Ciemos mājās Dobeles novadā ar krāšņu dārzu un senlietu kolekciju 0
Dobeles novada Bikstu pagasta zemnieku saimniecībā “Līči” ir, ko redzēt, – krāšņs puķu dārzs, īsta lauku sēta, senlietām atvēlētais divstāvu namiņš, vecās tehnikas kolekcija. Un, galvenais, – draudzīgi, sirsnīgi un humora pilni saimnieki! Braucam ciemos!
Alda un Jānis Urbāni ir trešā paaudze, kas šeit saimnieko. Dažādi laiki gājuši pāri, taču Urbāni vienmēr rūpējušies par savu māju un zemi un spītīgi un neatlaidīgi strādājuši. Bagātībā nav iedzīvojušies, taču bērnus izaudzinājuši. Nu ir, par ko priecāties un citiem parādīt.
Zeme brīvības cīnītājam
“Līču” saimniecība dibināta pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Jāņa Urbāna vectēvs Kārlis bija viens no deviņiem brīvības cīnītājiem, kuri Bikstos dabūja brīvzemi. Piešķīruši 12 pūrvietas. Vectēvs izgājis cauri Pirmā pasaules kara šausmām, ievainots, nokļuvis ieslodzījumā Krievijā. Pēc dažiem saimniekošanas gadiem, 1926. gadā uzcēla kūti (par lopiem tolaik domāja vispirms!), pēc tam sāka dzīvojamo māju. Dēļus zāģēja tepat uz vietas, ar tvaika gateri. Sagādāja materiālus arī klētij, taču tad sākās karš, pēc tam sekoja kolhoza laiki.
Jāņa tēvs Žanis Urbāns strādāja valsts darbā Kurzemes Ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijā (CMAS). Kolhoza laikā zemes bija iedalīts ļoti maz, tikai tik, lai pietiktu vienai govij un telei.
Jānis pēc aicinājuma ir celtnieks, strādājis kolhozā par būvdarbu brigādes vadītāju un vienlaikus arī skolā par darbmācības skolotāju. Kad sākās Breša zemnieku laiki, Urbāniem zemi nedeva, jo uz tās atradās lielferma ar 200 govīm. Tomēr vēlāk Jānis atguva 20 ha mantotās, vēl 25 ha nomā. Saimniecībā ir 20 slaucamas govis un 13 teles. Lopbarības graudus paši neaudzē, bet pērk. Secinājuši, ka, nodarbojoties ar visu, tikai sadrumstalos spēkus. Pienu nodod uzņēmumam “Sigalo”, kas maksā 20,5 santīmus par litru. Apmierina gan attieksme, gan ērtais savākšanas laiks.
Pilsētas meitene lauku sētā
Alda atceras, ka visgrūtāk gājis deviņdesmitajos gados, kad pienu vākuši starpnieki, maksājuši piecus santīmus par litru, un to pašu nieka naudiņu bijis jāizlūdzas, mēnešiem jāgaida, bet pašiem bērni mazi, visu ko vajag…
Alda un Jānis izaudzinājuši četrus bērnus – trīs dēlus un meitu. Trīs atvases palīdz saimniecībā, bet ceturtais devies pasaulē.
Alda izskatās pēc īstas lauku saimnieces, taču pati atzīstas, ka ir pilsētas meitene. Augusi Dobelē, pieradusi pie dzīvokļa ērtībām, strādājusi par pavāri. Kad iepazinusies ar Jāni, viņš teicis, ka četrās sienās nedzīvos. Nācās doties uz laukiem. Sākumā nobijusies – ērtību nekādu, veca māja, vecas mēbeles, bet gribējies visu jaunu! Taču pieradusi. Vīrietis ir lauku sētas stiprais balsts, bet sieviete ienes skaistumu un savējos palutina. Aldas nopelns ir krāšņās puķu dobes, kā arī gardās maltītes, jo profesionālās iemaņas jau nav zudušas. Katrs, kas šeit strādā vai ierodas ciemos, tiek pie gardām un sātīgām pusdienām. Alda nevar iedomāties, ka varētu citādi, jo tad taču mājā nebūs svētības!
Ziedu krāšņums stāsta par saimnieces darba tikumu. Aldai vismīļākās ir nokarenās podu puķes. Reiz kāda ekskursante vaicājusi – Cik tad jums to podu ir? Nācies saskaitīt – sešdesmit pieci! Šeit krāšņi zied ne tikai visiem pazīstamās pelargonijas, fuksijas un petūnijas, bet arī augi ar nedzirdētiem un nezinātāju pat biedējošiem nosaukumiem Piemēram, rodohitons – mazas, tumši violetas divkāršas taurītes. Vai ekremokarps, kas zied ar nelielām, sarkanām stabulītēm. Skaties un brīnies, kā gan tik šai pasaulē nav!
Ar piecdesmit gadu garantiju!
Kā tapa senlietu kolekcija? Par to runāt Jānim ir ierasta lieta. Ir savs rituāls – uzvelk linu kreklu, galvā uzliek no kalmēm pītu platmali, un priekšlasījums var sākties. Saimniecība nosaukta par “Līčiem” tādēļ, ka senāk te bijusi dīķu kaskāde. Bikstu barons bijis kārs uz pīlēm, uzāvis juhtādas zābakus, plinti plecā, uzlecis zirga mugurā un devies pašaudīt.
Kad ieejam senlietu namiņā, noskaņas radīšanai saimnieks uz antīka patafona uzliek plati. Vienā pusē ir dziesma Draugi, sakat man, bet otrā – O Bajadera, ko iedziedājis Pauls Brīvkalns orķestra pavadībā. Ražotājs – “Record Electro”, made in Latvia, likumīgi aizsargāta. Tā, lūk!
Diemžēl šī ir vienīgā dzīvi palikusī vinila plate, kurai ir 78 apgriezieni. Citas, jaunākas senajam atskaņotājam neder, jo apgriezieni par mazu!
Uz “Līčiem” labprāt brauc skolēnu grupas, jo te var ieraudzīt īstu lauku saimniecību ar teliņiem, gotiņām un citiem lopiem, ir arī plašums, kur izskraidīties. Un var iztēloties, kā dzīvoja cilvēki tad, kad nebija ne tikai televizora, bet arī elektrības. Te ir daudz neredzētu lietu. Piemēram, kas gan var iedomāties, ka arī zirga pajūgam pie ilkss kabināja gabarīta lukturi – līdzīgu vējlukturim, tikai mazāku.
Apgaismojumam izmantoja petrolejas lampas. Petrolejai bija speciāla metāla kanniņa ar šauru un garu snīpi, lai vieglāk to iepildīt, piemēram, tintes zilas krāsas plītiņā, kas noderēja, lai ātri pagatavotu ēdienu.
Savākts daudz tiešām oriģinālu sadzīves priekšmetu. Piemēram, ļoti parocīgs ir smagais āmurs ar divu veidu robiņiem, kas domāts… karbonāžu klapēšanai, un čuguna panna, ko ražojis “Metālists” Rīgā. Ekskluzīva ir mehāniskā veļasmašīna. Uz tās rakstīts – mūsdienīga tvaika veļasmašīna! No kurienes tvaiks? Izrādās, šo bunduli lika uz uguns, karsēja un grieza rokturi, lai veļa labi izmazgātos – lūk, tāda mehanizācija! Bet pulvera vietā – sārms, ko ieguva, pelnus aplejot ar ūdeni…
No bijušās muižas nācis 1888. gadā ASV ražotais veļas rullis ar 50 gadu garantiju. Vai tagad kāds vēl dod šādus termiņus? Muižkungam piederējusi arī pīta ceļojumu lāde ar metāla plāksnīti – Kakkenek 1868. Tātad lādes mājvieta bijusi Kaķeniekos.
Te var ieraudzīt arī visus darbarīkus, kas bija vajadzīgi, lai tiktu pie linu auduma. Neesam redzējuši ne linu pļaušanu, ne mērcēšanu, ne mīstīšanu vai sukāšanu ar susekļiem, taču lietojam izteicienus, kuri glabā ziņas par šiem darbiem. Piemēram: pilns kā linu mārks vai mati kā linu pakulas…
Kad pēc ekskursijas senlietu namiņā Jānim vaicā, kam tas viss domāts, viņš nešauboties atbild, ka nākamām paaudzēm – lai redz, kā senči dzīvojuši. To pašu var teikt arī par zemes kopšanu – lai būtu, kas paliek nākamajām paaudzēm. Ir vēl cilvēki, kuri domā ne tikai par sevi.
{gallery id=”2195″}
