Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
27. septembris, 2013
Drukāt

Ciemos Virešu “Ceriņos”, kur Gauja visskaistākā

Cerini1_AK_19

Slavinoši vārdi par Virešu pagasta Ceriņu mājām aizskanējuši tālu pāri Apes novada robežām. Es arī biju dzirdējusi cildinošas runas par daiļo sētu un saimnieku Guntas un Andra Gavaru viesmīlību. Tagad bija iespēja par to pārliecināties pašai. 


Saimniece mūs sagaida ar svaigi spiestu burkānu sulu.

“Mums visa pārtika ir pašu audzēta, bet burkānu ir vairāk, nekā spējam patērēt, tālab tos arī pārdodam. Notīrītus dodam bērniem līdzi uz skolu, lai pacienā klasesbiedrus. Mūsu smilšainajā zemē izaug skaisti, taisni burkāni,” par ražu priecājas Gunta.

Gavaru uzņēmumu sauc “Andruks”. Tas ir mīļvārdiņš, kādā Gunta uzrunā vīru. Viņa rūpals ir auto un velosipēdu tirdzniecība, to remonts, kā arī gaļas šķirnes liellopu audzēšana.

“Sākumā nodarbošanos ar lauksaimniecību bijām iecerējuši kā vaļasprieku, bet tagad tā paņem visu laiku,” skaidro saimnieks un aicina doties uz aploku, lai aplūkotu viņu mīluļus. Tie ir Hailandes šķirnes liellopi ar iespaidīgiem ragiem un krāšņu apmatojumu. Arī balss varena, ja nezinātu, ka tie ir ragaiņi, tad nesaprastu, no kurienes nāk rūcošā skaņa.

“Meitene ir latviešu, bet viņas vīrs vācietis. Vecākais dēls aizdevās uz Baldoni, lai tur radītu skaistumu. Šīs šķirnes lopus intensīvai audzēšanai netur, jo viņi maz ēd un lēni aug. Gaļa gan ir laba, bet kā tu apēdīsi savus mīluļus,” pašsaprotami spriež Andris.

Gaļai tiek audzēti Šarolē un Limuzīnas šķirnes lopi. Ganāmpulku veido 130 liellopi. 
Cerini2_AK_19

Gavari Virešu pagasta Līves ciemā ir ienācēji. Pirms tam viņu mājas bija Alūksnē. “Īpašumu iegādājāmies pirms septiņpadsmit gadiem. Pats esmu laucinieks no Smiltenes puses, tāpēc jau sen sapņoju par lauku īpašumu. Sieva ir alūksniete, un tagad dzīvojam pa vidu starp Smilteni un Alūksni,” stāsta Andris.

Gunta atbalstīja vīra ideju par pārcelšanos uz laukiem, jo saprata, ka pienācis laiks dzīvē kaut ko mainīt. Alūksnes mājoklī valdījusi liela šaurība, trīsistabu dzīvoklī mitinājušās divas ģimenes, kopskaitā desmit cilvēki.

“Atnākuši dzīvot uz “Ceriņiem”, sākumā visi mitinājāmies vienā istabā, jo nepratām dzīvot plašumā. Laika gaitā esam iemācījušies dzīvot pa visu plašo māju,” stāsta Andris.

“Ceriņi” ir sena māja, tā celta 1898. gadā. Jaunais saimnieks necentās “sirmgalvi” īpaši pārbūvēt. Atstāja tai senatnīgo veidolu, bet ar uzlabojumiem. Izbūvēja otro stāvu, nosiltināja māju no iekšpuses. Ja to darītu no ārpuses, tad tumšā guļbūves ēka zaudētu savu seju. Mājā ir saglabātas vecās durvis, krāsns, koka grīdas. Andris lēma, ka ķemertiņu gan slies augšā laukā. Tas esot visekoloģiskākais variants, nav vajadzīgi ķīmiskie mikrobu iznīcinātāji. Kad viņam vaicā – vai tas nav neērti, Andris atbild – citu tualeti neprasiet, nebūs.

“Vēl dzīvojot pilsētā, man bija skaidrs, ka pelnīšu naudu ar autotirdzniecību un servisu. Izveidoju autotirdzniecības laukumu Smiltenē un servisu Virešos. Sākuma gados tur arī pagāja visas manas dienas, bet tagad varu uzticēties saviem darbiniekiem un pats vairāk pievērsties lauksaimniecībai. Mēs kopā ar meža platību apsaimniekojam 200 hekt-ārus zemes. Audzējam aitas, ko gan izmantojam tikai savām vajadzībām. Mēs visi esam lieli gaļēdāji. Vienīgi, ja sagribas cūkgaļu, tā jānopērk no draugiem,” stāsta Andris.

Gavariem ir kupla saime – pieci bērni, sākot no studentes līdz pirmklasniekam. Vecākajai meitai Maijai ir 21 gads, viņa ir topošā arhitekte un šīs zinības apgūst Vācijā.

“Maija, Smiltenes ģimnāzijā mācoties, izcili apguva vācu valodu, un viņai pavērās iespēja studēt Vācijā. Mēs ļoti ceram, ka meita pēc studijām atgriezīsies Latvijā,” savu vēlmi pauž Andris.

Cerini3_AK_19Divdesmitgadīgā Ruta patlaban paņēmusi pauzīti no studijām Latvijas Universitātē, jo vēlas saprast, vai tūrisma un vadības zinības ir viņas īstais dzīves aicinājums. Astoņpadsmitgadīgais dēls Jānis, tāpat kā divpadsmit gadus vecā Līga, mācās Smiltenes ģimnāzijā. Bet pastarītis Kārlis šoruden sāka mācīties 1. klasē. Andris smej: “Mēs no skolas neatvadāmies, iesim tajā vēl ilgi.”

Virešus no Smiltenes šķir teju vai piecdesmit kilometri. Vaicāju, kāpēc bērni nemācās kādā tuvākā skolā.

“Mērojot ceļu uz Smilteni, mēs pabraucam garām divām citām skolām, bet es pats savulaik mācījos Smiltenē, un man tā šķiet laba skola. Šis būs vieglāks gads, jo dēls ir ieguvis autovadītāja tiesības un varēs arī jaunākos aizvest uz skolu. Mūsu bērni daudz strādā saimniecībā, tāpēc, domāju, viņiem ir stimuls braukt uz skolu, lai atpūstos. Dzīvē jau vienmēr pastāv iespēja izmantot to, ko esi iemācījies darīt mājās. Gan jau zemīte reiz sauks pie sevis atpakaļ,” spriež ģimenes galva.

Gunta ir mazliet citās domās: “Mūsu bērni tik smagi strādā, ka, iespējams, bēgs no laukiem. Rutiņai šovasar nācās strādāt pie siena ruļļu tīšanas, jo nevarējām atrast strādniekus. Pēc tāda smaga darba pārējie šķiet tīrais nieks. Mazie bērni savukārt ravēja dārzu.”

Taču daiļais pagalms ar krāšņajām puķu dobēm ir Guntas mammas Vaidas Velpas nopelns. Andris piekrīt, ka bez sievasmātes palīdzības viņiem klātos grūti.

“Savulaik es pavadīju vasaras pie radiem Ilzenē, un lauku darbi bija zināmi, bet iesākums “Ceriņos” man izvērsās visai grūts. Alūksnē palika visi draugi, ierastā vide. Tur jebkurā brīdi ārsts bija sasniedzamā attālumā, un tas mums bija svarīgi, jo vecākajai meitai periodiski uznāca astmas lēkmes. Kad Andris aizbrauca darbos un es ar trīs maziem bērniem paliku viena, man gaišā dienas laikā nāca raudiens. Toreiz vēl nebija telefona, dažreiz arī mašīnas. Visi trīs bērni klepo, un nezini, ko iesākt, kur meklēt palīdzību,” atceras Gunta. Andris piebilst, ka ārsts joprojām ir tālu, taču viņi novērtē tos labumus, ko sniedz dzīve laukos. Ir pašiem savs mežs un māja, gar kuru plūst Gauja.

“Pie mums Gauja ir vēl maza un mīlīga. Domāju, ka šeit tā ir visskaistākā, jo tālāk kļūst liela un plata. Taču pavasarī upe parāda savu varenumu. Tā iziet no krastiem, pārplūdinot mūsu pļavas. Un tad Gauja izskatās platāka par Daugavu. Pēc pēršanās pirtī mums nav jāskrien uz dīķi, varam izpeldēties pļavā. Vasarā mums Gaujā ir sava peldvieta, un man vairs negribas plunčāties stāvošos ūdeņos, jo upe sniedz tādu īstu veldzējošu spirgtumu,” priecājas Andris.

Vasarā “Ceriņu” pagalmā bieži viesojas bērnu draugi, klasesbiedri, kas ierodas kopā ar saviem vecākiem, jo visiem šeit patīk. Tad pagalmā uz ugunskura lielā katlā tiek vārīta zupa vai top kāds sautējums.

“Reiz pie mums iemaldījās divi kungi no Rīgas. Pētīja mājas seno arhitektūru, fotografēja. Es biju izvārījusi kāpostu zupu un piedāvāju to arī atbraucējiem. Viņi par to bija tik pateicīgi un sacīja – priecājamies, ka esat pārņēmusi viesmīlību no iepriekšējās mājas saimnieces Vilmas tantes,” stāsta Gunta. Par mazajām svinībām Gavari dēvē tādas, kurās ierodas divdesmit vai trīsdesmit viesi. Taču viņiem ir tradīcija, ka maijā, ap laiku, kad svinama Mātes diena, “Ceriņi” piepildās ar 120 viesiem. Tad pagalmā tiek grilēts vesels sivēns.

“Mēs dzīvē visu laiku kaut ko gaidām. Kad būs pavasaris, kad būs izauguši teļi, kad bērni beigs skolu, kad beigsies siena laiks. Šo mūžīgo gaidu dēļ ļoti ātri paskrien laiks. Domāju, ka mūsu sentēvi nedzīvoja ar tādām gaidām. Un mums jāiemācās vairāk dzīvot šim brīdim,” spriež Andris.

Gunta teic, ka vīrs allaž bijis darbīgs. Kad vēl dzīvojuši Alūksnē, vienam paziņam bijis ceplis, un Andris turp devies veidot māla podus. Viņa parāda Andra gatavotu māla vāzīti, ko viņš savulaik dāvinājis sievai.

Mēs ar radiožurnālisti Dainu spriežam, ka katrai sievietei laukos būtu vajadzīgs tāds vīrs kā Andris. Bet Gunta uz to atbild: tāds vīrs vajadzīgs man.

 

Raidījums par Virešu pagasta Ceriņu mājas saimniekiem Guntu un Andri Gavariem skanēs Latvijas Radio 1. programmā 28. septembrī plkst. 16.05, atkārtojumā 6. oktobrī plkst. 6.03.

{gallery id=”2188″}

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+