Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
5. novembris, 2014
Drukāt

Latvijas vietējie TV spēlē azartiski aizstāv savu ciemu godu

Foto - Aigars EndzelisFoto - Aigars Endzelis

Lai arī dalībniekiem ir jāizmanto viedierīces, arī bez dzīvā spēka lietošanas nevar iztikt. Viesītes komanda darbībā.

UZZIŅA

- Pirmo reizi visi dalībnieki satikās Alūksnē, pēc tam sacensības norisinājās Rogovkā, Viesītē, Baldonē un Vaiņodē.

- Rīt, 6. novembrī, LTV 1 plkst. 19.15 sākas fināla posms, kurā sacensības pametīs viena no piecām komandām. Sestā raidījuma laikā dalībnieki veiks uzdevumus vietā, kur neviena no komandām nav vietējā. Slēpto vērtību meklētāji satiksies gleznainajā Aucē, lai izzinātu vērtības, kas Zemgali padarījušas slavenu Latvijā un pasaulē. Būs jāatmasko pazudušie elementi Auces pilī, jādodas uz Zikurātu un jāveic foto orientēšanās leģendām apvītajā Pokaiņu mežā.
- Bet pēdējā raidījumā novembra beigās sacentīsies trīs komandas. Spēles finālā noskaidrosies, kurā Latvijas novadā dzīvo visvarošākā un viedākā komanda.

Skatītāji noteikti pamanījuši, ka Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā kopš 2. oktobra katru ceturtdienu skatāms raidījums “Ciemos”, ko tās veidotāji – “VFS Films” (“Vides filmu studija”) kopā ar uzņēmumu “Latvijas Mobilais telefons” (“LMT”) – sauc par viedspēli. Piecas komandas no pieciem Latvijas novadiem, katrā pa trim dalībniekiem no atšķirīgām paaudzēm. Sacensība par to, kura komanda vislabāk spēj orientēties vidē, atcerēties, uzzināt, saprast, salīdzināt kultūrvēsturiskus faktus, risināt uzdevumus, izmantojot tehnoloģijas, ko sniedz viedtālruņi un planšetes. Spēlei ir sportisks raksturs, jo daudz jāpārvietojas, un blaumanisks piesitiens – ne velti raidījuma vadītājs, improvizācijas teātra “Hamlets” aktieris Mārtiņš Kozlovskis arī līdzinās izcilajam rakstniekam Rūdolfam Blaumanim. Bet viss tomēr notiek 21. gadsimtā…

Oriģināls raidījums

“Idejas aizmetņi par šāda veida televīzijas spēli bija radušies jau pirms kādiem desmit gadiem, taču tolaik tehnoloģijas vēl nebija sasniegušas atbilstošu līmeni, lai tās varētu realizēt aizraujošā televīzijas raidījumā. Tādēļ šoreiz kopā ar “LMT” apvienojot pamatideju, jaunākās tehnoloģiju iespējas un formātu pielāgojot mūsdienām, viss varēja notikt,” stāsta “VFS Films” producente Ilze Celmiņa. Projekts nav vienkāršs un lēts. Izbraukumi pa visu Latviju, katrai komandai un raidījuma vadītājam sava filmēšanas komanda. Safilmētās stundas jāsaliek minūtēs, lai interesanti ir ne tikai dalībniekiem, bet arī skatītājiem, nezaudējot saturu, spēles būtību un intrigu.

Spēles trumpis ir rūpīgs un intelektuāls režisora Uģa Oltes darbs, kuram izpētes posmā pievienojies arī viens no erudītākajiem Latvijas novadpētniekiem Juris Smaļinskis. Spēles dalībniekiem uzdevumu veikšanā jāizmanto arī dažādas aplikācijas, piemēram, “Google” informācijas meklēšana, sociālā vietne “Instagram” vai saziņas vietne “Whatsapp”, sākumā izvēlēto aplikāciju lietošanas noteikumi ir vienkāršāki, bet ar katru nākamo raidījumu to sarežģītības pakāpe pieaug, arī uzdevumi ar katru spēli kļūst arvien grūtāki.

“Spēle ir pietiekami komplicēta, dalībniekiem ir iespēja improvizēt, protams, skatījāmies, lai spēle neiziet ārpus mūsu kontroles un tās pamatprincipiem – aizliedzām sazināties ar cilvēkiem, kas sēž kaut kur pie datora, jo dalībnieki mēģina izmantot visu, kas nav aizliegts. Ir komandas, kas organizē atbalsta personālu, pirmsspēles dienās apbraukā apkārtni, taujājot kafejnīcās, vai nav manīti televīzijas ļaudis, tā mēģinot iepriekš ievākt informāciju par spēles vietu. Tā kā pirms spēles sākuma dalībnieki tiek “aptīrīti” – atņemti personiskie saziņas līdzekļi un kabatas maki, to vietā vajag iztikt ar mūsu dotajām viedierīcēm un naudiņu –, ir špikošanas mēģinājumi, piemēram, slepeni uzrakstīti telefona numuri, bet tas arī nav īsti aizliegts. Komandas gan sadarbojas savā starpā, gan veic māņu manevrus. Svarīgi ir mācēt aplikāciju iespējas sajūgt kopā ar prātu, prasmēm, zināšanām un atjautību,” stāsta I. Celmiņa.

Pārpratumi, neveiksmes un priekšrocības

Katrai komandai ir bijuši kādi pārpratumi vai neveiksmes, piemēram, sportiskā Viesītes komanda, neiedziļinoties uzdevumā, meklēja palīdzību, lai noskaidrotu, kas tas ir par bārdainu pārnadzi, kam saistība ar Viesīti – tas nekas, ka pilsētā ir piemineklis āzim un tā agrāk saukta par Āžu miestu… Savukārt Rogovkas komanda sarunāja uzdevuma izpildei sievieti ar automašīnu, bet Vaiņodes komanda šo transporta līdzekli aši pārtvēra. Piemēram, Alūksnes komanda safilmēto, izpildīto uzdevumu nejauši no savas viedierīces izdzēsa vai reiz pareizo atbildi nosūtīja ne tikai raidījuma vadītājam, bet arī saviem konkurentiem. Viesītietis Alfons Baldones epizodē iekrita akā un tās dienas spēli beidza klibojot, kājai draud operācija, tomēr uz nākamo spēli, ik pa brīdi dzerdams pretsāpju tabletes, bija klāt kā likts.

Gudrās ierīces visiem vienas, bet katras komandas dalībnieki ir ļoti atšķirīgi. Viesītes vīri akcentu liek uz sportiskumu un mērķtiecību, bet zaudē elastībā un reizēm smalkjūtībā. Alūksnes dāmas – pozitīvas, jautras, ar lielisku humora izjūtu, gatavas mācīties, taču dažkārt viņas pieviļ tieši zināšanu trūkums modernajās tehnoloģijās. Vaiņodnieki – lēni, prātīgi, gadās, ka, stāvot uz vietas, atrisina uzdevumu ātrāk nekā citi – joņojot, taču komandai trūkst izteikta līdera. Toties aktīvajiem baldoniešiem ir izteikti divi līderi ar meiteni pa vidu kā līdzsvaru un samierinātāju. Rogovkas dāmas – emocionālas un straujas, tādēļ reizēm jūtams tieši vīriešu loģikas trūkums.

Spēles dalībnieki par spēli

Alfons Žuks, Viesītes novada pašvaldības izpilddirektors (vienā komandā ar sporta skolas direktoru Jāni un skolnieku Kristapu): “Spēlei nav nekādas vainas. Kā spēli to arī spēlējam: lai pašiem ir interesanti piedalīties un citiem skatīties. Ir gan jautri, gan sāpīgi brīži. Mēs esam sportiskākie, apķērīgi, bet ne gudrākie. Reizēm gudrības pietrūkst, bet reizēm citiem pārgudrība iegriež. Esmu spēles iespaidā iegādājies viedtālruni, atklājis “Whatsapp” aplikāciju, ko lietoju praktiski, piemēram, ja vēlos desu pirkt, vispirms to nofotografēju un bildi aizsūtu sievai – šito vai citu?”

Daiga Miščenko no Rogovkas, šobrīd Rīgā studē RTU muitas un nodokļu administrēšanu (komandā ar bērnudārza auklīti Ingu un daiļdārznieci Veltu): “Neatkārtojama pieredze, iegūts daudz draugu, iepazītas vietas, piemēram, Baldonē rudenī ir skaistāk nekā Siguldā – no Riekstukalna Rīgas torņus skatījāmies. Ar gudrajām aplikācijām neiet viegli, bet daudz ko iemācāmies.”

Arvīds Brauers, Baldones novada domes šoferis sagādnieks (komandā kopā ar pašvaldības domes priekšsēdētājas vietnieku Jāni un studenti Liliju): “Spēlē esam ar lielu azartu iegājuši. Daudz piedzīvojumu. Vajadzēja fiziski piestrādāt, nevarēja būt vārgs un slims. Viedtālruni nopirku nedēļu pirms spēles. Jaunākie kolēģi palīdzēja to apgūt.”

Edīte Jonuša, pensionāre Vaiņodē (komandā kopā ar pašvaldības projektu koordinatoru Oskaru un skolnieci Janu): “Ļoti patīk. Domās atgriežos bērnībā Liepājā, kad mēs, latviešu bērni, pret krievu bērniem spēlējām spēli kazaki razboiņiki. Jaunās tehnoloģijas manā vecumā apgūt nav viegli, sevišķi vēl skriešus, rokās turot plāno planšeti un jutīgo viedtālruni. Pagaidām iztieku ar podziņu telefonu. Viedtālrunis vienkāršam pensionāram ir arī par dārgu.”

Sigita Jakobsone, medmāsa Alūksnē (komandā mamma, arī medmāsa Dzidra, un meita Linda): “Daudz adrenalīna un draudzības. Arī es beidzot esmu nopirkusi viedtālruni. Vienkārši sapratu, ka vajag. Man jau patīk arī viss jaunais, tehnoloģiskais, bet tikai ar to nedrīkst pārspīlēt, lai nepazaudētu saskarsmes spējas ar dzīviem cilvēkiem un dzīvo dabu. Alūksnē cilvēki saka, ka tik pozitīva un nedzeltena televīzijas spēle vēl nav redzēta. Ceru, ka tai būs turpinājums.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+