvēziens. Neizlēmīgais Saša un enerģiskais transvestīts Lulū arī izdzīvo vientulības un atsvešinātības nojausmu, tomēr abi pēdējiem spēkiem cenšas turēties pie sakārtotas dzīves ilūzijas.

Taču visdziļāk laikmeta postu atklāj Jānis Balodis, tēlojot divus brāļus, kas lolo sapni no Latvijas laukiem nokļūt visu iespēju zemē Amerikā. Epizodē «Eleja – Amerika» ir gan asprātīgs dialogs, kas saista ar rotaļīgumu un samērā ilgi notikumiem ļauj asociēties ar kādu absurdu spēli ārpus laika un telpas. Taču Valda Liepiņa Vilnis un viņa brālis Edgars, ko atveido Aldis Siliņš, ir likteņa, sabiedrības un cilvēku aplaupītas dvēseles, taču arī tām nav aizliegts sapņot. Un tikai pamazām atklājas, ka viņu priekšstati par savu ilgu sasniegšanas veidu ir pilnīgi absurdi. Vienkārši, precīzi, pat eleganti abi aktieri piepilda šo miniatūru ar dziļu sāpi un kliedzošu mīlestības trūkumu. Šis traģikas potenciāls, kas atklāts vienkāršas dzīves vērojumos, liecina, ka Jānim Balodim ir ko teikt un viņš prot savu ieceri realizēt dialogā. Gribētos jo drīz sagaidīt kādu viņa pilnmetrāžas skatuves darbu. Tāpat arī citkārt no režisoriem būtu vēlama tāda cieņas pilna un toleranta attieksme, ar kādu pret četriem oriģināldarbu autoriem izturējies M. Gruzdovs.

 

Vērtējums

Ideja 5

Dramaturģija 4

Režija 4

Aktierspēle 4

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+