Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
2. septembris, 2013
Drukāt

Ciemos Matīšos muižiņā ar 32 stārķu ligzdām (Foto)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Latvijas ziemeļos – Burtnieku novadā, Matīšu pagastā – ir kāda interesanta un skaista vieta, kur vienkopus atrodamas veselas 32 stārķu ligzdas. Tās iekārtotas pat divos un trijos stāvos vecu lapegļu alejā Valmieras-Mazsalacas ceļa malā. Tepat netālu atrodas arī vecā Mīlītes muiža, kur mīt jaunās uzņēmējas Ingas Brokas ģimene, kas veiksmīgi uzsākusi darbošanos viesu uzņemšanā.

 

“Mīlītes” un “Rozītes”

Izklausās jau varen lepni: “Mīlītes muiža”! Taisnību sakot, tā bijusi daudz glaunākās Bauņu muižas lopu muižiņa. Pirmoreiz rak­stos minēta 1683. gadā. Laikmetu griežos tai īpašnieki bijuši i zviedri, i vācieši, i krievi, i kolhozs; te bijusi iekārtota lapsu ferma, dzīvokļi un pat nabagmāja… Pa vidu muiža vēl kādu brīdi stāvējusi tukša, un te bijis diezgan bēdīgs skats. Ingas vīra vecāki kopā ar saviem Brenguļu mājas kaimiņiem toreiz noriskējuši un uz pusēm iegādājušies šo īpašumu. Pirms četriem gadiem viņu pusi pārņēmuši jaunie, kļūstot par pusmuižas saimniekiem. Tā nu tagad vienā muižā divas ģimenes kopā: Brokiem – “Rozītes” un kaimiņiem – “Mīlītes”.

Inga ar Ervīnu sapazinās vidusskolā (īsts klases romāns!) un palika kopā. Kā jau visi, centās atrast savu nišu. Pēc neilgiem klejojumiem pa pasauli (divus gadus nodzīvojuši arī Londonā un darījuši visu, kas nāk priekšā: Inga – veikalā un viesnīcā, Ervīns – celtniecībā) nolēma, ka nekur tomēr nav tik labi kā Latvijā, un atgriezās mājās. Un tad nāca ideja pārcelties dzīvot uz laukiem un apsaimniekot šo īpašumu. Inga savulaik augstskolā “Turība” izmācījās par tūrisma un viesmīlības uzņēmuma vadītāju, tāpēc tieši pirtiņā viņi saskatīja iespēju kaut ko darīt:

– Sākām rušināties. Pirts mājai visu izplēsām laukā – nomainījām sijas, grīdas, no jauna piebūvējām to daļu, kur kāpnes… Uztaisījām pa savam. Dēļus atstājām vecos, jo gribējās saglabāt seno gaisotni. Sākumā domājām – ja neviens nebrauks, dzīvosim te paši! Taču izrādījās, ka daudzi pilsētnieki brīvdienās grib pabūt lauku klusumā un mierā. Tā tapa pirts namiņš – brīvdienu māja.

 

Mazliet mistiska vieta
starki_065_VS

Katrai mājai vajadzīgs nosaukums. Inga atzīstas, ka, atnākot šurp dzīvot, vietas lielāko vērtību – lielos baltos putnus – uzreiz nemaz neesot novērtējuši. Pāris reižu pat pabrīnījušies, kāpēc tie ārzemju tūristi, kas te piestāj, sēž cauru dienu uz ķeblīša ar fotoaparātu rokā un tik ķīķerē caur milzīgiem objektīviem. Un tad vienā dienā pēkšņi klikšķis: te taču ir unikāla vieta, Baltijā lielākā stārķu kolonija! Un tad viss notika. Putni visu pateica priekšā: pirts namiņam iedevuši vārdu “Stārķu ligzda”, pirts procedūras nosaukuši stārķu vārdos, tapuši arī pirmie suvenīri ar stārķiem.

Stārķis, kā zināms, latviešiem vienmēr bijis lielā cieņā. Ne velti to mēdz dēvēt arī par svēteli – svēto putnu. Taču citās zemēs tādu gandrīz vai nemaz vairs nav. Ja kaut kur dzīvo stārķi, tas nozīmē, ka šī vieta ekoloģiskajā ziņā vēl ir tīra. Un tā kā šeit, pie vecās Mīlītes muižas, atrodas vesels stārķu ciems, tad tak noteikti te ir kas īpašs, citādi jau viņi šurp nelidotu! Galu galā arī vecos laikos cilvēki mājvietas būvēja, rūpīgi vietu izvēloties. Inga domā, ka te varētu arī atrasties nedaudz mistisks enerģētiskais lauks: ne velti pēc smagas darba dienas visi no rīta vienmēr mostoties mundri un spara pilni. Tak jau tuvumā teiksmainais Burtnieks ar nogrimušo pili! Bet kālab stārķiem tīk taisni tās divsimtgadīgās lapegles, kuras, saskaņā ar nostāstiem, pēc Katrīnas II lūguma licis iestādīt kādreizējais Mīlītes un Bauņu muižas īpašnieks grāfs Jakobs Johans fon Zīverss? Ej nu sazini!

Bet skaidrs ir tas, ka stārķiem (un arī viesiem) te patīk. Un kā nu ne – visiem kopā bariņā jautrāk, un barības gana – varžu, peļu pilni lauki un tīrumi; Burtnieku ezers, kur čum un mudž no zivīm, tikai divus kilometrus atstatu… Kā ar čūskām? Lai cik dīvaini būtu, šajā ceļa pusē, kur muiža, neviena nekad nav redzēta; otrpus ceļam gan esot, cik uziet. Katrā ziņā vieta tiešām noslēpumaina!

 

Kā tikt pie mantinieka?

Stārķi jau pieraduši, ka viņus bieži kāds vēro, fotografē un apbrīno. Nemaz neliekas traucēties; gluži kā pieredzējušas kinozvaigznes. Vai no pagalma arī ko nosper? Inga vienīgi manījusi, ka pāris reižu paņemta kāda veca pirtsslota (ja jaudā panest) un nopļautās zāles kumšķi – tas labu labais materiāls ligzdu malu nostiprināšanai! Todien, kad viesojāmies “Rozītēs” un “Stārķu ligzdā”, jaunuļi bija jau paaugušies. Lidot vēl neprata, tikai visai naski snaikstījās pāri ligzdas malai, gaidīdami, kad čaklie vecāki atnesīs, ko ēst. Vai tad kāds no putniem nav kļuvis par saimnieku mīluli? Viens esot gan, tam pat vārds iedots – Rūdis; vai ik vakaru ielaižoties priedē pie pirts namiņa, sēžot un pārdomājot dzīvi, un kaļot lielus plānus. Uzradusies arī draudzene. Skaidrs – viss notiek!

Jā, stārķis nes ne vien laimi un labklājību, bet arī bērnus. To zina gan latvieši, gan citas tautas. Un ne velti Ingas Brokas uzņēmuma logo ir stārķis un Jumis – auglības simboli. Pirts namiņš jeb brīvdienu māja “Stārķu ligzda” nesen reģistrējusi savu pirmo stārķu atnesto mazuli; Inga stāsta, ka laimīgie vecāki ieradušies ciemos un tētis solījies atsūtīt bildi, lai kaut kur var piekarināt.

Hm, kas tad jādara, lai droši tiktu pie mantinieka, tas pats cirvis zem gultas jāliek, vai? Inga stāsta, ka esot bijis šāds gadījums: viens putnu draugs sadomājis sašķiebušos ligzdu pielabot, kamēr stārķi apkārt vandās un tur neviena nav. Uzkāpis augšā, nolicis cepuri ligzdā, salabojis stārķu mājokli, paņēmis cepuri un kāpis lejā. Laikam kā pateicība par paveikto – pēc deviņiem mēnešiem dēls klāt! Nu tad skaidrs – ja gribi tikt pie mantinieka, vajag cepuri stārķa ligzdā paturēt!

 

Prom no burzmas un kņadas

Ko tad brīvdienu mājas “Stārķu ligzda” saimnieki piedāvā saviem viesiem? Te var braukt gan divatā, gan ar ģimeni, gan mazliet lielākā kompānijā – piemēram, ar kolēģiem kaut ko svinēt, jo pirts namiņā ir 12 gultasvietas un te var satilpt 20 viesi. Uz šejieni var atbēgt no pilsētas burzmas un kņadas, lai pabūtu lauku mierā un klusumā, te var nopērties pirtiņā, aizstaigāt līdz ezeram, lai izpeldētos, braukt ar laivu un makšķerēt, te var vērot putnus un dzīvniekus, izbaudīt kādu SPA procedūru – upeņu vai zemeņu masku, kādu savdabīgu slotiņu… Vai tad saimnieki pirtī paši arī per? Nē, pērēja esot Ingas vīra mamma ar draudzeni. Abām vienmēr dikti patikusi pirts, pašas visu mūžu tajā gājušas, tagad izmācījušās masāžas kursos – viena klasisko, otra – Taizemes pēdu masāžu, un nu savas prasmes liek lietā. Rudenī grasoties iet arī pirtnieku kursos.

Ervīns te esot atbildīgs par celtniecības un saimnieciskajām lietām, tāpēc viss tik glīti saremontēts un sakopts.

– Kaut gan vīrs pēc specialitātes ir ekonomists, Londonā strādāja celtniecībā un ļoti daudz ko iemācījās. Viņam labi sanāk, jo ir praktisks un precīzs; ja ko dara, viss spīd un laistās. Tagad pat santehniku un elektrību prot sataisīt.

Nupat “uzcepām” pirts namiņam terasīti. Tas tāds ātrais variants – izrok bedri, saber granti, saliek špalas, granti pa starpām, un gatavs. Noliksim te smuku galdiņu, lai viesi var padzert rīta kafiju, – stāsta Inga, kura vienlaikus ir istabene, apkopēja, dārzniece, kurinātāja, sabiedrisko attiecību, mārketinga un menedžmenta speciāliste, krāsotāja, uzņēmuma vadītāja…

Vai tad viens cilvēks to visu var pagūt? Palīdzot jau citi ar’. Ingas mamma Inese, slēpdamās zem vārda atpūta, šad tad no Valmieras atbrauc palīgā paravēt dārzu, bet vecāmamma uzcep gardas maizītes. Ak jā – viesiem pusdienas ar trim ēdieniem gan te nepiedāvā, toties var dabūt virtuves piederumus un gatavot pirts virtuvītē paši. Ja aizmirst iebraukt veikalā, uz vietas var dabūt lauku olas, dārzeņus, ogas, zāļu tēju… Var kaimiņa dīķī pamēģināt noķert kādu zivi un uz vietas uzkūpināt vai izvārīt zupā uz ugunskura. Pie pirts namiņa iespējams spēlēt volejbolu un citas sporta spēles; tur stāv arī kubls jeb baļļa, kurā var mērcēties gan vasarā, gan ziemā. Starp citu – kad uzsnidzis sniegs, uz “Stārķu ligzdu” var braukt arī slēpot un pat slidot (uz Burtnieka ledus). Tad gan stārķi būs aizlidojuši ziemot uz citu kontinentu.

 

Fotoplenērs, orientēšanās un pirtsskola

starki_079_VSUn tomēr… Latvijā viesu namu, viesnīcu, brīvdienu māju un pirtiņu cik uziet! Kā iespējams konkurēt ar tiem? Kā zināms, vislabākā ir mutvārdu reklāma. “Stārķu ligzdas” piedāvājumu var atrast arī internetā. Inga sadarbojas ar portālu dāvanuserviss.lv, tur var nopirkt dāvanu karti un to uzdāvināt saviem vecākiem vai draugiem, lai iztērētu šajā jaukajā nostūrī.

Lai popularizētu uzņēmumu un arī sava prieka pēc Inga nu jau pāris gadus rīko arī dažu labu plašāku pasākumu, piemēram, fotoplenēru. Te ir tik gleznaina vieta, ka nudien grēks nebildēt! Un ne tikai stārķus. Jau trīsreiz te ieradies vesels bars fotogrāfu un centušies izpausties. Tad sanākot gana daudz jauku bilžu gan ar modeļiem, gan bez tiem; šī nu esot reize, kad fotogrāfi pamanoties izkomandēt modeļus, jo ikdienā parasti notiekot otrādi. Tagad gan esot iecere plenēru rīkot nevis vasarā vai rudenī, kā līdz šim, bet tieši ziemā, lai izstādē varētu eksponēt fotogrāfijas no dažādiem gadalaikiem. “Stārķu ligzda” pērn bijusi kā kontrolpunkts tagad tik populārajās autofotoorientēšanās sacensībās. Tad te iet kā skudru pūznī. Kur nu vēl suvenīrstārķu kolekcija, kas palika par piemiņu, jo ikvienam dalībniekam vajadzēja vienu tādu atnest!

Vēl “Stārķu ligzdā” šad un tad notiek arī semināri par dažādām tēmām, piemēram, pirts cepuru filcēšanas apmācība, pirtnieku treniņi. No rudens plānots uzsākt pirtnieku profesijas apmācību sadarbībā ar Pirts skolu, kas ilgs veselu gadu, jo pirts tagad ir ne vien modes lieta, bet arī iespēja bez zālēm uzlabot veselību.

Kā ar nākotnes iecerēm? Tās, kā Inga pati saka, viņai esot kā Napoleonam. Vajag otrā pusē pirtiņai uzbūvēt nojumi, lai viesiem būtu, kur gaļu uzcept. Jāsaved kārtībā pirts jumta vecā daļa. Gribas dīķi izrakt, lai var peldēties tepat, jo Burtnieks tomēr patālu. Ir ideja par vēl vienu pirti, kur tā riktīgi var arī pa dubļiem ņemties. Bet visvairāk darba ir pie pašu dzīvojamās mājas – Mīlītes muižas:

– Trešais stāvs – bēniņi – vispār nav apgūts, un brīžam nevar saprast, vai vispirms sākt no jauna būvēt augšu, vai remontēt apakšu. Pirms gada izjaucām virtuvi, gribējām uzprišināt grīdu, bet aizrāvāmies – ja taisām, tad taisām visu – un tā arī pagaidām nobeigumam klāt netiekam… Tikai skaties – tur jāremontē, tur jāatjauno, tur jārestaurē… Durvis beidzot normālas jāieliek…– tā Inga, no kuras enerģija un labas domas plūstin plūst. – Citi sagaida nedēļas sākumu, drūmi sacīdami: “Atkal tā pirmdiena klāt! Man gan tā nav – esmu laimīga, ka daru darbu, kas man patīk! Laime un labklājība – tas patiesībā nozīmē dzīvot saskaņā ar dabu, ar tās likumiem, nedarot pāri nedz cilvēkiem, nedz videi. Ja sakārtosi pats sevi, tad arī veiksme un labklājība nepaies secen.

{gallery id=”2089″}

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+