Cik ilgi Eiropa atļaus izmantot pašaudzēto sēklu? 0
Hamburgā pirmo reizi selekcionāri un zemnieki apsēdās pie viena galda, lai izdiskutētu jautājumu par nepieciešamajām izmaiņām likumdošanā, kas sekmētu selekcionāru ienākumu pieaugumu no šķirņu autoratlīdzības par pašaudzētās sēklas izmantošanu.
Zemniekiem ir nepieciešamas jaunas augstražīgas šķirnes, bet vienlaikus viņi vēlas saprast un skaidri saskatīt selekcijas praktisko devumu nākotnē, tātad – pamatojumu šīm investīcijām no autoratlīdzības.
Lai sekmētu augu šķirņu aizsardzības likuma ieviešanu Eiropas Savienības dalībvalstīs, Hamburgā notika seminārs, kuru organizēja Kopienas Augu šķirņu birojs (CPVO/Community Plant Variety Office) sadarbībā ar Eiropas sēklu asociāciju (ESA) un Starptautisko veģetatīvi pavairojamo dekoratīvo un augļu šķirņu asociāciju (CIOPORA). Līdz šim līdzīgi semināri, kas veltīti šķirņu aizsardzības likuma ieviešanas jautājumam, ir notikuši Briselē (2005.), Varšavā (2006.), Madridē (2007.), Sofijā un Bukarestē (2008.) un Atēnās (2010.).
Eiropas Sēklu asociācija pārstāv 35 Eiropas valstu nacionālās sēklaudzētāju asociācijas, kā individuālie biedri tajā pārstāvētas arī 43 kompānijas. No Baltijas valstīm šīs organizācijas biedri šobrīd ir Igaunijas Sēklu asociācija.
CPVO dibināts 1994. gadā, un tā darbības mērķis ir pārvaldīt un piešķirt Eiropas Kopienas augu šķirņu aizsardzību, kas ir īpašs rūpnieciskā īpašuma tiesību veids jaunām augu šķirnēm. Birojs sevišķi pievērš uzmanību jautājumiem, kas nosaka vienādu intelektuālo tiesību aizsardzību visā ES. Kā savā uzrunā atzīmēja CPVO prezidents Barts Kieviets, selekcionāriem ir nepieciešams valsts atbalsts viņu centienos cīnīties pret šķirņu aizsardzības tiesību pārkāpumiem. Valsts atbalsts šķirņu aizsardzības likuma ieviešanai var būt dažādās formās – gan nodrošinot efektīvus paņēmienus likuma ieviešanai, gan veicinot sabiedrības informētību.
Hamburgas seminārā piedalījās vairāk nekā 100 dalībnieku galvenokārt no ES valstīm – selekcionāri, sēklaudzētāji un sēklu ražotāji, likumdevēji, tirdzniecības pārstāvji. Baltijas valstis pārstāvēja Igaunija un Latvija.
Baltijas īpatnība – pašaudzētā sēkla
Vietējās selekcijas saglabāšanai un jaunu, adaptīvu šķirņu veidošanai viens no galvenajiem finansējuma avotiem ir autoratlīdzība selekcionāram, ko lauksaimnieki maksā gan no ieņēmumiem par sertificētas šķirnes sēklas realizāciju, gan par saimniecībās pašiegūto sēklas daudzumu, ar ko apsētas to platības, tā saucamo pašaudzēto sēklu (Farm Save Seed).
Hamburgā īpaši tika uzsvērta atšķirīgā situācija pašaudzētās sēklas izmantošanā valstīs. Baltijā, tostarp Latvijā, vairāk nekā 75% no lauksaimniecībā izmantojamām platībām tiek apsētas ar pašaudzēto sēklu, bet Vācijā 50%, Zviedrijā 25%, bet Dānijā 15%. Atšķirīgs starp Eiropas valstīm ir ne tikai kompāniju skaits, kas nodarbojas ar sēklaudzēšanu (Zviedrijā 55, Vācijā 130), bet arī institūciju skaits, kas veic augu šķirņu selekcijas darbu (Baltijas valstīs kopā 5, Skandināvijas valstīs mazāk par 10, Vācijā vairāk nekā 50). Atšķirīgās situācijas apgrūtina harmonisku šķirņu aizsardzības likuma ieviešanu visās Eiropas dalībvalstīs.
Lai izvērtētu ar Šķirņu aizsardzības likumu saistīto likumdošanas aktu darbību no 1995. gada (kad tas stājās spēkā) līdz mūsdienām, tika īstenots ES pasūtīts izpētes projekts, ko realizēja divas neatkarīgas juridiskas kompānijas. Pētījums tika veikts, balstoties uz informāciju, ko no katras ES dalībvalsts sniedza ar šķirņu aizsardzības likuma īstenošanu saistītās institūcijas.
Svarīgākās pētījumā gūtās atziņas ir šādas: * Kopienas Augu šķirņu likums kopumā funkcionē labi un atbilst tā izvirzītajam mērķim. Tas vienlīdz pārstāv kā selekcionāru, tā audzētāju un patērētāju intereses un stimulē selekcionārus investēt jaunu šķirņu veidošanā. Kopumā ieinteresētās puses ir apmierinātas ar pastāvošo augu šķirņu aizsardzības sistēmu un vēlas to saglabāt līdzīgā formā. * Vienlaikus ir vairāki juridiski nosacījumi, kas apgrūtina saņemt autoratlīdzību par pašaudzētās sēklas izmantošanu saimniecībās, jo selekcionāram ir grūtības iegūt informāciju par šķirņu izmantošanu saimniecībās. * Pastāv bažas, ka, pieļaujot pašaudzētās sēklas, t. i., nesertificētas kartupeļu sēklas izmantošanu, daudzās valstīs ievērojami pieaudzis fitosanitārais risks. Nākotnē plānots ierosināt visiem kartupeļu audzētājiem pieprasīt stādījumu uzskaiti. * Tikai dažās ES valstīs ir īpašas juridiskas iestādes, kas var sniegt kompetentas konsultācijas par Kopienas Augu šķirņu aizsardzību un ar šķirņu aizsardzības likumu saistītajos jautājumos, kas arī ir viens no iemesliem likuma normu iedzīvināšanā. |
Vairākas semināra prezentācijas bija veltītas jautājumam par metodēm, kā identificēt aizsargāto šķirņu izmantošanu. Ja ir aizdomas par pārkāpumu – ko darīt? Prezentācijās tika raksturoti gan šķirņu vizuālās, gan ģenētiskās identifikācijas paņēmieni. Šķirņu vizuālo identificēšanu bieži apgrūtina apkārtējās vides apstākļu ietekme uz šķirnei tipisko pazīmes izpausmi, īpaši situācijās, kad jāidentificē šķirnes, kas ir vizuāli līdzīgas. Savukārt šķirnes ģenētiskai identificēšanai bieži vien pietrūkst tehniskā un metodoloģiskā nodrošinājuma, lai precīzi noņemtu un uzglabātu DNS paraugu. Tāpat ir svarīgi turpināt diskusijas par DNS analīžu rezultātu atzīšanu tiesvedības procesā. Konfliktsituāciju atrisināšanā tiesā liela problēma ir arī laika noilgums, jo tiesvedība var prasīt daudzus gadus un daudz līdzekļu.
Selekcionāru viedoklis
Iedzīvotāju skaita pieaugums, globālās klimata pārmaiņas rada nepieciešamību aizvien plašāk izmantot ģenētisko potenciālu, ko var sniegt selekcija, – ir jārada un jāaudzē šķirnes, kas izturīgas pret biotiskajiem (izturība pret slimībām un kaitēkļiem) un abiotiskajiem (ziemcietība, izturība pret veldri) faktoriem.
Atbilstoši statistikai kviešu ražība Eiropā aizvadīto trīsdesmit gadu laikā ir palielinājusies vidēji par 100 kg gadā, tajā pašā laikā ASV šī tendence ir ievērojami niecīgāka. Kā galvenais iemesls tiek minēts šo abu reģionu atšķirīgā pieeja selekcionāru tiesību aizsardzības jomā, jo tieši stabili ienākumi no šķirņu autoratlīdzības ir ļāvuši selekcionāriem daudzās Eiropas valstīs investēt zinātniskajos pētījumos un selekcijas procesa modernizācijā.
Eiropas Sēklu asociācija uzskata, ka iniciatīvu rosinoša likumdošana palīdzētu iegūt balansu starp nepieciešamību pēc jaunām šķirnēm un nepieciešamību pēc investīcijām šķirņu veidošanā. Arī citām Eiropas valstīm būtu vērts pārņemt pieredzi par efektīvu valsts regulētu atlīdzības iekasēšanas sistēmu, kāda pastāv, piemēram, Čehijā un Lielbritānijā.
Zemniekiem pienākums nodrošināt informāciju par pašaudzētās sēklas izmantošanu būtu jāuztver kā pašsaprotams. Zemniekam būtu jāpiedāvā divas izvēles. Pirmā – par pašaudzētās sēklas izmantošanu obligāti jāmaksā atlīdzība, ja saimniecība vēlas pavairot jaunas (aizsargātas) šķirnes. Otrā – pašaudzētu sēklu saimniecība izmanto bez ierobežojumiem, ja audzēta tiek sēkla vecākai (neaizsargātai) šķirnei (ar noteikumu, ka zemniekam ir jāsniedz informācija par šādu šķirņu izmantošanu saimniecībā). Piemēram, Lielbritānijā no 164 audzēt piedāvātajām šķirnēm uz 39 izmantošanu neattiecas šķirņu aizsardzības likums.
Situācijā, kad lauksaimnieku saimniekošanas progress ir atkarīgs no šķirnes ģenētiskā potenciāla izmantošanas, būtu tikai godīgi, ja investīcijas zinātnē un attīstībā nāktu arī atpakaļ. Investīciju atgūšana būtu jāregulē valsts atbalstošai regulējošai sistēmai, kas darbojas attiecībā gan uz investīcijām zinātnei un attīstībai, gan uz efektīvu šķirnes aizsardzību un Intelektuāla īpašuma tiesību likuma ieviešanu, kā arī uz atlīdzības iekasēšanu par pašaudzētās sēklas izmantošanu vienoti visās ES dalībvalstīs.
Eiropas zemnieku viedoklis
Kā pamatojums zemnieku viedoklim tika minētas vairākas pretrunas pašreizējā situācijā. No vienas puses, šķirņu aizsardzības likuma turētājam (selekcionāram) ir grūtības apkopot informāciju un iekasēt atlīdzību no zemniekiem par pašaudzētās sēklas izmantošanu, bet, no otras puses, Eiropas zemnieki vēlas straujāku ražības potenciāla pieaugumu jaunajās šķirnēs.
Tas, ka kopš 90. gadiem laukaugu ražas nav būtiski pieaugušas, apdraud laukkopības sektora attīstību, ko pastiprina Eiropas graudaugu tirgus nestabilitāte un ražošanas izmaksu pieaugums. Tāpēc Eiropas Zemnieku un lauksaimniecības kooperatīvu savienība (COPA–COGECA) uzskata, ka laukaugu sugu produktivitātes palielināšana šobrīd ir galvenais selekcijas uzdevums. Svarīgi nodrošināt caurskatāmību autoratlīdzības maksājumu racionālai izmantošanai, lai to izlietošanas galvenais mērķis būtu šādu jaunu produktīvu šķirņu radīšana.
Attiecībā uz jautājumu par selekcionāru tiesībām prasīt informāciju par pašizsētās sēklas izmantošanu Eiropas zemnieki uzskata, ka tai jābūt uz uzticēšanos balstītai sadarbībai starp zemnieku un selekcionāru.
Abām pusēm – zemniekam un selekcionāram – jābūt gataviem kopā analizēt grūtības šķirņu aizsardzības likuma piemērošanā. Risinājumiem jābalstās uz abu partneru argumentu savstarpēju izpratni, nevis uz valsts varasiestāžu līdzdalību.
Tā kā uzskats par šo jautājumu dažādās ES valstīs ir atšķirīgs, tad, pēc zemnieku domām, piemērotākais risinājums ir katras dalībvalsts ziņā, nevis jāizdod īpaša regula. Terminu „pašpatēriņam, pašaudzēts”, kas ietver pašaudzētas sēklas definīciju, ir grūti skaidrot, ņemot vērā juridisko personu un līgumu daudzveidību, uz kuriem balstoties zemnieki mūsdienās veic savu darbību. Tāpēc ir nepieciešamība paplašināt šī termina definīciju, lai tā nozīme kļūtu elastīgāka un labāk piemērojama šobrīd eksistējošai lauksaimniecības biznesa praksei, – tas, pēc zemnieku domām, veicinātu likuma labāku sapratni un līdz ar to sekmētu likuma izpildi.
Likuma turētājam (selekcionāram) jāakceptē, ka saimniecību kooperācijas gadījumā informāciju par pašaudzētās sēklas izmantošanu var sniegt trešā persona, nevis tiešais pašpatēriņa/pašaudzētās sēklas izmantotājs. Būtu jāsaglabā patentu sistēma, AVS (atšķirīguma, viendabīguma, stabilitātes) un SĪN tests (saimniecisko īpašību novērtējums). Šķirņu sertifikācijas sistēmai jābūt modernai un konkurētspējīgai. Zemnieku puse piekrīt, ka nepieciešams neaizsargāto šķirņu saraksts. Galvenais, kā uzsvēra zemnieku pārstāvis, ir šķirņu aizsardzības likumdošanas sistēmas efektivitāte: vienkārši atrast labāko un piemērotāko šķirni, vienkārši samaksāt autoratlīdzību, zemnieks, zina kam to maksā, viņš zina, kāpēc to maksā.
Top jauni normatīvie akti
Kopienas Augu šķirņu biroja darba grupas ir izstrādājušas vairākus priekšlikumus par augu šķirņu aizsardzības likuma piemērošanu tieši par šķirņu pašaudzēto sēklu izmantošanu, kas tiks iesniegti ES likumdevējiem. ES likumdošanā būtu jānosaka zemnieka pienākums deklarēt informāciju par pašaudzētas sēklas izmantošanu. Zemniekiem, kas apliecina šķirnes pašaudzētās sēklas izmantošanu savā saimniecībā, ir jānodrošina papildu informācijas pieejamība: šķirnes nosaukums un sēklas daudzums, turklāt jebkura dalībvalsts ir tiesīga šo informāciju pieprasīt. Informācijas savākšanas sistēma jeb veids, kā to organizēt, ir katras valsts izvēle. Tas var būt lauksaimniecības datu centrs, pārstrādes uzņēmumi, privātas selekcionāru organizācijas, tas var būt selekcionāra līgums ar zemniekiem, brīvprātīgs maksājums internetā vai izmantojot bankas pārskaitījuma formu vai arī citi veidi.
