Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
22. februāris, 2014
Drukāt

Ciemos Kocēnu”Lejas Brežģos”, kur ceļ godā keramiku un krēslu darināšanu

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Atgriežoties no muzeja “Krēslinieku sēta” apmeklējuma un apsēžoties mājās uz sava ne tik sen iegādātā krēsla, kas jau sācis aizdomīgi ļodzīties un krakšķēt, nodomāju – ja es sēdētu seno amatnieku darinātā koka krēslā ar meldru sēdekļa pinumu, tad dzīve noteikti šķistu daudz stabilāka. 


Kocēnu novada Vaidavas pagasta “Lejas Bregžu” saimnieki ĪRISA un IMANTS VAINOVSKI savu “Krēslinieku sētu” izveidoja pirms trīspadsmit gadiem. Tas ir kā skaists piemineklis mūsu senajiem krēslu meistariem. Muzejā aplūkojamiem darinājumiem jau ir vairāk nekā simt gadu, un uz tiem var mierīgi apsēsties, neraizējoties, ka izkritīs cauri. “Lejas Bregži” nav ne Īrisas, ne Imanta dzimtas mājas. Imants uzaudzis Rīgā, bet Īrisa – Kocēnu pagastā, bijušajā Apsīšu Jēkaba pamatskolā. 


– Kas tad es par rīdzinieku, dzīvojām Čiekurkalnā, aiz mūsu mājām tolaik jau sākās lauki. Ar lopu saimi esmu pazīstams kopš bērnības, govs pļekā kājas sildījis, – par savu seno saskarsmi ar lauku dzīvi stāsta Imants.

Īrisa Rīgā izmācījās par keramiķi, bet savu dzīvi lielpilsētā nevarēja iedomāties, vēlējās būt tuvāk vecākiem.

– Mēs savu kopdzīvi uzsākām, mitinoties septiņu kvadrātmetru mazā istabiņā Rīgā. Kad pārcēlāmies uz Vaidavas pagastu, tikām pie divistabu dzīvokļa, kas tolaik šķita tik liels, ka varētu apmaldīties, – tos laikus atceroties, smej Imants.

Īrisa piebilst, ka tomēr pietrūcis īstas lauku sajūtas. Kas tu par laucinieku, ja uz dārzu pēc lociņiem jāmēro puskilometrs. Gribējies pašiem iestaigāt taciņas savā pagalmā. Tāda iespēja pavērās, kad Vainovsku ģimene 1990. gadā no kolhoza iegādājās “Lejas Bregžus”.

– Tas bija ļoti izdevīgs pirkums. Kolhozs mums sniedza ievērojamu atlaidi, mainījās nauda, un rezultātā mums par māju nācās samaksāt tikai piecpadsmit latus. Tolaik ēka nemaz neizskatījās iekārojama. Tajā bija iemeties brants, pagalmā atradās cūku aploks un sašķiebusies mazmājiņa. Pirmo mēs uzslējām jaunu sirsniņmāju. Pagalma dūksnājā savedām divdesmit piecas kravas ar granti. Īrisas tagadējā darbnīcā bija kūts ar iebrukušu jumtu, bet manā garāžā auga bērzi, – sākumlaikus atceras Imants.

Īrisa papildina: – Svarīga ir pirmā diena un izjūtas, kādas pārņem, ieraugot māju. Todien bija ļoti skaista saules apspīdēta rudens diena. Likās, ka pamestā māja mūs labi uzņem, jo bija noilgojusies pēc saimniekiem. Tad vēl bijām jauni, spēka pilni un nekas nešķita par grūtu. Atbrauca mans tēvs, paužot prieku par to, ka meitai ir sava māja. Viņš bija inženieris un palīdzēja Imantam ar saviem profesionāļa padomiem. Taču “Krēslinieku sēta” radās likumsakarīgi. Man tad bija tikai mazliet vairāk par divdesmit gadiem, kad avīzē “Literatūra un Māksla” izlasīju etnogrāfes Indras Čeksteres rakstu par vēsturiski pētnieciskajiem darbiem, kas veikti šaipusē. To rakstiņu izgriezu un saglabāju. Kad atnācām dzīvot uz savām mājām, iepazināmies ar kaimiņieni Ausmu Lezdiņu, kura piederēja lauku inteliģencei. Viņa pastāstīja, ka kādreiz te viesojusies Indra Čekstere un interesējusies arī par Ausmas vectēva gatavotajiem krēsliem. Viņa izvilka no atvilktnes to pašu avīzes rakstu, ko biju saglabājusi arī es. Pēc Ausmas aiziešanas mūžībā man radās iecere iemūžināt seno krēslinieku veikumu. Pirms vairāk nekā simt gadiem, apvidū starp Valmieru un Cēsīm, kādās deviņdesmit saimniecībās darbojušies krēslu meistari. Pieņemu, ka savulaik arī mūsmājās dzīvojis tāds amatnieks, kas darinājis savdabīgus, tikai šim novadam raksturīgus krēslus. Gatavā produkcija sakrauta zirga pajūgā un vesta uz vietējiem tirgiem. Tie arī eksportēti uz Igauniju, Krieviju, Somiju, Vāciju. Bērniem paredzētie mazie krēsliņi darināti ar ritenīšiem, bet saimniekiem – ar ērtām roku atzveltnēm. Diemžēl šī senā amatniecības prasme laika ritējumā izzuda, jo padomijas laikos mājas rūpniecība apsīka. Tomēr arī šodien ir meistari, kas pieprot šo māku. Cēsīs dzīvo meistars Eduards Tannis, kas gatavo krēslus ar grīšļu pinuma pamatni. Un kāda tiem ir smarža! – sajūsminās Īrisa.

Senlaikos krēslu darināšana nav bijusi tikai vīriešu ziņā. Viņi gatavoja koka karkasu, bet pamatnes veidošanu veica sievas. Īpaši bija jāpiestrādā pie pareiza viducīša izveidošanas. “Krēslinieku sētā” var aplūkot ne tikai senos sēžamos, bet arī citas sadzīves lietas, kas apdvestas ar vēstures elpu. Imanta vājība ir seno pudeļu kolekcija. Jaucot veco kūti, viņš atrada spaini ar zāļu pudelītēm. Tagad muzeja plauktos stāv sarindotas Kokmuižas alus stikla pudeles, Ulmaņlaika piena pudeles, miniatūrīgās zāļu pudelītes ar pilinātāju, kā arī trauslās, figurālās dāmu liķiera pudelītes. Īrisa atceras, ka tolaik, kad turējuši septiņas kazas un āzi, kaimiņi, vedot savas “meitenes” pie viņu āža, zinājuši, ka saimnieku kolekcijai var noderēt veco laiku pudelītes. Muzejs ierīkots senajā klētī, bet tā otrā galā izveidota izstāžu zāle. Tajā apskatām Īrisas veidotos keramikas darbus. Īpašu uzmanību piesaista viņas dekoratīvie šķīvji. Keramiķe skaidro, ka pēdējā laikā aizrāvusies ar balto mālu, bet viņas krāsas, ar kurām viegli strādāt, ir dzeltenās, baltās un zilās savienojums. Daudzus darbus daiļo Īrisai tik mīļās latviskās spēka zīmes. Bijušajai klētij lubiņu jumtu uzlicis pats saimnieks.

– Neesmu tik bagāts, lai algotu meistarus. Trīssimt kvadrātmetru lielajam jumtam izmantoti pašu koki, no kuriem darināti dēlīši, un pats arī tos uzliku. Ja par to visu nāktos maksāt, būtu jārēķinās ar tūkstošiem latu, bet es tiku cauri ar sešdesmit latiem, – par ekonomiju palepojas Imants.

Zem bijušās kūts jumta draudzīgi sadzīvo Īrisas darbnīca, Imanta garāža un arī nelielā lopu saime, kuru pārstāv divas kazas – Pērlīte un Maružiņa, kā arī dējējas, kas izvietotas stikla būrī, lai būtu pasargātas no sesku uzbrukuma.

– Kādreiz turējām divas govis, bet to kopšana prasīja daudz laika. Taču šķirties no lopiņiem nevēlējos. Ja reiz dzīvo lauku sētā, tad mājlopiem jābūt, – uzskata Īrisa. Uz jautājumu, kā tad saimniece izlieto kazas pienu, Imants atbild – vienu litru es izdzeru, no pārējā sieva gatavo sieru. Īrisa piemetina, ka kazas nav tikai piena devējas. Kad “Krēslinieku sētā” iegriežas pilsētas bērni, viņi var pārliecināties, ka piens nenāk no pakām.

– Es dzīvoju kā karaliene. Kad mūsu sētā viesojās Aivars Berķis, viņš tā arī pateica. Karalienei jau nav tikai jābauda atpūta, tas būtu nožēlojami. Es daru to, ko gribu. Varētu jau slaistīties, bet vēlos, lai mums galdā būtu svaigas olas un piens, – paskaidro “Lejas Bregžu” karaliene.

Īrisai ir individuālā keramikas darbnīca “Sibilla”, bet Imants strādā apsardzes firmā.

– Sieva nezina, cik par ko jāmaksā, jo tā ir mana – vīrieša atbildība. Toties man nav jādomā par to, ko ēdīšu un vilkšu mugurā, – par darbu sadali stāsta Imants.

Viņi izaudzinājuši meitu Aiju, kura dzīvo Rīgā un patlaban audzina piecus mēnešus veco meitiņu Gabrielu. Imantam no pirmās laulības ir trīs pieauguši bērni un kopskaitā jau septiņi mazbērni.

– Priecājos, ka Īrisa ar labvēlību uzņem ne tikai manus bērnus, bet arī bijušo sievu. Visi kopā esam mūsu kartupeļus rakuši, – stāsta Imants.

Domājot par nākotni, Īrisa teic: – Plānot var daudz ko, bet galvenais, lai būtu stipra veselība. Varu pateikties Dievam par to, ka viss, ko savulaik esmu vēlējusies, ir piepildījies.

Raidījumu par Kocēnu novada Vaidavas pagasta “Lejas Bregžu” saimniekiem un muzeja “Krēslinieku sēta” izveidotājiem Īrisu un Imantu Vainovskiem klausieties Latvijas Radio 1. programmā “Viensētu stāsti” 22. februārī plkst. 16.04.


 

Pievienot komentāru

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+