Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
31. marts, 2014
Drukāt

Rumāņi vēl cenšas saglabāt ciematus un vecos tradicionālos arodus

Foto - Ivars BušmanisFoto - Ivars Bušmanis

Divsimt kilometru pārskrējiens pa Rumāniju no Bukarestes uz ziemeļiem nevar radīt kopainu par septīto lielāko Eiropas valsti ar 20 miljoniem iedzīvotāju un 238 tūkstošiem kvadrātkilometru. Ar aci vērojot, viss paviršāks un nesakoptāks nekā Latvijā – gan sējumi, gan ceļmalas, gan īpašumi pat šajā salīdzinoši turīgā reģionā. Lauki sadrumstalotāki – šauras, garas lauku strēmeles virzienā no ceļa stiepjas kādu puskilometru. 2,8 miljoni lauku saimniecību (74%) aizņem mazāk nekā divus hektārus katra. Pa logu nevar nepamanīt rosību fermu sienās, garāžās, nojumēs. Tā aiz sevis gan atstāj nekārtību, taču aktivitāte lauku apvidū, šķiet, lielāka nekā pie mums. Tāds iespaids rodas, braucot līdz Karpatiem pa rumāņu “Zemgali” – Vallačiju, mazliet iebraucot Transilvānijā.

Puse dzīvo laukos


Dumitru Sandu, Bukarestes universitātes Socioloģijas un sociālā darba fakultātes profesors, norāda, ka Rumānija ir laucinieku valsts: “45,6% dzīvo laukos, no tiem vairāk nekā puse dzīvo ciematos, kuros ir mazāk par 3000 iedzīvotājiem. Apmēram deviņi miljoni ciematnieku dzīvo 12 tūkstošos ciematu, kurus apdzīvo vidēji 750 cilvēku.”

Kā apvienot tradīciju ar jaunajiem ES standartiem? To ES komisāram Dačanam Čološam vaicāja ES pilsoņu forumā Bukarestē. “Dzīves standarti nedrīkst iznīcināt tradīcijas. Modernajai lauku dzīvei jābūt savienotai ar tradicionālo dzīvesveidu,” tautiešiem norādīja rumāņu komisārs. “No otras puses, nevaram diktēt lauku iedzīvotājiem likt saglabāt tradīcijas,” viņš piebilda.

Par to varēju pārliecināties projekta “Transhumanta 2013” īstenošanā. Tā laikā vairāku kaimiņvalstu gani atkārtoja tos Karpatu ceļus, pa kuriem viņi senāk simtiem kilometru vasarās dzinuši aitas, nerēķinoties ar valstu robežām. “Mēs pieredzam senā dzīvesveida izzušanu, kurā ļaudis dzīvoja ap nometnes ugunskuru. Es nevaru apturēt tā izdzišanu, bet varu piefiksēt gaistošās ogles,” stāstīja fotogrāfs Dragošs Lumpans, kurš piecus gadus sekoja ganiem un nu izveidojis fotoalbumu. Skaists projekts, skaisti dokumentēts, bet Transilvānijā arvien mazāk aitu ganu vēlas visu gadu pavadīt zem klajas debess. Šis arods izmirst. “Arī mēs vairāk tādā projektā nepiedalīsimies,” atzina brāļu Kateanu aitu fermas izpilddirektors George Kateanu Transilvānijā. “Arvien grūtāk atrast cilvēkus, kas ar mieru strādāt ar aitām, kur nu vēl mēnešiem dzīvot zem klajas debess,” man stāstīja George.

Cīņa par palikušajiem


Jā, arī rumāņi meklē labāku dzīvi Eiropā – 2,5 miljoni jau ir prom. Palikušo noturēšanai jeb uzturēšanai izmanto visus iespējamos ES Kopējās lauksaimniecības politikas rīkus: divas trešdaļas no 2,4 miljardiem eiro ES Lauku attīstības fonda naudas novirzītas lauku attīstības pasākumiem, trešdaļa – tiešmaksājumiem. Tā kā visvairāk (960 tūkstoši jeb 86% no visām) tiešmaksājumus saņēmušas mazās saimniecības, kur katrai gadā pienācās līdz 500 eiro, tad skaidrs, ka šāda veida palīdzība veicinājusi izdzīvošanu, nevis attīstību.

Rumāņi negrib kooperēties, kas acīmredzami ir vienīgā izeja no sadrumstaloto zemes strēmeļu saimniecības. “Institucionālo struktūru trūkums kooperācijai, kā arī sadarbībai starp ciemiem ir viens no atpalicības iemesliem,” skaidro profesors Sandu. “Joprojām kooperācija netiek mentāli pieņemta, kaut gan kaimiņos Ungārijā un Čehijā tā veiksmīgi darbojas,” viņš piebilst.

Tāpēc veiksmes stāsti laukos rodas tur, kur tie, kuriem ir kapitāls, ar tvērienu, vērienu un ES fondu atbalstu veido uzņēmējdarbības saliņas, kurās tiek nodarbināti apkārtējie iedzīvotāji. Izskatās, ka muižas (muižas īpašnieka) un muižas ļaužu (strādnieku) modelis ir daudz efektīvāks, konkurētspējīgāks modelis nekā pastorālais, jo spēj ražot produktus ar augstāku pievienoto vērtību un paceļ reģiona ekonomiku. Kaut arī rumāņiem vēsturiski tāds nav bijis.

Muižas kā 
uzņēmējdarbības 
saliņas


Tas uzskatāmi vērojams Vallačijas reģionā (valsts dienvidos ap Bukaresti). Abagiju ģimene lauku apvidū Prahovas reģionā izveidojusi gaļas pārstrādes rūpnīcu “Jeras Prod”. Moderna, uzbūvēta ar ES Lauku attīstības fonda līdzfinansējumu, ražo 50 dažādus gaļas produktus ar preču zīmi “Fil Sam”. Bet… cūkgaļa lielākoties ievesta no Polijas, Spānijas, Vācijas, Itālijas un Nīderlandes. Jo vietējie nespējot piedāvāt lielus apjomus un kvalitāti, norāda īpašnieks Rezvans Abagiju. Šī rūpnīca gan darbu dod 300 iedzīvotājiem, bet vienlaikus izputina vietējos kā gaļas ražotājus. Faktiski baro rumāņus ar viņu iemīļotajām miči desiņām un kūpinājumiem no importētās cūkgaļas.

Vēl viena tāda saliņa ir “Crama Harabagiou” vīna darītava, kas tik tiešām izskatās pēc greznas muižas – pagrabos ozolkoka mucās tiek nostādināts vīns, bet augšstāvos – degustācijas zāles un biroji. Šī vieta bija līdzīga citiem kaimiņiem vīnogu audzētāju īpašumiem – 22 hekt­āru zemes ar vīnogulājiem Dealu Mare ielejā. To pirms trim gadiem nopirka un vīndarītavu darbībā palaida Virgils Harabadžiu. Paša vīnogas ir 100 līdz 160 tonnas, bet kopā ar kaimiņu pārdoto ražu – 500 tonnu vīn­ogu ļauj gadā saražot virs 200 tūkstošiem litru vīna. “Vairāk zemi piepirkt nevaram. Redzot vīna labo noietu, kaimiņi vīnogas grib audzēt paši un pārdot mums… un katru gadu arvien dārgāk,” stāsta uzņēmuma vadītājs un galvenais vīndaris. Arī šī ražotne ir ar ES Lauku attīstības fonda 1,25 miljoni eiro atbalstu, taču šeit atšķirībā no iepriekšējā piemēra kaimiņi un viss ielejā esošais ciemats ir ieguvējs. Pašiem 30 darbarokas vajadzīgas pie vīnogulāju kopšanas un vēl 15 pie vīn­ogu lasīšanas, bet kaimiņi ieinteresēti piegādāt vīnogas jaunajam ielejas vīna zīmolam.

Sīksaimniecība 
var izķepuroties
Rum_aitas_IBu_10

Vai Rumānija kā sadrumstalota sīkražošanas lielvalsts var izvairīties no lauku saimniecību izmiršanas, no lauku ciematu iztukšošanās, kas notiek Baltijā, kur ražošanas koncentrācija jau izspiež mazās saimniecības no tirgus, vaicāju profesoram Sandu. “Jā, tas ir iespējams. Problēma nav tik daudz organizētības līmeņa palielināšana laukos, patiesā problēma ir efektīvāka lauksaimniecība, nelauksaimnieciskā uzņēmējdarbība laukos. To savukārt grūti īstenot, ja mazie ciemati ir slikti savienoti ne tikai savā starpā, bet arī ar pilsētām un Eiropu. Rumānijā nabadzība iet roku rokā ar izolētību. Rumānijai ir liels potenciāls daudzveidīga tūrisma attīstībai laukos, ko tad varētu atraisīt,” tā infrastruktūras lielo nozīmi “LA” pamato profesors Sandu.

Vectēvs Nae brāļiem Silviu, George un Jonutam pirms 15 gadiem mantojumā atstāja govi, zirgu un 30 aitas. Kateanu ģimenes fermā tagad slauc pienu no 1110 aitām, 100 govīm un izjādei tur deviņus zirgus. George ir menedžeris, Silviu – veterinārārsts, Jonuts nodarbojas ar zirgiem. Ātri noskaidrojās, ka vilnas dēļ aitas nav vērts turēt. Aitas pienu, kaut trīsreiz dārgāku nekā govs, nedzer. Tagad saimniecībā ražo četru veidu aitas piena sierus. “Ja tad būtu zinājis, kam jāiziet cauri, neķertos tam klāt,” tagad atzīst George. Brāļu Kateanu ferma ir pierādījums, ka tipiska rumāņu sīksaimniecība var izrauties no nabadzības un kļūt par vidēju ražošanas fermu, kurā ir 10 – 15 cilvēki. Viena var, bet ne visas. “Reto varējām paņemt darbā no vietējā ciemata. Ja nestrādā līdzi vai nestāvi klāt, darbs var tikt sabojāts,” nopūšas George. Cik pazīstama ir šī nopūta.

Pievienot komentāru

Tomātaudzētāji "Mežvidi" pārstrādās ogas un kaņepes (4)SIA "Latgales dārzeņu loģistika" plāno paplašināt siltumnīcas un attīstīt ogu un pat kaņepju pārstrādi
Gatis Strads. Mežā neatkarīgāks nekā teātrīSkatoties uz kokiem, redz ainavu, nevis eiro
Pasaulē
INFOGRAFIKA: Kā valsts atbalstīs ģimenes 2017. gadā?Infografiks: 2017.gada valsts budžetā jauniekļautie demogrāfijas pasākumi INFOGRAFIKA ARĪ PIEVIENOTĀ FAILĀ
Draugiem Facebook Twitter Google+