Kultūra
Kultūrpolitika

Vai neredz, kas notiek ārpus Rīgas? Ko novadu reforma nesīs kultūrai0


Protestos pret apvienošanos var novērot nepārtrauktību – tie novadi kā, piemēram, Alsunga, kuri iepriekšējā reformā atdalījās no rajoniem, lai veidotu paši savu saimniecību, neredz ieguvumus arī no jaunās reformas.
Protestos pret apvienošanos var novērot nepārtrauktību – tie novadi kā, piemēram, Alsunga, kuri iepriekšējā reformā atdalījās no rajoniem, lai veidotu paši savu saimniecību, neredz ieguvumus arī no jaunās reformas.
Foto: Edijs Pālens/LETA

Saeimā pirmajā lasījumā pieņemts Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums, paredzot virzību uz 39 pašvaldību izveidošanu esošo 119 vietā. Par likumprojektu pirmajā lasījumā nobalsoja 70 deputāti, savukārt 13 deputāti balsojuši pret.

Reforma ir viens no lielākajiem šīs valdības uzdevumiem, taču pašreizējā izskatā tā raisījusi daudz iebildumu un iedzīvotāju nobalsošanu dažādos novados, kuri nevēlas apvienoties atšķirīgu iemeslu dēļ, bet galvenokārt tādēļ, ka netic – jaunā reforma veicinās iedzīvotāju labklājību.

Tajā pašā laikā ir novadi, kuri pret apvienošanos neiebilst, kā arī – tādu gan ir mazākums –, kuru dzīve pēc reformas ieviešanas nemainīsies, jo tie jau pēc iepriekšējās reformas izvēlējās saglabāt novadu agrākā rajona robežās.

“Kultūrzīmes” pētīja, kādu ietekmi reforma varētu atstāt uz kultūras nozari, kas šobrīd diskusijās tiek pieminēta vismazāk,

taču, neņemot vērā riskus, var izrādīties ievainojama un būtiski samazināt dzīves kvalitāti vietējiem iedzīvotājiem.

Faktiski administratīvi teritoriālā reforma (ATR) būtu jāskata un jāvērtē ciešā kopsakarā vēl ar trim dokumentiem – plānoto izglītības satura reformu, kas iet rokrokā ar plāniem samazināt skolu skaitu, Nacionālo attīstības plānu 2021–2027, kā arī topošajām kultūrpolitikas pamatnostādnēm, kas tiks pieņemtas 2020. gada nogalē. Vai ATR pēc būtības atbilst idejām, kas ierakstītas šajos plānošanas dokumentos?

ATR plānus vērtējām gan caur konkrētu novadu pieredzi, gan arī caur dokumentos iekļautajām idejām.

Reformu apsteiguši

Tie, kuri pret reformu izturas pozitīvi vai neitrāli, parasti klusē, tādējādi rodas iespaids, ka šādu vietu nemaz nav. Protams, tā nav taisnība – ir diezgan daudz novadu, kuru iedzīvotāji vai vismaz vadība uzskata, ka apvienošanās nesīs pozitīvas sekas vai sliktākajā gadījumā neietekmēs jauno novadu negatīvi.

Pēc administratīvi teritoriālās reformas nekas nemainīsies Gulbenes novadā. Novadā ir 13 pagasti un centrs – Gulbenes pilsēta, kuros kopumā dzīvo nedaudz vairāk kā 22 000 cilvēku.

Viens no saskaitāmiem rādītājiem novadā ir bibliotēku skaits.

Pēc Kultūras ministrijas normatīviem, uz katriem 2000 iedzīvotājiem jābūt vismaz vienai bibliotēkai. Gulbenes novads šo normatīvu pārspēj, jo, pat neraugoties uz to, ka pēdējā domes sēdē nolemts vienu, proti, Mālu bibliotēku Lejasciema pagastā, slēgt, novadā joprojām ir 17 pagastu bibliotēkas – Gulbenes novada bibliotēkas filiāles.

Gunta Kalmane, Gulbenes novada vecākā sabiedrisko attiecību speciāliste, uzsver, ka joprojām turpina darboties arī visi kultūras un tautas nami.

Cits aspekts, kas, gan netieši, arī saistīts ar tieksmi veidot lielākus novadus un centralizāciju, ir fakts, ka novadā reorganizētas, proti, slēgtas vairākas skolas. Gunta Kalmane uzsver, ka skolēnu dzīvi tas nav sarežģījis, jo ir skolēnu autobusu tīkls, novads nodrošina arī braukšanas kartes satiksmes autobusos, tāpat Gulbenē tiek piedāvāts internāts ar 40 vietām, kurā dzīvojot 34 bērni.

Taču skolu slēgšanas dēļ likvidētas arī mākslas klases, kuras bija Gulbenes mākslas skolas organizētas –

patlaban bērni, kuri mācījās šajās klasēs, ar nelielu vecāku līdzmaksājumu var darboties Gulbenes Mākslas skolā, kas ir profesionālas ievirzes skola. Gunta Kalmane atzina – neesot precīzi pētīta tendence, taču daļa ģimeņu bērnu skolu dēļ pārcēlušies no pagastiem uz novada centru, tādējādi paātrinot pierobežas iztukšošanos. Tāpat vēl neesot izlemts arī, ko darīt ar tukšām palikušajām skolu ēkām.

Daina Bērende, Gudenieku pagasta pārvaldes vadītāja.
Foto: Lauris Nagliņš/LETA

Nekas nemainīsies Kuldīgas novada Gudenieku pagasta dzīvē. Atšķirībā no Alsungas, kura iepriekšējā reformā atdalījās un, tāpat kā tagad, arī toreiz aktīvi aicināja veidot vienotu suitu novadu, Gudenieki palika pie Kuldīgas. Daina Bērende, Gudenieku pagasta pārvaldes vadītāja, teic, ka

sadarbība ar Kuldīgu nekādā veidā netraucējot kopt suitu kultūru:

“Ar kaimiņu novadiem mums ir kopīgs suitu etniskais centrs, ir trīs suitu ansambļi, visi suiti kopā rīko pasākumus, tur nav nekādas nozīmes, kur iet novadu robežas.”

Daina Bērende uzskata, ka Kuldīgas novads ļoti atbalsta suitu kultūrtelpu, arī nupat apbalvošanai valsts svētku svinībās izvirzīta biedrības “Etniskās kultūras centrs “Suiti”” valdes priekšsēdētāja Dace Martinova par ieguldījumu kultūrtelpas attīstīšanā.

Izveidot vienotu Suitu novadu, balstoties tikai kultūrvēsturiskajā mantojumā, pēc Bērendes domām, būtu vieglprātīgi, jo šāds novads būtu daudz trūcīgāks par Kuldīgas novadu, turklāt ne tikai finansiāli, bet arī no cilvēkresursu viedokļa – piemēram, ja būtu nepieciešams uzrakstīt projektu, speciālistus tāpat nāktos meklēt pilsētās.

Tieši tāpat nekas nemainīšoties Rēzeknes novadam – vismaz pašreiz piedāvātais modelis, pie kura Rēzeknes novads turpinās kā neatkarīga vienība, kas netiek pievienota Rēzeknei un kurai savukārt netiek pievienoti Viļāni, novada iedzīvotājus apmierinot, “Kultūrzīmēm” atzina Rēzeknes novada pašvaldības izpilddirektors Jānis Troška.

Kaut gan pirms kāda laika satraukumu par iespējamu likvidāciju medijiem bija paudusi unikālās Makašānu amatniecības vidusskolas direktore Gundega Rancāne, “Kultūrzīmēm” Troška norādīja, ka neviena novada skola šobrīd neesot apdraudēta.

Protestē un neredz ieguvumu

Starp redzamajiem protestētājiem ir tie Igaunijas pierobežas novadi, kurus pašreizējā reformas kartē plānots pievienot nevis Valmierai, ar kuru saglabājušās vēsturiskas saites, bet gan Valkai. Iemesli ir daudzveidīgi; līdz šim skaļi nav izskanējis šķietami sīks, tomēr iedzīvotājiem kultūras pieejamības ziņā ļoti svarīgs elements – bibliotēku tīkls.

Rūjienas novadā ar tās četriem pagastiem un centru – Rūjienu – dzīvo nedaudz vairāk par 6000 iedzīvotājiem un darbojas piecas bibliotēkas. Resursu taupīšanas nolūkā to darbs optimizēts, bibliotēkās izvietojot arī pagasta pārvaldes, un bibliotekāri arī apvieno divus amatus. Maija Jostsone, Rūjienas pilsētas bibliotēkas vadītāja, teic – šāda kārtība ļauj nesamazināt bibliotēku darba laiku.

Pievienošana Valkai būtiski iespaidotu Rūjienas novada bibliotēku apmeklētājus, un, kā izrādās, ne tikai viņus.

Katra nosacīti “mazā” bibliotēka ir iesaistīta plašākā tīklā gan saistībā ar elektronisko katalogu, gan ar metodisko palīdzību, gan arī ar grāmatu apmaiņas fondu. Vēsturiski Rūjienas novada bibliotēkas iekļāvušās Valmieras Integrētās bibliotēkas ietekmes laukā.

Proti, ar Valmieru Rūjienas novadam ir gan kopīgs elektroniskais kopkatalogs, gan grāmatu apmaiņas fonds; valmierieši savos mācību pasākumos iekļauj arī rūjeniešus. Pievienojoties Valkas novadam, šīs priekšrocības zustu, skaidro Maija Jostsone: “Ja mūs pievieno Valkas novadam, tad nepieciešama diskusija starp Valmieras un Valkas novadu bibliotēkām, kā viņi mūs sadala. Ja prasa mūsu viedokli, mēs paliekam tur, kur esam. Tā kā šis jautājums jau iesniegts Saeimā, ceram, ka tomēr kāds iebildīs pret šiem plāniem.”

Maija Jostsone norāda – Rūjienas iedzīvotāji, kuri strādā ārpus novada robežām, pārsvarā dodas uz Valmieru.

Daļa no Valmierā strādājošiem ir lasītāji gan tur, gan arī Rūjienā. Pievienojot Rūjienu Valkas novadam, vairs nebūtu iespējams pārbaudīt, vai kāds, kurš vēlas izņemt grāmatu Rūjienas bibliotēkā, nav palicis parādā Valmierā un otrādi.

Vēl vairāk – ar Rūjienas novadu grāmatu apmaiņa ir arī kaimiņos esošajam Mazsalacas novadam, kuru Administratīvi teritoriālās reformas autori plāno iekļaut Valmieras novadā. Mainoties sadarbības tīkliem, būtu apgrūtināta arī šo tuvo kaimiņu saziņa.

“Šis ir gadījums, kad Rīga neredz, kas notiek pierobežā,” uzskata Maija Jostsone. “Mēs esam pašā valsts malā – krūmi un pēdējās mājas. Jā, Valmieras novadam ir augstāka attīstība nekā Valkai, bet vai tāpēc mums tagad jābūt par glābējiem, jāatbalsta, kur tā aktivitāte nav tik liela?”

Alojas novada mērs Valdis Bārda.
Foto: Ieva Makare/LETA

Līdzīgās domās ir arī netālu esošā Alojas novada mērs Valdis Bārda, kurš iebilst pret nelielā, bet saimnieciski aktīvā novada pievienošanu Limbažiem. Līdz 14. novembrim Alojas novadā turpinās publiskā apspriešana, kurā tiek gaidīts iedzīvotāju viedoklis par plānotajām izmaiņām.

Atšķirībā no lielākās daļas novadu, kur klusām un neafišējot mazās bibliotēkas tiek slēgtas, Alojas novada Ungurpilī pirms pāris gadiem atklāta jauna, turklāt arī jaunuzcelta – bibliotēka – biznesa atbalsta centrs “Sala”. Valdis Bārda uzskata: ja Aloja lēmuma pieņemšanas brīdī būtu atradusies Limbažu novada sastāvā, “bibliotēka nebūtu uzcelta un arī vidusskola noteikti tiktu slēgta”.

Valdis Bārda stāsta, ka bibliotēkas ēkā apvienotas ļoti daudzas funkcijas ar ļoti mazu darbinieku skaitu, un tā ir liels pienesums teritorijai.

“Ungurpils ir trešā lielākā apdzīvotā vieta novadā, te ir ļoti spēcīga ražošana, bet esmu pārliecināts, ka bibliotēka ir pievienotā vērtība arī lielākā griezumā,” pauž nvada domes priekšsēdētājs.

Transformējamās telpas ļauj noturēt dažāda lieluma sarīkojumus: te notikuši gan lielāki semināri Vidzemes mērogā, gan nu jau tradicionālais Pasaules klaidoņu saiets vasaras sākumā, ikdienā tiek rādīts kino – patlaban programmā aktuālais “Dvēseļu putenis” – tāpat tiek vestas izrādes, priekšnesumi, notiek grāmatu atvēršanas svētki, divas reizes nedēļā vingrošana, bibliotēkā var reģistrēt biedrību vai uzņēmumu, īrēt telpas, strādāt attālināti.

“Mani satrauc, ja oficiāli tiek paziņots, ka novadiem jāpaliek vienādiem, jo iedzīvotāju blīvums tomēr ir ļoti atšķirīgs, tie nav salīdzināmi lielumi Pierīgā un šeit, pierobežā.

Uzskatu, ka būtu jāveido otrā līmeņa pašvaldības, jo, vienkārši palielinot novadu robežas, problēmas netiek atrisinātas.

Ja runājam par nevienlīdzības mazināšanu, tad šajā reformā uz šiem jautājumiem vispār nav atbilžu un vispār nekas šajā virzienā nav plānots,” Valdis Bārda ir skarbs.

Uzstās uz “kultūras groza” noteikšanu

Kultūras ministrija (KM) vismaz publiski uz riskiem kultūras pārklājumam jaunajā ATR nenorāda: “Būtiskākais ir nodrošināt, lai ATR rezultātā nesamazinātos kultūras pakalpojumu pieejamība – lai to klāsts un iespējas iesaistīties kultūras aktivitātēs tiktu nodrošinātas nemainīgi augstā kvalitātē un pēc iespējas tuvu iedzīvotāju dzīves un darba vietai,” “KZ” atbild KM sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Lita Kokale.

KM paredz, ka ATR rezultātā pašvaldības kultūras iestāžu tīkls varētu tikt centralizēts,

piemēram, pagastu bibliotēkas pievienojot reģionu galvenajām bibliotēkām kā filiāles, un ministrijas ieskatā centralizācijas procesi potenciāli varētu stiprināt pašvaldību kultūras iestāžu kapacitāti, taču “ar nosacījumu, ka vienlaikus netiek samazināta kultūras pakalpojumu pieejamība un pakalpojumu saņemšanas vietu pārklājums – piemēram, netiek slēgtas pagastu bibliotēkas vai būtiski samazināts to darba laiks”.

Lai jaunveidojamo novadu iedzīvotājiem nebūtu tikai plika cerība, ka apvienojamās pašvaldības atbildīgi nodos un jaunizveidotās atbildīgi pārņems kultūras funkcijas, nodrošinot kvalitatīvus un iedzīvotājiem pieejamus kultūras pakalpojumus,

šobrīd KM strādājot darba grupa, kuras uzdevums pārskatīt kritērijus, pēc kuriem valsts finansē profesionālās ievirzes izglītības iestādes,

tajā skaitā ņemot vērā ATR kontekstu, norāda Lita Kokale. Līdzīgi kā pašai reformai, arī par šiem kritērijiem sadarbībā ar Latvijas Pašvaldību savienību (LPS) plānotas sabiedriskās apspriedes visos Latvijas reģionos.

“Izstrādājot šos kritērijus, īpašu uzmanību pievēršam, lai neciestu kultūrizglītības pieejamība, proti, lai visiem Latvijas bērniem pēc iespējas tuvu dzīvesvietai būtu pieejamas viņu spējām, interesēm un vecumam atbilstošas iespējas attīstīt savas mākslinieciskās dotības. Vienlaikus jāuzsver, ka lēmumu pieņemšana par to, kā tiks organizēta kultūrizglītība katrā konkrētajā pašvaldībā, ir pašas pašvaldības kompetencē,” norāda Lita Kokale.

Taču jāpatur prātā, ka centralizācijas tendences, reiz sākušās, ir grūti apturamas. Ikviena likvidēta skola nav tikai viens tukšs punkts pagasta kartē, bet aiz sevis pavelk veselu ķēdīti. Vispirms notiek kultūrizglītības centralizācija – līdzīgi kā Gulbenes pagastu gadījumā, tās var būt mākslas klases, iespējams, lielākas mākslas vai mūzikas skolas filiāles, kas pārtrauc darbu.

Tiesa, Gulbenes gadījumā skolēni pamatā pārvirzās uz centru, kur pieejama pilsētas māk-slas un mūzikas skola. Bet, piemēram, Gudenieku bērniem, ja viņi vēlētos apmeklēt mākslas vai mūzikas skolu, būtu jābrauc uz Kuldīgu, arī tiem, kuri mācās Basos, Ēdolē vai Alsungā. Iespējams, tieši tādēļ neviens Gudenieku bērns kultūrizglītības iestādes neapmeklē.

Vai Kultūras ministrija ir informēta, cik pagastos neviens bērns nemācās ne mākslas, ne mūzikas skolā?

Turklāt Latvija ir arī Eiropas Savienības austrumu robeža. Atliek aizbraukt uz Krievijas pierobežu, lai nerastos jautājums, kādēļ valsts austrumi lielā mērā dzīvo kaimiņvalsts informatīvajā zonā, – Latvijas televīziju un radio kanāli šeit joprojām, pēc vairāk nekā ceturtdaļgadsimta neatkarīgā valstī, uztverami ar lielām grūtībām, bet laikrakstus lielākā iedzīvotāju daļa nevar atļauties pasūtināt.

Ja mazajām skolām līdzi uz lielākiem centriem aizies vēl daļa darbspējīgo iedzīvotāju, cik liela ir iespēja, ka pašvaldība rūpēsies, lai atlikušajiem vēl mazskaitlīgākajiem mohikāņiem preses izdevumi būtu pieejami kaut vai bibliotēku plauktos?

Turklāt tieši kultūras un kultūrizglītības centros veidojas pamats UNESCO sarakstā ierakstītai vērtībai – Dziesmu svētku tradīcijai,

un ir valsts pienākums rūpēties, lai pašvaldības varētu atbalstīt tās nepārtrauktību. Arī administratīvi teritoriālās reformas kontekstā.

Jo Nacionālajā attīstības plānā, kas kuru katru brīdi tiks nodots izskatīšanai Saeimā, skaidri un gaiši ierakstīts: “Valstīm, kas netiek asociētas ar megazīmoliem, gandrīz vienīgo iespēju atšķirties un būt konkurētspējīgām sniedz nacionālā identitāte – cilvēki, valoda, kultūra un vērtības. Nemateriālais kultūras mantojums, tajā skaitā Dziesmu un deju svētku tradīcijas, stiprina latviešu nācijas ilgtspēju globalizētajā pasaulē.”

Identitāte lielā mērā ir arī tas, kas cilvēkus notur dzimtajā vietā. Citādi var izrādīties, ka vēl pēc desmit gadiem pietiekami apdzīvota, lai pastāvētu, izrādīsies vien Pierīga.

Viedoklis

Latvijas Pašvaldību savienība: tieši mazie novadi ieguva iespēju attīstīt kultūras nozari

INĀRA DUNDURE, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos.
Foto: Ieva Čīka/LETA

INĀRA DUNDURE, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos:

“Mūsu kaimiņvalstis, Lietuva un Igaunija, izvēlējušās iet no Latvijas atšķirīgu ceļu. Pirms reformas īstenošanas būtu nopietni jāizpēta viņu modelis un jāizvērtē iepriekšējā, 2009. gadā veiktā, reforma. Pēc 2009. gada tieši mazie novadi ieguva iespēju attīstīt kultūras nozari – kultūras centrus, tautas namus –, iespēju saglabāt bibliotēkas un tās nostiprināt, atvērt mūzikas un mākslas skolas.

Gadījumā, ja valsts vēlas nevis tikai formāli iegūt novadus ar lielāku iedzīvotāju skaitu, bet veikt reformu pēc būtības, tad

pašvaldību pārvalde būtu jāmaina fundamentāli, un to vislabāk būtu izdarīt, ieviešot divu līmeņu pašvaldības.

Augstākajā līmenī – neliels skaits pietiekami lielu apriņķu (apgabalu), kuri veic, koordinē visa reģiona kompleksu attīstību, saglabājot pašreizējos novadus, kas ir tuvāk cilvēkiem un vislabāk saprot un zina iedzīvotāju vajadzības. Šis modelis savu efektivitāti ir pierādījis Polijā, Dānijā, Lietuvā un Igaunijā.

Arguments, ka Latvijā ir mazs iedzīvotāju skaits un iedzīvotāju blīvums un tāpēc nav nepieciešams veidot divu līmeņu pašvaldības, neiztur kritiku un faktiski ir tieši noteicošais aspekts, lai veidotu divus līmeņus, kas ļautu koncentrēt finanšu resursus, saglabājot esošos novadus un saikni ar iedzīvotājiem.

Piemēram, atšķirībā no Latvijas, kur nemitīgi tiek uzsvērts reti apdzīvoto, nomaļo pagastu perspektīvas trūkums, Igaunijas lauku lietu ministrs plāno novirzīt simts miljonus eiro, lai sekmētu cilvēku atgriešanos uz dzīvi laukos.”

UZZIŅA

 

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Operstudija “Figaro” aicina uz muzikāli izglītojošu izrādi bērniem
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
VKKF izsludina konkursu muzikālā teātra iestudējumu radīšanai
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
Filmas “Nameja gredzens” tērpi aizceļojuši uz Rēzekni
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Ekonomika
Šodien stājas spēkā jauns vilcienu kustības saraksts ar būtiskām izmaiņām visos maršrutos
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Pēc pašvaldību reformas deputātu skaits varētu sarukt uz pusi
31 minūtes
LE
LETA
Sports
Balcers rezultatīvs desmitajā spēlē pēc kārtas, atkārtojot komandas rekordu
14 minūtes
LE
LETA
Dabā
Septīto gadu pēc kārtas decembra laikapstākļi atklāj interesantu tendenci
1 stunda
MZ
Monika Zīle
Latvijā
Monika Zīle: Toksiskā dārza augļi
55 minūtes