Kultūra
Mūzika

Cienījams veikums Dzintaru koncertzālē 16


Paša Antonio Papāno individualitāte un teicamā sadarbība ar orķestri bija manāma jau no paša sākuma.
Paša Antonio Papāno individualitāte un teicamā sadarbība ar orķestri bija manāma jau no paša sākuma.
Paša Antonio Papāno individualitāte un teicamā sadarbība ar orķestri bija manāma jau no paša sākuma.

Itāļu diriģenta Antonio Papāno vārds Latvijas publikai nav svešs, un tāpat šeit iepazīts arī viņa vadītais Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestris – 2013. gadā šie mākslinieki uzstājās Rīgā, savukārt 2016. gada “Rīgas festivālā” slavenais diriģents bija atbraucis kopā ar Londonas simfonisko orķestri.

 

Tagad Antonio Papāno un itāļu orķestra priekšnesumu bija iespēja dzirdēt atkal – fonda “Baltijas muzikālās sezonas” rīkotā vasaras koncertcikla ietvaros uz Dzintaru koncertzāli atvestā programma izskanēja 2018. gada 8. augustā, lai jau pēc divām dienām ar šo repertuāru tālāk dotos uz festivālu “BBC Proms”.

Bez šaubām, Antonio Papāno un viņa domubiedru viesošanās atsauca atmiņā arī diriģenta Rikardo Muti uzstāšanos 2017. gadā un Zubina Mehtas sagatavoto programmu 2015. gadā. Un Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestra priekšnesums, tāpat kā iepriekšminētie koncerti, apstiprināja priekšstatu, ka arī brīvdabas koncertzālē iespējams spēlēt patiesi nopietnu un pārdomātu repertuāru. Turklāt, līdzīgi kā Zubina Mehtas koncertā, atsakoties no liekas apskaņošanas un līdz ar to aicinot publiku uzmanīgi ieklausīties mūzikā. Dzintaru koncertzāles publika arī vērīgi ieklausījās – un tas, ka koncertu organizētāji arī šoreiz nav spējuši paskaidrot, ka starp simfonijas daļām neaplaudē, neliedza novērtēt pie augstās mākslas acīmredzami nepieradušu klausītāju labo gribu, sekojot Leonarda Bernsteina Pirmās simfonijas “Jeremija” un Gustava Mālera Pirmās simfonijas vēstījumam.

Koncerts pirmām kārtām radīja iespaidu, ka tā programma nav izvēlēta nejauši. Vispirms jau – Bernsteina simtgade. Un atkal – ar to itāļu viesmākslinieku veikums teicami iekļaujas Latvijas kultūras notikumu kartē, jo izcilā amerikāņu komponista un diriģenta jubileju atzīmē gan orķestris “Rīga”, gan Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, taču Antonio Papāno pienesums vienalga ir īstajā vietā – no Bernsteina trim simfonijām Latvijā, šķiet, līdz šim nav spēlēta neviena. Otrkārt, uzrunāja arī visas programmas koncepcija, kurā skaņdarbi atklāja ar reliģiskiem motīviem saistītas eksistenciālas tēmas – koncerta pieteikums ar Jo­zefa Haidna oratorijas “Pasaules radīšana” pirmās daļas ievadu “Haoss” publiku uzreiz iesaistīja muzikālā kosmogonijā, kur Bernsteina un Mālera simfoniju pretstatījums bija nepieciešamais kontrasts – 1942. gadā tapusī dramatiski piesātinātā simfonija “Jeremija” uztverama arī kā laikmeta gara un laikmeta notikumu atspulgs, kamēr Mālera Pirmā simfonija pārstāv pasauli, kura vēl nepazīst abu pasaules karu pieredzi un kura balstās optimistiskā skatījumā par titānisku individualitāšu un visas sabiedrības nākotni.

Tiesa, vislabāk šāda koncepcija izskatījās uz papīra, un realitātē Haidna “Pasaules radīšanas” lappuses drīzāk izklausījās pēc neobligāta pielikuma Bernsteina partitūrai. Taču, neraugoties uz to, paša Antonio Papāno individualitāte un teicamā sadarbība ar orķestri bija manāma jau no paša sākuma – rūpīgi izzīmējot dinamiskos kontrastus, noskaņu nianses un ritmiskās kontūras, diriģenta redzējumam nepalika nepamanīta mūzikas dramaturģiskā kopaina un emociju virmojumi. Šī iemesla dēļ arī Bernsteina Pirmās simfonijas interpretācija pārliecināja gan no emocionālā, gan no strukturālā skatpunkta – ar orķestra pilnskanīgo spēli harmoniski sabalsojās Elizabetes Dešongas izkoptais mecosoprāna dziedājums, turpretī diriģenta vadība mūzikas iedzīvinājumam piešķīra tembrālu balansu, domas skaidrību un precīzu formu.

Tieši tāpat par īpaši izdevušos jānosauc arī lasījums Gustava Mālera Pirmajai simfonijai. Šeit viscaur bija jūtama diriģenta un orķestra pieredze, kas apvienojumā ar mūziķu intuīciju deva spilgtus rezultātus – Māleram raksturīgo patētiku te līdzsvaroja apgarotas liriskas atklāsmes, pamatīgo romantiskās ironijas devu – saviļņojošas un triumfālas ainas, un simfonijas satura atainojumam Antonio Papāno vadītais orķestris atrada īsti veiksmīgu dramaturģisko arhitektoniku. Ne tik spīdoši veicās ar visu instrumentu spēles tīrību – uz koncerta beigām metāla pūšaminstrumenti jau izklausījās paguruši, un arī stīgu grupa varēja skanēt spodrāk, taču tas tikai liecināja, ka Mālera darbu interpretācijām ir savi spēcīgākie un vājākie rakursi, kas vieno kā Itālijas, tā Latvijas orķestrus.

Lai arī Antonio Papāno un Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestra uzstāšanās kvalitātes ļāva piemirst, ka Mālera Pirmā simfonija tomēr nav komponista labākais darbs, jautājums paliek tas pats – kādēļ tik nopietnā programmā, tik respektablā koncertā nebija neviena latviešu mūzikas parauga? Uz koncertu devos galvenokārt Bernsteina simfonijas dēļ, un šai ziņā vilties nenācās, taču vismaz Haidna oratorijas fragmentu varēja aizstāt ar jebko citu – Jāni Kalniņu, Jāni Ivanovu, Jāni Petraškeviču. Protams, arī ar kādu 21. gadsimta itāļu komponista simfonisko opusu. Šeit nu Dzintaru koncertzālē (un ne tikai tur) spēlētās programmas acīmredzami nokļuvušas līdz zināmai robežai – repertuārs sniedzas stipri tālu pāri izklaidējošu vasaras pasākumu ietvariem, taču izaicinājumu pietrūkst; koncertu organizētāji īstenojuši daudzas labi domātas ieceres, tomēr jo­projām bez profesionāla slīpējuma (to parāda kaut vai tas, ka poligrāfiski glītās “Baltijas muzikālo sezonu” koncertprogrammas tekstam neviens muzikologs nav stāvējis klāt). Gaidīšu nākamo vasaru priekšnesumus ar lielāku oriģinalitāti un lielāku pašcieņas devu.

LA.lv