Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
28. februāris, 2014
Drukāt

Ciemos Šulcu saimniecībā Limbažos ar ceļazīmi “Uzmanību, govs!” (3)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

“Mums jāspēj pieņemt to, ka jaunajiem ir citāda domāšana un savs skatījums uz saimniekošanu, bet reizēm tas nenākas viegli. Taču bieži arī jāpiekrīt, ka “sīkajam” izrādījusies taisnība,” atzīst Straupes pagasta zemnieku saimniecības “Lielandžas” īpašnieks Gundars Šulcs. Par “sīko” viņš tā tēvišķīgi dēvē savu divdesmitčetrgadīgo dēlu Jāni. Jaunietim ir savas idejas par saimniecības tālāko attīstību, un viņš arī pauž neizpratni, kāpēc vecāki – Sarmīte un Gundars – strādā bez brīvdienām. Jau gabaliņu pirms “Lielandžām” ceļazīme vēstī: uzmanību, govs! Šulcu ģimenes rūpals ir piensaimniecība. Kūtī draudzīgi sadzīvo ārzemnieces – Holšteinas melnraibās un sarkanraibās ar vietējām – Latvijas brūnajām piena devējām, kopskaitā trīsdesmit sešas ragaines. Tikpat lielā pulkā arī ataudzējamās telītes. Kūts priekštelpā novietots paliels trauks, kas piepildīts ar rīta slaukumu. Saimniece skaidro, ka šis piens atvēlēts lielajai kaķu saimei par paveikto darbu. Pateicoties peļu junkuriem, kūtī nav manīta neviena garaste. Šajā saimniecībā strādā visi, mājas sargu suni Rūdi ieskaitot. Tā uzdevums ir no rītiem piecelt kājās govis, kuras aizgulējušās uz slaukšanu. Visagrāk rīts iesākas Sarmītei, viņa jau no pusčetriem rosās pa kūti.

“Esmu pieradusi agri celties, tad arī diena pastiepjas garāka. Vakaros gan noskatos televīzijā tikai ziņu raidījumus un tad dodos pie miera,” stāsta Sarmīte.

Jaunās paaudzes saimnieks Jānis piebilst, ka tuvākajā nākotnē govis kūtī vairs nestāvēs piesietas, tās varēs brīvi pastaigāties. Jānis Latvijas Lauksaimniecības universitātē apgūst uzņēmējdarbību lauksaimniecībā. Trīs mēnešus viņš pabijis praksē Holandē, kur strādājis piena lopkopībā.

“Uzskatu, ka mums no holandiešiem vajadzētu pārņemt miera sajūtu un neiespringšanu par veicamajiem darbiem. Man ar saimnieku izveidojās labas attiecības, taču nebija vēlēšanās tur uzkavēties ilgāk. Uz Jāņiem pat nevarēja pagalmā iekurt ugunskuru, to vajadzēja saskaņot ar pašvaldību. Latvijā tomēr ir brīvība. Finansiāli Holandes lauksaimnieki val­stiskā līmenī tiek atbalstīti, dzīvo labklājībā, tomēr viņi ir ierobežoti,” savā pieredzē dalās Jānis.

Viņš izvēlējies nepilna laika studijas un uzskata, ka lielākais ieguvums no augstskolas ir iemaņas komunikācijā un kontaktu nodibināšana. To nevar iegūt no grāmatām pašmācības ceļā.

“To jau mēs nojautām, ka meita Guna nepaliks laukos. Tagad viņa dzīvo Jelgavā un strādā Latvijas Lauku konsultāciju centrā. Par Jāni gan biju pārliecināta, ka viņš būs lauksaimnieks,” teic Sarmīte. Jānis atklāj, ka, mācoties Jāņmuižas arodskolā, nav varējis iedomāties, ka savu darba dzīvi saistīs ar piena lopkopību. Taču, laikam ritot, pārliecinājies, ka ir jēga to darīt. Galvenais – vecāki jau to iesākuši, darba rezultāti redzami, un, pieliekot vēl klāt savas idejas, saimniekošana ies no rokas. “Sievas dzimtā puse ir Stalbe, manējā – Lielstraupe. Mēs iepazināmies kolhoza ballē. Sarmīte tolaik strādāja Straupes pienotavā par laboranti. Šī māja stāvēja tukša, 1986. gadā to atpirkām no kolhoza. Tolaik pagalmā auga dadži rokas resnumā. Gan māja, gan apkārtne bija gaužām aizlaista. Es tad vēl strādāju Cēsu milicijā par šoferi, bet sapratu, ka tas nav mans sirdsdarbs. Visu laiku vilka uz laukiem. Tiklīdz tas mūsu valstī kļuva iespējams, izveidojām savu zemnieku saimniecību. Sākām ar četrām slaucamajām govīm. Vidzemnieki jau izsenis bijuši piensaimnieki, jo zeme mūsu pusē nav tik auglīga kā Zemgalē. Mums arī palaimējies ar “Straupes piensaimnieku”, kas vienmēr noteiktajā laikā ir samaksājis piena naudu. Tāpēc arī gadiem ilgi esam palikuši tam uzticīgi. Mūsu māja gan patlaban piedzīvo pārvērtības, izbūvējam otro stāvu, jo Jānis arī kādreiz izveidos savu ģimeni, un, kā zināms, divām saimniecēm vienā virtuvē ir par šauru,” spriež Gundars.

Pavaicājam Jānim, vai viņa iecerētajai meitenei arī vajadzēs nodarboties ar piena lopkopību? “Tas nebūs svarīgi, vai viņai patiks govis vai ne. Galvenais, lai mums abiem gribētos dzīvot kopā. Var jau veidot arī citādu saimniecību, ja būs tāda vēlēšanās.”

Jānis piebilst, ka saimniecībā galvenais noteicējs ir tēvs, viņš jau pagaidām tikai students.

“Jāsaprot, kāda ir realitāte, cik augstu drīkst atļauties lēkt. Līdz šim esam veiksmīgi izvairījušies no kredītsaistībām, taču jaunajai paaudzei ir citāda domāšana. Es gāju tālāk par savu tēvu, un arī dēlam jāiet man garām. Jānis uzskata, ka mēs ar sievu neprotam atpūsties. Taču mana aktīvā atpūta ir pie dzelžiem. Mans tēvs arī mācēja no lūžņiem sameistarot traktoru. Kad man bija divpadsmit gadu, daudziem vienaudžiem jau piederēja velosipēdi, mopēdi, bet man tēvs nepirka braucamo, viņš teica – garāžā stāv vecs motocikls, saved to kārtībā, un varēsi braukt. Tēvs pat necerēja, ka es to dabūšu pie dziesmas, bet man tomēr izdevās savest motociklu braukšanas kārtībā. Saku, ka mans hobijs ir saplūdis kopā ar maizes darbu. Patīk no dzelžiem uztaisīt kādu jaunu agregātu. Var jau arī nopirkt rūpniecības ražojumu, bet tomēr liekas, ka pašam izdodas labāk kaut ko uzkombinēt. Arī elektriķis mūsu mājās nav bijis, visu esmu paveicis paša spēkiem,” palepojas Gundars.

Jānis spriež, ka katram jādara tas, kas patīk un padodas. Viņam ar elektrības vadiem netīk darboties, toties patīk art tīrumus. Šulcu ģimene apsaimnieko 141 hektāru, audzējot labību un kartupeļus.

“Divpadsmit stundas no vietas arot zemi, es jūtos mazāk noguris, nekā braucot ar mašīnu pa Rīgas ielām,” bilst Gundars.

Lai arī darbs ir smags, tomēr viņš nav zaudējis lauku romantikas sajūtu. Gundars stāsta, ka vēlu vakarā, izkāpis no traktora, apsēžas uz mājas lieveņa un ieklausās, kā no Līgatnes stacijas aizdun vilciens.

“Man pašam reāli pieder tikai motocikls. Kad nepieciešama mašīna, to aizņemos no vecākiem. Reizi gadā uz divām nedēļām cenšos izbraukt no valsts. Mans ierastākais maršruts ir braukt ar motociklu cauri Polijai un Vācijai uz Holandi. Šķērsojot Poliju, parasti izvēlos mazākus ceļus un esmu novērojis, ka poļu lauksaimnieki prot sadarboties, ir izveidojuši daudzus mazus kooperatīvus. Latvijas saimniecības ir piesardzīgas kooperatīvu veidošanā,” spriež Jānis.

Viņš atlicina arī laiku, lai darbotos Straupes amatieru teātrī. Karstajā darbu sezonā vasarā tam neatliek vaļas, bet patlaban, kamēr vēl zeme atpūšas, viņš mācās jauno lomu topošajā izrādē “Antons un Anna”, kuras pirmizrāde gaidāma pavasarī. Vietējā amatieru teātrī darbojoties pamaz puišu, tāpēc arī ir grūtības lugu izvēlē.

“Manas dienas aizrit pie govīm, veicot mājas darbus, paēdinot ģimenes vīriešus. Vasarās vēl ir dārzs, siltumnīcas, puķu dobes. Rudens pusē gādāju par pagraba uzpildīšanu ar kompotiem, salātiem, marinētiem gurķīšiem, sēnēm,” savus darbus uzskaita Sarmīte.

Gundars mazliet pasmīkņā par pilsētniekiem. Lai neapvainojoties, bet daži pilsētnieki tomēr esot dīvaini.

“Pirms dažiem gadiem viena radiniece, kura dzīvo Rīgā, Sarmītei sacīja – tev gan labi, ja kaut ko ievajagas, aizej uz pagrabu un paņem, bet man tas viss jāpērk veikalā. Taču laiks un darbs, kas nepieciešams, lai piepildītu pagrabu ar daudzajām burciņām, netiek ņemts vērā. Mums jau reizēm saka – ko jūs tik daudz raujaties pa savu saimniecību, bet kas tad cits atliek. Laukos dzīvojot, taču nesēdēsi caurām dienām pie galda un neapcerēsi dzīvi,” pašsaprotami spriež Gundars.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Viss ir ļoti labi, tikai nesaprotu, kur tie Limbaži. Straupe taču ir Pārgaujas novadā.

  2. Lai viss izdodas un iet no rokas! Veiksmi!

  3. Ja man patik lauku dzive un ari sie cilveki ir laimigi kam ir lauksaimnieciba!Neizputina savu saimniecibu un cinas par to pastavesanu.Lai veicas sai gimenei es varu novelet!

Draugiem Facebook Twitter Google+