Ciemos: Neparastas mājas ar velēnu jumtiem 0
Beluzu ģimenes lauku īpašumā “Eldorado” Nīcas novadā ir moderna un lakoniska arhitektūra, profesionāli plānots arī dārzs – ar ekoloģisku pietāti pret dabu. Braucam skatīties!
Valija un Andris Beluzas agrāk dzīvojuši privātmājā Liepājā. Pirms vairākiem gadiem sapratuši, ka pusmūža cilvēkiem labāk pie dabas, lai var dvēseli atveldzēt.
Valija un Andris ir zaļā dzīvesveida piekritēji – ēd pašu audzētus augļus un dārzeņus, lieto videi draudzīgu kosmētiku, izmanto telpu kopšanas un veļas mazgāšanas līdzekļus bez fosfātiem un hlora. Tādēļ arī māju gribēja celt tādu, kas iekļautos dabā. Nopirkuši vienu hektāru zemes nepilnus 4 km no Liepājas. Tad meklējuši piemērotu projektu. Reiz kādā žurnālā ieraudzījuši pazīstamā kalnu slēpotāja Ivara Ciaguna pirtiņu ar velēnu jumtu. Jā, tas ir tieši tas, ko sirds kāro!
Izvēloties mājvietas nosaukumu, atmetuši latvisko pieticību un ielikuši skanīgu vārdu – Eldorado! Seno indiāņu zelta pilsēta, noslēpumaina zeme Dienvidamerikā, sapņu simbols.
Cik paņēmi, tik atdod!
Velēnu jumti ir ļoti populāri akmeņainajā Norvēģijā. Tie veidoti pēc principa – cik daudz mēs dabai atņemam, uzceļot māju, tikpat atdodam, uzliekot velēnu jumtu. Tālāk jau nāk tīri tehniskas lietas. Jumta konstrukcijām jābūt stiprinātām, jo tām jāiztur ļoti liela slodze. Velēnu jumts jau tā ir smags, un, ja vēl uzlīst lietus vai uzsnieg slapjš sniegs, klāt nāk milzīgs papildu smagums. Jāatceras, ka viens kubikmetrs ūdens vai slapja sniega sver vienu tonnu!
Lai mājā neiekļūtu ūdens un neiesprauktos augu saknes, klāj speciālas plēves. Jumtam nekāds īpašs zāliens nav ne pirkts, ne audzēts, meistari velēnu paņēmuši tepat pļaviņā aiz dīķa. Varbūt labāks būtu speciāls substrāts? Piemēram, pazīstamā ainavu arhitekte Ilze Indriksone, kura ierīkojusi jumta dārzus Rīgā, daudzdzīvokļu namā “Tomsona terases”, augus stāda nevis augsnē, bet gan vieglā un ūdenscaurlaidīgā substrātā, kura recepti pati izgudrojusi un tur noslēpumā.
Lai visas ēkas būtu vienotā stilā, velēnu jumti uzlikti arī suņa būdai, pat akai un māju zīmes jumtiņam. Te gan jāpiebilst, ka ūdeni iegūst no 36 metrus dziļa urbuma, bet akas grodi vairāk kalpo kā dekorācija.
Velēnu jumtam piemīt laba siltuma un skaņas izolācija, zem tā ir silti un klusi. Saimnieks lēzeno mauriņu ar trimmeri pļauj vienreiz vasarā, augustā. Šogad atturējies, lai zāle neizdegtu.
Šķiet, ka Latvijā mazumā iet lielo piļu celšanas azarts, galvenokārt top nelielas privātmājas. Arī Beluzu ģimenei tā ir, kā Valija saka, – domāta diviem cilvēkiem. Pirmajā stāvā ir viesistaba, apvienota ar virtuves zonu, neliela guļamistaba, vannas istaba un maza pirtiņa, bet otro stāvu veido izbūvēti bēniņi. Pie mājas ir plaša dēļu terase. Viesistabas logi sniedzas līdz tās grīdai. Siltajā laikā pusdieno uz terases, kad kļūst aukstāks, pārceļas uz viesistabu, taču jebkurā gadalaikā var vērot savu skaisto dārzu.
Plašuma ilūzija
Izskatās, ka daiļdārzu plānojis profesionāls ainavu arhitekts. Nē, to paveikuši paši saimnieki. Ziemā viņi daudz lasa, studē žurnālus par šo tēmu. Pieredze uzkrāta, jau dzīvojot Liepājā, kur pirmoreiz to palīdzēja veidot pazīstamā daiļdārzniece Marta Minka. Valija atceras, ka speciāliste strādājusi ļoti enerģiski un ātri:
– Lielos skujeņus aizmugurē, mazos priekšā, rokam bedres, nav ko čammāties!
Kaut arī “Eldorado” piemājas platība ir tikai viens hektārs, dārzs izskatās daudz plašāks. Tas panākts, gudri novietojot ēkas. Māja celta zemes gabala tuvākajā stūrī, netālu no ceļa. Tādēļ zeme nav izniekota, veidojot piebraucamo ceļu, un visa teritorija palikusi brīva, nesadrumstalota. Vietas pietiek plašam zālienam, sakņu dārzam, siltumnīcai, palielam dīķim un vēl pāri paliek krietns gabals.
– Lai nākamā paaudze domā, ko tur darīt! – saka saimniece.
Valija stāsta, ka dārzam ir divas zonas – acu priekam un vēdera priekam. Sakņu dārzā izaug teju viss nepieciešamais. Zeme ir viegla un liesa, tāpēc to regulāri ielabo ar kūdru, kūtsmēsliem, kaļķi un kompostu. Mēslo ar dabīgiem līdzekļiem – pelniem, nātru vircu. Bioloģiski audzētu burkānu var droši izraut no dobes, noslaucīt gar biksēm un grauzt – gluži kā bērnībā! Šo iespēju novērtē arī meitas ģimene un trīs mazbērni, kuri šeit regulāri viesojas.
Netālu no sakņu dārza izrakts liels dīķis, kur var peldēties un makšķerēt. Re, tur jau sēž stilīgs copmanis ar rozā parūku galvā! Valija atklāj, ka šo lelli izgatavojusi, lai atbaidītu zivju gārni. Tam zveja padodoties ļoti viegli. Kā iebrien ūdenī, tā ziņkārīgās zivis pašas piepeld pie putna garajām kājām! Dīķī ielaistas orfas, līņi, karūsas, kā arī amūri, kas barojas ar ūdensaugiem un iztīra ūdenskrātuvi. Tā ir četrus metrus dziļa, lai zivis var droši pārziemot, jo nekad neaizsalst līdz apakšai.
Andrim ir zelta rokas, viņš prot izgatavot gandrīz visu. Pats uzbūvējis šūpoles mazbērniem, ugunskura vietu ar pārvietojamo statīvu katlam, lai var izvārīt gardu zupu, kā arī sirsniņmājiņu lauku variantā. Tā noder, kaut gan mājā ir visas ērtības.
Interesanta ir notekūdeņu attīrīšanas sistēma “Traidenis”, kas pirkta Lietuvā. Tur visu izdara skābeklis! Ūdeņi nonāk zemē ieraktā lielā plastmasas tvertnē. Kompresors pūš gaisu, un skābekļa ietekmē piesārņojums sadalās, nekādas baktērijas nav vajadzīgas. Tīrais ūdens ietek meliorācijas grāvī, bet cietās frakcijas nosēžas. Lai to izsmeltu, zelta vedēja mašīnu sauc tikai reizi trijos vai četros gados.
Ko izcelt un ko noslēpt?
Teritoriju no divām pusēm ierobežo meliorācijas grāvji, vienam malā aug skaisti sudrabvītoli. Saimnieki ir atraduši elegantu risinājumu, kā noslēpt blakus esošo zemes ceļu. Māja ir apšūta ar nezēmētiem dēļiem. Tagad tie kļuvuši populāri, jo sākam novērtēt minimāli apstrādāta koka dabīgo līniju skaistumu. No tādiem pašiem dēļiem veidots žogs gar ceļa malu. Tā priekšā iestādīta liela dekoratīvo skujeņu, ziedošo krūmu un ziemciešu grupa. Ceļš, kas atrodas aiz žoga, nav redzams, bet skatam paveras tikai melnalkšņu rinda, kuri aug tā otrā pusē. Kā smejies, neliela roku veiklība un – ceļš pazudis!
Ar to arī amatieris atšķiras no profesionāļa. Puķkopis prot izveidot skaistu dobi, bet ainavu arhitekts redz visu teritoriju, prot savilkt visus elementus vienā kompozīcijā un eleganti noslēpt to, ko nevajadzētu izcelt.
Dārza pretējā malā uzbērts zemes valnis. Tas pasargā no aukstajiem vējiem, kaut gan radies gluži praktiskā veidā, tīrot grāvjus. Dārzu norobežo zaļš stiepļu pinuma žogs, bet ne jau tādēļ, ka saimnieki baidītos no cilvēkiem. Drīzāk – no stirnām, kuras, ganoties leknajās poldera pļavās, nez kādēļ vēlas uzkost arī pa kādam skujeņa zaram vai sakņu dārzā pamieloties ar bietītēm.
Dekoratīvie stādījumi veidoti lielās grupās, dobes izvietotas galvenokārt malās, vidū atstājot brīvu laukumu plašam zālienam. Ierīkota arī piemiņas vieta runcītim Krišītim.
– Tas bija labs kaķītis, mūsu līdzgaitnieks, nodzīvoja 20 gadus. Lai tagad guļ un skatās uz mums! – atceras Valija.
Pašlaik pagalmā saimnieko nopietnā vilku sune Leila Šeila un enerģiskais pusaugu runčuks Dinga.
Šovasar “Eldorado” uzņēma apmēram 600 puķu draugu, kuri bija sabraukuši uz ikgadējo Nīcas novada dārzu dienu. Dārzā augošie retumi vienmēr raisa jautājumus, tādēļ pie interesantākajiem augiem saimniece piespraudusi etiķetes. Piemēram, potētais Meijera ceriņš, veidots kā augststumbra kociņš. Tam ir mazas, apaļas lapiņas un smaržīgi violeti ziedi.
Čaklos dārzu kopējus novērtē arī pašvaldība. Valija stāsta, ka tā skaisto sētu kopējus atbalsta, apmaksājot pieredzes apmaiņas braucienus, ekskursijas uz ikgadējiem Puķu draugu saietiem, braucienus uz stādu audzētavām, lai papildinātu krāšņumaugu kolekcijas. Pagājušajā vasarā pašvaldība apmaksājusi divu dienu ekskursijas uz Dienvidigaunijas dārziem.
{gallery id=”2069″}
