Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
25. marts, 2013
Drukāt

Cik ilgi sitīsim tos un šos?

Foto - LETAFoto - LETA

Visu gadu mēs dzīvojam kā cilvēki, bet divreiz gadā – 16. martā un 9. maijā – ne bez īpašas psiholoģiskās apstrādes ar sabiedrību notiek dīvainas pārvērtības – pamostas agresija, atkal tiek atjaunoti ierakumi, uzstādīti ķengu metēji un sākas tādas verbālas kaujas un fiziska grūstīšanās, ka vairs bez trešā spēka – policijas – neiztikt.

Kaut arī pēc īstā kara beigām drīz būs pagājuši septiņdesmit gadi, visi mēģinājumi konfrontējošās puses vest pie miera sarunām cieš neveiksmi. Vēl vairāk – ikviens, kas par to ieminas, iemanto nodevēja slavu.

Bet tikmēr Latvija dažādos veidos noasiņo. Kamēr mēs jau kurā paaudzē mēģinām noskaidrot vēsturisko patiesību, aiz valsts robežām jau drūzmējas ļaudis, kam Latvija nozīmēs vēl mazāk nekā šeit dzimušajiem un uzaugušajiem cittautiešiem. Kamēr mēs nekādi negribam pieņemt faktu, ka šodien ir pavisam citi laiki un cita pasaules kārtība un mums no tās ir jāpaņem visnoderīgākais, mūsu intelekts aizplūst tur, kur to pienācīgi novērtē.

Taču tas politikā iegājušos neatskaidro, viņi nāk un iet, un pēc laika, kaut arī pilnīgi izgāzušies, atgriežas ar tiem pašiem saukļiem un ambīcijām, protams, lai “strādātu”. Un sabiedrība, atmetusi tautas gudrību, ka vilks spalvu met, bet tikumus ne, atkal viņiem notic. Un viss sākas no gala – sajūsma, vilšanās un nomētāšana.

Izvēloties cilvēkus amatiem, vienam no galvenajiem kritērijiem ir jābūt pašnovērtējumam, nedrīkst noticēt tiem, kam paškritika ir svešvārds. Cilvēkam, kas nespēj atzīt savas kļūdas, nedrīkst uzticēt vadību nedz ģimenē, nedz valstī. Mēs tāpat kā daba dzīvojam sistēmās. No vienas puses, bez tām dzīve nav iedomājama, no otras – ja tās ir noslēgtas un nekontrolējamas, sabrukums nav ilgi jāgaida. Tāpēc nebrīnīsimies par to, kas notiek ar daudziem gudriem un patriotiskiem cilvēkiem, kad viņi nonāk, piemēram, Saeimā, – viņi ir iegājuši pašsaglabāšanās nolūkā pilnīgi noslēgtā sistēmā. Kā saka mācītājs Juris Rubenis: “Sistēma ir vēl mazāk atvērta paškritikai nekā atsevišķi cilvēki. (..) Vai tas, ko es daru, vai tas, ko dara sistēma, kurai es piederu, vairo mīlestību mūsu pasaulē?”

Cik ilgi mēs sitīsim tos un pēc tam šos? Tā mēs šo zemi nobradāsim melnu un neauglīgu. Varbūt beidzot ir pienācis laiks latviešiem, krieviem un arī tiem cittautiešiem, kuri sevi dēvē necienīgā vārdā – “krievvalodīgie”, paskatīties vispirms pašiem uz sevi un atzīt to, ko viņi ierauga? Ir tikai viens mūsu tagadnes un nākotnes jautājums: vai tas, ko es daru, vairo mīlestību?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+