Sports
Hokejs

Ankipāns: Skatītāju un konkurentu cieņa ir lielākais atalgojums0


Ģirts Ankipāns jūtas gandarīts, ka viņa vadītā komanda atguvusi skatītāju un pretinieku cieņu.
Ģirts Ankipāns jūtas gandarīts, ka viņa vadītā komanda atguvusi skatītāju un pretinieku cieņu.
Foto: Juris Kalniņš

Ģirts Ankipāns hokeja klubā Rīgas “Dinamo” pirms nepilniem diviem gadiem atgriezās kā ģenerālmenedžeris, bet visai drīz iekāpa arī galvenā trenera kurpēs. Gan vienā, gan otrā amatā viņš sevi parādījis sekmīgi un jau kaļ plānus, kā nākamajā sezonā izveidot vēl spēcīgāku komandu. Šoreiz līdzdalībai izslēgšanas spēlēs pietrūka vienas uzvaras.

Pirms intervijas Ģirts laipni izrāda “Dinamo” saimniecību Piņķu hallē, stāstot par pērnvasar paveiktajām pārmaiņām ģērbtuvē un ar gandarījumu ievedot modernizētajā trenažieru zālē. “Pirmajā gadā tam vēl nebija laika, bet otrajā uzlabojām infrastruktūru – svarīgi, lai ir kompakti un būtu viss nepieciešamais,” apsēžoties pie galda, skaidro Ģirts.

“Svaru zāli aprīkojām kārtīgi profesionālu un piemērotu hokejistiem, lai komanda var strādāt vienlaikus. Tas ir vienkārši – tev kaut kas jāiedod, lai pēc tam ņemtu. Lielā mērā es to pārņēmu no Pētera Skudras, kuram Ņižņijnovgorodā tas viss bija ļoti augstā līmenī un viens no veiksmes pamatiem.”

Man iekrita acīs, ka tu ģērbtuvē likvidēji atpūtas zonu, un hokejistiem vairs nav tādu ērtību, kur baudīt brīvāku brīdi.

Ģ. Ankipāns: Būtu labi, ja mums būtu atsevišķa telpa, bet tādas diemžēl nav. Ideālā variantā – vēl lielāka ģērbtuve, kurā ierīkot atpūtas stūrīti. Pats galvenais, lai spēlētāji pēc iespējas vairāk ir kopā un komunicē, runā par jebko – hokeju, sadzīvi. Tā veidojas komandas ķīmija. Ja katrs ir atsevišķā stūrī, tas neder. Tādā veidā, kā bija iepriekš, komanda tika dalīta vairākās grupās.

Kāda tev ir palikusi sezonas pēcgarša?

Tagad jau ir normāli. Pēc pēdējās spēles bija liels tukšums, bet pagāja nedēļa, un noslēguma pasākumā redzēju, cik komanda ir vienota. Izdarījām maksimumu pašreizējā situācijā, diemžēl pietrūka viena punkta, bet nevienam spēlētājam neko nevaru pārmest.

Tu visās līnijās atradi ārzemniekus, kuri nospēlēja labāk, nekā gaidīts: Timurs Biļalovs, Metjū Majone, Līnuss Videls. Vai tik labam trāpījumam vajag arī veiksmi?

Videls mani tiešām pārsteidza, jo tik daudz punktu negaidīju. Viņš ieradās negaidīti labā fiziskajā kondīcijā, individuāli spēlēja ļoti augstā līmenī. Par Biļalovu bija labas atsauk­smes, skatījāmies spēles, Rīgā viņš mūs ar “Jugru” vinnēja – 2:1. Kazaņā vārtsargu treneris, ar ko biju kopā strādājis Ņižņijnovgorodā, ļoti labi Timuru noraksturoja. Par Majoni zinājām, ka viņš ir teicams uzbrukumā, vienīgais jautājums bija, kā sabalansēt aizsardzības pusi, un tas izdevās samērā labi. Te vēl jāpiemin, ka bez Laura Dārziņa viņi nebūtu tik spilgti.

Cik reāli ir noturēt līderus nākamajai sezonai?

Mēs labprāt gribam turpināt sadarbību, finansiāli viņi nav cietuši. Jautājums, vai citi klubi samaksās krietni vairāk. Spēlētājiem jāizlemj, vai vēlas būt klubā šajā statusā vai par lielu naudu doties citur, tas ir sava veida risks. Viņi iet brīvā tirgū, pārbauda savu vērtību. Rīgā viņus viss apmierina, Videlam mājas tuvu, gados vecāks. Arī par Majoni un Biļalovu nav nekā neiespējama. Es teiktu – 50 pret 50. Gribētu, lai komandā paliek 90 procenti spēlētāju.

Abstrahējoties no uzvārdiem, kā ir tirgū – uz ko pretendē spēlētāji, kuri sezonā vāc vairāk nekā 40 punktus?

Vispirms menedžeri vai treneri skatās, ko viņiem vajag, kā pietrūkst – vai 40 punkti, vai aizsardzība, varbūt spēks vajadzīgs.

Es, protams, mēģinu ielīst citu menedžeru galvās, bet nevaru to izdarīt simtprocentīgi. Protams, ja ņem tīri punktus – 40 un vairāk ir ļoti daudz naudas.

Labākie klubi var iedot līgumu ar sešām nullēm, bet jautājums, ko konkrēti viņiem vajag.

Kā izdomāji Lauri Dārziņu 33 gadu vecumā ielikt centra uzbrucēja pozīcijā?

Dārziņš man bija vislielākais atklājums. Domāju, ka viņš šosezon bija visspēcīgākais no visiem latviešu uzbrucējiem visās līgās. Rādīja piemēru, strādāja no zvana līdz zvanam, jaunie un ārzemnieki to redzēja. Ja tev ir tāds kapteinis, tā ir liela daļa no panākumiem. Sākām likt mazākumā un, ja tur viņš spēj spēlēt, tas nozīmē, ka var būt atbildīgs arī aizsardzībā un attiecīgi – centrā. Tobrīd bija traumēts Videls, un domājām, kuru likt centrā. Izvērtējām, ka Lauris būs piemērotākā kandidatūra, blakus liksim Miķeli Rēdlihu un Frenku Razgalu, tādējādi būs uzbrūkošs trijnieks. Tas nostrādāja.

Kāpēc Kristapam Sotniekam lietderības koeficients ir mīnus 21? Tik daudz pret līderiem spēlēja?

Viss kopā, arī liels laiks pret līderiem. Bet, protams, mīnus 21 ir stipri par daudz, jāsēžas kopā un jāanalizē. To noteikti var samazināt. Viņš daudz ko citu dara labi, piemēram, spēlē mazākumā. Sotnieku nevar vērtēt tikai pēc statistikas.

Man radās iespaids, ka tu uzticies jaunajiem – Emīlam Ģēģerim, Danielam Bērziņam.

Tāds ir līgas noteikums, bet man šķiet, ka 1999. gadā dzimušajiem puišiem jādod iespēja. Daudzas komandas to neizmantoja – Kazaņā, Omskā. Man ir liela cerība, ka nākotnē viņi būs mūsu komandas balsts. Beigsies jauno spēlētāju statuss, un tad būs sevi vēl vairāk jāapliecina. 1996. un 1997. gada puiši arī vēl nav līdz galam nobrieduši, pats galvenais ir gribēt, būt gatavam cīnīties par katru centimetru, mācīties katru dienu.

Vai Mārtiņam Dzierkalam nāca par labu aizsūtīšana uz Liepāju?

Dzierkals un Rūdolfs Balcers bija hokejisti, uz kuriem, būdams U-20 izlases galvenais treneris, skatījos ar baudu. Vēl arī Kristiāns Rubīns, Kārlis Čukste. Viņi jau toreiz deva signālus, ka būs lieli hokejisti. Mārtiņš Ziemeļamerikā nedaudz apdedzinājās, varbūt neizmantoja iespēju, bet viņam ir viss, lai kļūtu par labu spēlētāju.

Jānobriest, tas ir laika jautājums. Aizsūtīšana uz Liepāju nav soda sankcija. Spēlē labākais, analizējam katru maču un, ja uzskatām, ka tajā brīdī kādu iemeslu dēļ viņš nav gatavs, dodam atpūtu vai pārdomu laiku. Liepāja ir variants, kur uzturēt vismaz kaut kādu kondīciju.

Hokejisti šobrīd atvaļinājumā. Kad treneris atpūšas?

Trenerim ir 24 stundu darbs, galva ieslēdzas pati. Protams, ir brīvdienas, bērni, bet process visu laiku ir galvā, īpaši pēc sezonas. Gribas analizēt, meklēt jaunus risinājumus, jo nākamgad mums ir jomas, kurās jābūt stiprākiem.

Īstenībā man nemaz nepatīk sēdēt bez darba – divas dienas “restartējies”, un atkal gribas rosīties.

Mani interesē tas, ar ko nodarbojos, patīk skatīties spēles, tagad skatāmies Somijas, Zviedrijas čempionātus, kā kura komanda spēlē, kādi ir hokejisti, kuri tiek piedāvāti. Tas ir aizraujošs process, hokejs ir dzīve un profesija vienlaikus. Mēs esam jauni treneri, un, tāpat kā jauniem hokejistiem, jāstrādā vairāk. Tāpēc arī nebija tik sarežģīti trenēšanu apvienot ar ģenerālmenedžera pienākumiem.

Kad saprati, ka gribi būt treneris?

Pēdējā sezonā, kad spēlēju, vēl bija iespēja doties uz Kazahstānu un turpināt karjeru. Bet man jau bija gadi, Normunds Sējējs piedāvāja – ej un sāc strādāt. Palaimējās, bija labs ieskriešanās laiks. Ļoti daudz analizēju dažādus trenerus, spēles stilus – strādāja Kīnens, Vorobjovs. Bija ko paskatīties gan treniņos, gan spēlēs, un tā es ievilkos, mani aizrāva.

Vai trenerim jābūt despotiskam kā Pēteris Skudra vai mierīgākam?

Trenerim jābūt prasīgam. Tam ir otršķirīga nozīme, kā viņš izpaužas. Kādreiz jābūt draugam, kādreiz – niknam. Viena līnija nestrādās.

Tev trenera arodā pagājis sestais gads. Vai skats uz spēli stipri mainījies?

Ļoti stipri mainījies ir hokejs. Kad vēl spēlēju, tas bija vienveidīgs – daudzas komandas spēlēja no aizsardzības, izvietojās vidējā zonā. Tagad tādu palicis maz, hokejs kļuvis fiziskāks, temps augstāks, tāpēc hokejisti, kuri spēlēja pirms sešiem gadiem, vairs nevar būt tik efektīvi. Es uz hokeju skatos daudz citādāk, man paveicās ar pārejas posmu – divus gadus nostrādāju par asistentu pie Arta Ābola, bija laiks pavērot un saprast. Tad divi gadi pie Pētera – riktīgs lēciens, viņš jau bija sasniedzis rezultātus. Tur daudz ko ieguvu.

Ko gribi izdarīt kā treneris?

Saistītie raksti

Nemētāšos ar sapņiem, šobrīd domāju tikai, kā veikt pēdējo soli, lai iekļūtu izslēgšanas spēlēs. Tas ir pirmais pakāpiens, mērķis. Bet šogad atguvām skatītāju un pretinieku cieņu. Tas ir lielākais atalgojums.

Vizītkarte. Ģirts Ankipāns

* Dzimis: 1975. gada 29. novembrī.

* Treneris: kopš 2013. gada.

* Karjera: Latvijas U-20 izlases galvenais treneris (2014), Latvijas izlases treneris (2016),

* Rīgas “Dinamo” galvenais treneris un ģenerālmenedžeris (pašlaik).

* Spēlētāja karjera: Latvijas izlasē piedalījies četros pasaules čempionātos un divās ziemas olimpiskajās spēlēs, Rīgas “Dinamo” – no 2008. līdz 2013. gadam.

LA.lv