Uldis Šmits: Kultūru var uzlūkot arī kā valsts drošības un neatkarības jautājumu 2
Nelielām valstīm ir svarīgi izskanēt pasaulē. Latvija šobrīd izskan, pateicoties Pasaules koru olimpiādei un nesen notikušajam koncertam “Dzimuši Rīgā”. Ir noslēgušies arī Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”, un tāpat vispārēju ievērību guva Igaunija ar saviem Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem, kas kopkoru koncertā Tallinā spēja pulcēt simt tūkstošus cilvēku. Ko Eiropas mediji kārtējo reizi apcerēja ar neviltotu apbrīnu.
Tas, protams, ir būtiski pirmām kārtām pašiem minēto sarīkojumu dalībniekiem un organizētājiem. Tas ir būtiski radošo sasniegumu un valsts tēla veidošanas ziņā. Tomēr jāņem vērā vēl arī politiskais aspekts un jāpiekrīt Andreja Žagara apgalvojumiem, ka kultūru var uzlūkot arī kā valsts drošības jautājumu. It īpaši atceroties teorijas par t. s. ceturtās paaudzes karadarbību, ko iemieso ne vien zaļo cilvēciņu pēkšņa parādīšanās un “tautas republiku” veidošana, kas ievada attiecīgo teritoriju okupāciju un aneksiju, bet arī – un visvairāk – propaganda un smadzeņu skalošana. Norit cīņa par ļaužu prātiem, ko diezgan aptuveni raksturo pie mums vietā un nevietā piesauktais maigās varas jēdziens. Latvijā viens no šīs varas simboliem ir pasākums “Jaunais vilnis”, kas nosaukts par “starptautisko populārās mūzikas izpildītāju konkursu”, bet kuru britu kreisais laikraksts “The Guardian” pērn izmantoja kā spilgtu ilustrāciju Latvijas pārvēršanai par Putina Krievijas biznesa elites, specdienestu un organizētās noziedzības aprindu “rotaļlaukumu”. Šajā smilšu kastē labprāt nāk spēlēties arī Latvijas elites pārstāvji, un būtu interesanti, ja kāds, teiksim, mūsu pētnieks veltītu savu zinātnisko darbu to iemeslu atsegšanai, kuru dēļ vesela virkne Latvijas politiķu, ieskaitot valsts visaugstākās amatpersonas, izjūt tik lielu pieķeršanos tamlīdzīgām rotaļām. Droši vien ne jau viss izskaidrojams ar naudu. Iespējams, nāktos atzīt, ka mūsu politiskajā vidē ir saglabājusies padomju cilvēka mentalitāte. Taču jāizvairās to allaž sasaistīt ar krievu kultūru, un jāšaubās, vai iepriekš pieminēto aprindu iecienītākā tikšanās vieta varētu būt, piemēram, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, kas ir Latvijas kultūrtelpas svarīga sastāvdaļa un iemieso augstas raudzes mākslu. Jā, bijušajā PSRS telpā dzimušas neskaitāmas izcilas personības, kas savulaik atteicās pieņemt t. s. padomju īstenību, tāpat kā šodien ne mazums atsakās identificēties ar Kremļa politiku. Gidona Krēmera orķestris “Kremerata Baltica” pērn 7. oktobrī, pieminot Annas Poļitkovskas nāves gadskārtu (zināmā mērā arī Putina dzimšanas dienu), Berlīnes filharmonijā sarīkoja koncertu Krievijas politiski vajāto un politieslodzīto atbalstam “Russia with Love”. Diemžēl diezgan grūti iedomāties šo koncertu Rīgā vai Jūrmalā, kur toties ierasti – un pat šogad – tiek rīkotas Kremļa “rotaļas”.
Tiesa, Latvijas piesātinātais visdažādāko festivālu kalendārs un jo īpaši Pasaules koru olimpiādes norise paver Eiropas, tajā skaitā kritiskās avīzes “Guardian”, acīm bagātības un tradīcijas ar nepārvērtējamu nozīmi ne vien kultūrā, bet arī valstiskuma veidošanā un neatkarības atgūšanā. To apliecina Baltijas valstīm piešķirtā Pasaules koru Miera balva. Saskaņā ar pazīstamo nostāstu Staļins reiz ironiski prasījis, cik pāvestam divīziju. Tagad šis nostāsts izklausās ļoti mūsdienīgi, lai gan pret Baltijas valstīm tiek raidītas nevis divīzijas, bet nomelnojošas straumes. Un vismaz Latvijā ar divīzijām ir pašvaki, tāpat kā ar politiķiem. Bet ne ar kultūras mantojumu, kas nav maz.
