Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
17. septembris, 2012
Drukāt

Cik esmu parādā mazdēlam?

Foto - LETAFoto - LETA

Tāda savāda vasara sanāca. Tā vietā, lai pa Latvijas ceļiem daudz brauktu – prom, prom, prom no mūriem, galvas darbi lai paliek garajai ziemai! – ielīdu man līdz šim tikai pavirši pazīstamā tematā, kā saka, līdz ausīm. Daudz par ceļiem lasīju, runāju ar speciālistiem, strīdējos, šo to uzrakstīju avīzei un topošajai „LA gadagrāmatai”. Nu apskaidrots un apmierināts? Ne velna…

Un ne jau tāpēc, ka bilde miglaina. Tehniski, ekonomiski, statistiski viss skaidrs kā diena. Ceļu mums ir daudz. Jau 1990. gadā, kad dēls un meitas tikai pasažieru sēdekļos vēl dīdījās, mani vectētiņa godā celt vēl pat nedomāja, bija pietiekami daudz. Kilometrs uz kvadrātkilometru – tas atbilst civilizācijas standartiem. Tiesa, gandrīz četras piektdaļas no tiem bija (un ir) bez „melnā seguma”, kas, plašās pasaules pieredzi papētot, izrādās nemaz nav tik slikti. Daudzkārt lētāk. Un pamatfunkciju pilda.

Bet vilinošais asfalts ir blēdis un viltnieks. Tas dilst, tas ūdens un temperatūru maiņas iespaidā drūp, tas, modernu kravas auto svaram augot, ļogās un grimst. Sevišķi, ja pamatnes nepietiekami stipras. To ir jākopj un jāatjauno. Pasaules prakse – vidēji reizi desmit gados. Tātad, ja mums ir (skaitļi aptuveni un noapaļoti vienkāršākam skaidrojumam) gandrīz 10 000 km valsts asfalta, vajadzētu gandrīz 1000 km remontu gadā. Un tik daudz tiešām spēja un veica skaitliski lielā un valsts uzturētā padomju laika ceļu būves un remonta sistēma.

Un nu – par mūsu pašu attieksmi pret mantojumu. Skaitļus nosauc VAS „Latvijas ceļi” tehniskais direktors Valdis Laukšteins: „Neatkarīgās Latvijas pirmsākumos finansējums šiem darbiem bija niecīgs, remontu apjoms nokritās līdz dažiem desmitiem kilometru gadā. Ap 1995. gadu mēs saņēmām Eiropas bankas finansējumu, apjoms pakāpeniski pieauga līdz 490 kilometriem 1999. gadā. Šim finansējumam beidzoties, atkal bija kritums, taču tika izveidots autoceļu fonds, un apjoms atkal auga līdz 300 km gadā. Tad (2004. gadā) „Jaunā laika” valdība „nokāva” autoceļu fondu, un turpmākie kontrolskaitļi ir šādi: 2005.- 116,5 km, 2006.- 331,9 km, 2007.- 378,1 km, 2008.- 346,9 km, 2009.- 257,2 km, 2010. – 330,9 km, 2011.- 616,2 km. 2012. gada aptuvena prognoze – 345 km.”

Rezultāts redzams gados, kad jau vizinu mazdēlus. 2005. gadā LVC audits konstatē – „slikti” un „ļoti slikti” ir 36 % asfaltēto ceļu. 2011. – 51%… Sešu gadu laikā tātad pusotrs tūkstotis kilometru ir pārcēlies no kategorijas „apmierinošs”, kura manu auto tik nežēlīgi nelauž, kuras pārcelšana atpakaļ pie „ļoti labajiem” maksā trīs līdz piecas reizes lētāk nekā „ļoti slikto” reanimācija, uz sabrukuma zonu. To (nākamajos 10 gados pieaugušu vēl par procentiem 20?) nodošu mantojumā mazdēliem, jo pats jau valsts budžetu tik dūšīgi kā gadsimtu mijā vairs nebaroju. Lai gan – dārgu benzīnu taču es joprojām pērku, akcīzi maksāju… Tāda ir tā bilde brīdī, kad Ministru kabinets kārtējo reizi pabīda malā Satiksmes ministrijas priekšlikumus par autoceļu finansējuma sistēmas izmaiņām, kad Nacionālās attīstības programmā ceļu attīstība paslēpusies kaut kur trīssimtajos punktos.

Ja patiešām vēlaties detalizēti iedziļināties ceļu uzturēšanas problēmās un pētīt iespējamos to risināšanas veidus (mani šīs vasaras vērojumi gan liecina, ka to darījuši tikai ceļu nozares profesionāļi, uzrunāto valsts finansu jautājumu lemšanai tuvāko politiķu vairums atklāti atzīst nepietiekamu informētību, „spīd” ar tipiskām patērētāju frāzēm, piemēram – tas jau ir purvs, gāz tur kaut miljardu, nekas labāks tāpat nebūs…), variet rīkoties pavisam vienkārši. Ir grāmatiņa (ne dikti bieza – 130 lpp.), kuru 90. gadu beigās uzrakstījuši un vēlāk precizējuši divi vācu eksperti (Vācijas valdības finansēti). Temats – ceļu problēmas Latīņamerikā un Karību baseina valstīs. Nebaidieties! Ģeogrāfiski tālu, bet kāda problēmu un valstu attieksmes līdzība! „Latvijas ceļi” ir veikuši pētījuma tulkojumu, Valdis Laukšteins uzrakstījis tam priekšvārdu. Bildītes lai pievienotas un latviskotas. Vienīgā nelaime – nobāzts tas nez kāpēc „Valsts ceļu” mājaslapas dīvainā kaktā, kur ne skaidrības meklētāji, ne politiķi, šķiet, neiemaldās bieži (lejuplādēšanas skaits – daži simti). Dodu leģendu. Ejiet uz www.lvceli.lv. Kreisajā logā klikšķiniet uz „publikācijām”. Tajās atrodiet folderi „Ceļu tīkla pārvaldīšana”. Iekšā būs grāmatas pilnais un saīsinātais variants. Otrais būs iesākumam pietiekams.

Atradīsiet, ja neslinkosiet, tur atbildes uz visiem, gan ekonomiskiem, gan tehniskiem, gan psiholoģiskiem jautājumiem. Arī to, cik jau esam parādā mazdēliem, ar grāmatā doto metodiku iespējams izrēķināt. Brīdinu – iznāks gandrīz tikpat, cik Latvijai, krīzē glābjot, aizdevis SVF. Bet procenti augstāki…

Skaidrs, protams, ka jebkurai valdībai grūtos laikos skopi izturēties pret ceļiem ir visvieglāk. Atvēlam tiem nepilnu procentu no kopprodukta, kad pat kaimiņi spēj divreiz vairāk. Ceļi jau nestreikos, skaļi neprotestēs. Mazdēls ar’ – nez vai tiesā sūdzēs. Tomēr skumji – ja nu viņš, pieaudzis, nemaz nezinās, ka no Talsiem uz Jūrmalu varēja braukt arī caur Laucieni un Rideļiem?

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+