Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
11. novembris, 2014
Drukāt

Ciemos: puķkopes Gunas Rukšānes mežonīgais dārzs, veidots pēc hipiju postulātiem (2)

Foto - DELFIFoto - DELFI

Guna Rukšāne ir viena no Latvijas populārākajām dārzkopēm, vairāku grāmatu un dārzkopjus izglītojošu rakstu autore. Viņas jaunākais gara bērns – “Dārza maģija” – iznāca tikai šovasar. Puķkopība ir gan Gunas bizness, gan aizraušanās un mīlestība. Uz mirkli ielūkosimies viņas dārzā un, esmu pārliecināta, būsiet pārsteigti! Ar nepacietību sagaidījuši pavasari, puķkopji parasti uzrota piedurknes un metas iekšā savā dārzā. Pa garo ziemu daudz kas izdomāts, ieplānots, uzzināts – nu tas jāīsteno un jāpārbauda praksē. Tā dara daudzi, tikai ne Guna Rukšāne!

Pavasari aiziet garām

“Ai, kā es gribētu nodarboties tikai ar savu puķu dobju sakārtošanu, pārveidošanu, cakinēšanu! Taču nav laika, ir jādomā par biznesu. Jau marta vidū, aprīlī sāku dalīt hostas, īrisus, flokšus, lai sagatavotu tos pārdošanai. Kad atliecu muguru un paskatos apkārt, klāt jau maija vidus. Ja kas palicis pāri un nav pārdots, to, protams, iebakstu savā dārzā. Latvieši taču ir taupīgi, neko ārā nemetīs! Man reiz uzdāvināja divas plastmasas pīles. Vispār es neesmu dārza rūķu un dažādu figūru cienītāja, bet kā nu tā metīs prom dāvanu?! Ielaidu pīles baseinā. Pa gabalu izskatās kā īstas,” Guna smejas.

Lai cik neticami tas būtu, Guna puķkopībā ir autodidakts. Mācījusies Konservatorijā, saņēmusi masu pasākumu režisores diplomu, un arī tagad katru gadu sarīko dažus svētkus, lai, kā pati saka, nezaudētu profesionalitāti. Bet pārējā laikā – puķes, puķes, puķes… “Un vai tad dārza kultūra arī nav kultūra?” viņa atkal smaida.

 

“Vai žurnālus abonējat?”

Ar iegūtajiem sertifikātiem un diplomiem par skaistāko dārzu Guna nerotājas kā ar pāva spalvām, tie gul kaut kur paslēpti rakstāmgalda atvilktnēs. Taču par novada, pagasta vai ciema skaistākajām sētām un dārziem Guna stāsta labprāt. “Izrādās, arī padomju laikos bijuši tādi dārza skaistumkopšanas konkursi un vērtēšana. Nesen dabūju izlasīt tāda konkursa nolikumu – pārsmieties! Izrādās, ka tolaik vērtēja ne vien dārzu un mājas apkārtni, bet arī iekštelpu skaistumu. Viens no kritērijiem bija – vai dārza saimnieki abonē laikrakstus un žurnālus, vai lasa grāmatas. Interesanti, vai piederība komunistiskajai partijai arī tika likta svaru kausos!” Guna uzjautrinās.

Tomēr padomju laiki vairāk saistās ar tulpju un narcišu audzēšanu pārdošanai, lai par to naudu iegādātos žiguli. Šīs atmiņas saglabājuši daudzi no ekskursantiem, kas vasarā ierodas Gunas Rukšānes “Jaunrūju” dārzā acis papriecēt un padomu paprasīt. Latviešu lauku sētās tolaik auga ne tikai tulpes un narcises, arī flokši, dālijas, peonijas, bet ar tām naudu nepelnīja, tāpēc tās skaitījās tikai tāda nieka piedeva siltumnīcās audzētajām puķēm. Tagad laiki un mode mainījusies. Kādreiz noniecinātie flokši pārtapuši par topa puķēm. Arī peonijas, agrāk diezgan nicīgi sauktas par pujenēm, tagad nereti tiek dēvētas par dārza karalienēm. Tieši flokši, peonijas, lilijas, Sibīrijas īrisi, narcises un ūdensrozes ir tās, ko Guna visvairāk izceļ starp pārējām. Tās ir viņas puķes, viņas specialitāte.

Puķu bērnu filozofija – dārzā

Tas bija sen, pirms daudziem gadiem, kad no tālās Mālupes pēc vidusskolas beigšanas Rīgā ieradās malēniete Guna. Viena no pirmajām kafejnīcām, uz kuru viņu galvaspilsētā aizveda, bija Vaļņu ielas “Kaza” – slavenā tā laika hipiju tikšanās vieta. Vēlāk viņa turp piestaigāja bieži. Sevi par aktīvu hipiju Guna gan neuzskatīju, taču viņu idejas un postulāti bija visapkārt gaisā. Tie skanēja apmēram šādi:

– nav ko “štellēties” par niekiem;
– ko raudi? Saule spīd, lietus līst, viss notiek!
– priecājies par šodienu, nevis kreņķējies par nezināmo rītdienu.

Nu, apmēram tā kaut kā. Šos savā jaunībā saklausītos, uztvertos, sevī uzsūktos dzīves noteikumus Guna ņem vērā arī tagad, veidojot savu dārzu. Klasiskā dārza iekārtošanas noteikumi ir stingri. Tur ir jābūt priekšdārziņam, saimniecības un darba zonai utt. Guna šos ieteikumus zina, bet raugās uz tiem caur pirkstiem: “Kāds dārza stūrītis nebūs sakopts, iekārtots? Tas nekas! Galvenais ir dabiskums. Dārzā vajag just brīvību, lai pats vari justies brīvi. It kā tajā viss augtu pats no sevis, tā, kā Dievs tas Kungs izveidojis – kaut kur nolicis akmeni, citur iestādījis koku, iesējis puķes… It kā cilvēka pūles te vispār nebūtu pieliktas. Tieši tāds ir mans dārzs – kā mazs mežonēns.”

Bet pūles ir pieliktas, jūtam mēs to sviedru garšu, vai nejūtam. Turklāt profesionāla dārzkopja pūles: Guna šīs prasmes apguvusi sava vīra, izcilā sīpolpuķu selekcionāra Jāņa Rukšāna vadībā. Viņa unikālais dārzs un puķu kolekcija atrodas tepat netālu no Raiskuma “Jaunrūjām” – Stalbes pagasta “Vecpulkās”.

Nosēdēt mierā un bezdarbībā Guna vienkārši nespēj. “Dzinulis rosīties, darboties – iespējams, ka tas man ir gēnos no mammas. Esmu ievērojusi, ka pat puķes pārmanto savu priekšgājēju gēnus. Piemēram, manas baltās lilijas. Gadu pēc gada tās zied vienādi baltas un skaistas. Bet turpat blakus cita liliju dobe – lai kā es tās koptu, lolotu, tik un tā nīkuļo, ar tām skaistulēm sacensties nespēj.

Manuprāt, liela nozīme ir arī videi, kurā esi audzis, ko bērnībā katru dienu acu priekšā redzējis. Kādu laiku mācījos Gaujienas internātskolā. Tā vieta ir skaista tagad un bija skaista arī padomju gados. Varbūt man tā skaistuma izjūta paņemta no Gaujienas?” Guna spriež.

Zaļā, debeszilā un dzeltenā

Vai puķkopim drīkst vaicāt, kura ir viņa mīļākā krāsa? Parasti viņi neatbild – visi bērni skaisti un labi, nevienu nedrīkst izcelt starp pārējiem. (Izņēmums ir saimniecība “Lillas lavander” netālu no Limbažiem. Tur pat jautāt nevajag – viss, sākot ar veļas auklu un beidzot ar traktoru, ir lillā krāsā!) Taču Gunai drīkst jautāt visu, un tūdaļ saņemu arī atbildi: “Man vairāk par citām patīk zaļā krāsa. Tikai man, kā blondīnei, tā nepiestāv, tātad zaļu apģērbu valkāt nevaru. Tad nu es skatos un priecājos par zaļo krāsu dārzā. Tur visas krāsas labi sadzīvo, savstarpēji “neēdas” un izskatās dabiski. Man patīk arī debeszilā krāsa, un no tās gan es apģērbā nevairos. Vēl mūsmājās visiem ir īpašas attiecības ar dzelteno krāsu. Par to jūsmo mūsu mazmeitiņa, septiņgadīgā Paula. Reiz viņa stingri paziņoja: “Dzeltenās ūdensrozes mēs nevienam nepārdosim. Tās man pašai patīk.” Mazmeitiņas vārds ir likums – lai dzeltenās paliek pašu mājās!”

Starp citu, viens no Paulas domugraudiem skan šādi: “Tas, kam nav puķu, ir dusmīgs.” Grūti apstrīdēt, droži vien Paulai taisnība.

Kāpēc gliemeži neēd hostas?

Kādas muļķības, dārzkopji iebildīs, – gliemežiem pat ļoti garšo hostas! Dažos dārzos esmu redzējusi hostu rindu, kam lapas tā izcaurumotas, it kā kāds būtu uz tām šāvis ar sīkskrošu ložmetēju. Bet Gunas Rukšānes dārzā hostām lapas ir leknas un skaistas. Varbūt dārzkopei zināms kāds noslēpums, kā aizbaidīt gliemežus?

“Savu recepti varu izstāstīt visiem. Manā dārzā ir daudz vecu koku. Rudenī no tiem krīt lapu jūra, pat trīs reizes jākasa kopā. Es tās lapas beru virsū hostām. Kad tuvojas ziema, gliemeži parasti ierušinās zemē. Bet kāpēc tiem lieki pūlēties, ja ir lapas: ielien dziļi zem lapām un gaida pavasari. Pavasarī lapas kopā ar visiem gliemežiem aiznesu un komposta kaudzi, tur viņi arī paliek. Vienmēr jau kāds tomēr izglābjas un turpina dzīvi dārzā. Gliemeži ir diezgan fiksi radījumi – stundā spēj nolīst pat četrus metrus. Tad nu rīkojam gliemežu lasīšanas talku. Nost es tos nespiežu, tomēr dzīva radība. Parasti aiznesu uz dīķi un izberu tur, lai dzīvo un barojas veseli! Dīķmalu saucu par “Jaunrūju” ekoloģisko zonu,” atkal smejas Guna.

Pēcvārds

Piedodiet, ka šoreiz vairāk stāstīju par pašu Gunu, nevis par viņas skaisto dārzu! To visu viņa pati lieliski aprakstījusi savā grāmatā “Dārza maģija” (apgāds “Zvaigzne ABC”), izlasīsiet paši. Vēl tikai beidzamais citāts no Gunas grāmatas:

“Dārzs vienmēr ir miera, harmonijas un prieka oāze pretstatā dzīves un sadzīves kņadai. Dārzs nekad nepieviļ, tas nepieprasa nedalītu uzmanību, tas pacietīgi gaida savu veidotāju, kopēju un apbrīnotāju.”

 

delfi_maja_100x30

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Guna jauka,interesanta,reiz braucām vienā grupā Holandi lūkot.Dārzs ir tieši mana stilā :)),tagad zinu ka manējo ar var likt zem nosaukuma-Hipiju :))

  2. RITA NO IGAUNIJAS.Paldies par davato darza skaistumu un prieku, ko sanemam vasara, bijot ciemos pie Jums!Centamies atkal Jus apciemot un iegadaties lilijas….Bet , mana kaiminiene, Lilija Kärner, no Kaasiku majam (Berzaines mjam), tagad, loti stradaja.Vinai ir ligums ar turisma biroju.Šovasar bija jauznem ik nedelu 2-3 ekskursijas.Veseliba ar vinai nav laba,tamdel svetdienas vina atputas! Abas skatijamies interneta Jusu darzu.Paldies par atkal sagadato prieku un skaistuma baudu.Rita.

Draugiem Facebook Twitter Google+