Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
16. maijs, 2012
Drukāt

Cik liela ir osipoviešu, krievu šovinistu ietekme Liepājā?


liepaja2_ad_6

Liepāja esot pilsēta, kurā piedzimst vējš. Liepājā piedzimis arī Jevgeņijs Osipovs, šobrīd savā vārdā nosauktas partijas vadītājs, vairāk pazīstams ar dažādiem pret Latvijas valsti un latviešu tautu vērstiem izlēcieniem, nesen – 9. martā – pie savas privātmājas Liepājā piestiprināja plāksnīti ar ielas nosaukumu krievu valodā.

 

Liepājnieks ir arī bijušais Saeimas deputāts, joprojām uzņēmējs Valērijs Kravcovs. Abi aktīvi iestājas par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Kolorīti krievu šovinisti. Cik liela ir osipoviešu, krievu šovinistu ietekme Liepājā, kurā kopš padomju gadiem joprojām dzīvo daudz krievu valodā runājošu iebraucēju, ko par šo pret valsti un latviešu tautu vērsto noskaņojumu domā un kā to vērtē tiesībsargājošās iestādes?

 

Cilvēki vēlas sadzīvot

Patīkamākā lieta, ko man uzsvēra visi, sākot ar latviešu nacionālistiem un beidzot ar pašu J. Osipovu: Liepājā nekad nav bijis starpnacionāla naida izprovocētu konfliktu, sadzīves līmenī visas tautas šeit vienmēr labi sadzīvojušas.

Tiesa, videoklipā par valodas referendumu redzot J. Osipova naidā savilkto seju un kā Kravcovs aiz auklām zvana trauksmes zvanus, varētu domāt, ka gaisotne pilsētā ir nokaitēta un atliek tikai kādam uzšvirkstināt sērkociņu, lai sāktos ugunsgrēks. Tomēr Valsts policijas Liepājas iecirkņa kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks majors Jānis Pelnēns man pat nevar atbildēt, vai provocējošā plāksnīte pie J. Osipova mājas joprojām stāv. Viņam esot daudz nopietnākas lietas, par ko uztraukties, zādzības, laupīšanas, vardarbība, slepkavības.

 

“Mani daudz vairāk uztrauc, piemēram, ka viens dzērājs nodur otru dzērāju. Bet es saprotu, ka Rīgā, valstī tas nevienu neinteresē, toties ziņa par vienu plāksnīti pie privātmājas izskan televīzijā, radio, par to raksta avīzes. Policijas operatīvie darbinieki sekoja arī šai lietai un preventīvi ļoti labi pastrādāja.

 

Vēl pirms trim četriem gadiem ļoti uztraucāmies par osipoviešu akcijām, tām gatavojāmies, jo bija arī skaļāki pasākumi, taču ar saviem policijas uzdevumiem vienmēr labi esam tikuši galā. Sākotnēji bažījāmies, ka šī plāksnītes akcija varētu izsaukt pretreakciju, iespējams, pats licējs to vēlējās, bet pretējie spēki izrādījās gudrāki. Kurzemnieki parādīja savu mieru un nosvērtību. Savukārt krievi vēlas sadzīvot ar latviešiem, līdz ar to osipoviešiem nav daudz sekotāju. To apzinās arī Osipovs un Kravcovs: viņiem vairāk interesē tikt pie varas, nevis bļaustīties uz ielas. Viņus uz ielas klausās maz. Krievus daudz vairāk interesē savas valodas un kultūras kopšana,” pārliecināts J. Pelnēns.

 

Klusāki un solīdāki

Ziņu aģentūras BNS žurnāliste Ilze Ozoliņa par pilsētas aktualitātēm raksta vairāk nekā desmit gadus, bijusi klāt visos lielākos notikumos un apliecina, ka šovinistu pasākumi pēdējos gados pulcējuši aizvien mazāk cilvēku:

 

“Pirms diviem gadiem atnāca pārdesmit cilvēki. Kā lielāko ļembastu atceros, ja nemaldos, 2004. gada 1. maiju, kad krievvalodīgie negaidīti sanāca kopā bez reklāmas, laikam izmantojot sazināšanos kādā interneta sociālajā tīklā. Nāca ar plakātiem “Krievi nāk!”. Tas bija baisi un nepatīkami.

 

Pirms četriem gadiem Osipovs panāca, ka Liepājā 16. martā vairs nenotiek leģionāru gājiens, jo organizēja pretgājienu. Tad kapsētā pie leģionāru pieminekļa bija daudz policistu, leģionārus un viņu atbalstītājus laida iekšā pa vienam, diviem. Tas leģionāriem bija pazemojoši, turklāt Osipovs ar Kravcovu turpat stāvēja un ņirgājās.”

Valodas referenduma laikā I. Ozoliņa pabijusi galvenokārt krievu apdzīvotajā Karaostas rajonā. Tur bijis mierīgi. Nekādu agresiju neesot jutusi, tur droši varot arī pa vakariem staigāt un runāt latviski – par to vien pa galvu nedabūsi, teic žurnāliste.

I. Ozoliņai kā žurnālistei ar J. Osipovu ir labs kontakts: tieši viņai šovinists paziņoja laiku, kad pie savas mājas liks plāksnīti. Kā var noprast, no BNS par to uzzinājusi arī policija. Žurnāliste gaidījusi, ka būs pretreakcija, vismaz kāda veca ola lidos, bet nekā. Privātmāju Vaiņodes ielā 19 cēlis J. Osipova tēvs, kurš tagad gan dzīvojot daudzdzīvokļu mājā, ir dēla uzskatu piekritējs, agrāk bijis arī publiski aktīvs, bet tagad cīnoties ar kaimiņiem, kam patīk barot bezsaimnieka kaķus.

Žurnāliste atgādina, ka J. Osipovs piedzīvojis vairākas metamorfozes, agrāk sveicinājies ar paceltu roku kā nacists un norvēģu slepkava Breivīks, tad draudzējies ar “PCTVL”, tad ar “Saskaņas centru”, tad mēģinājis būt pats par sevi. Ataudzējis matus un kļuvis solīdāks. Arī Liepājas krievu kopiena, kopš tās vadītājs vairs nav Kravcovs, kļuvusi solīdāka un tolerantāka pret latviešiem.

 

Lai Osipovs dedzinās!

Fotogrāfs un filmētājs Aigars Prūsis ir viens no zināmākajiem Liepājas jaunās paaudzes latviešu nacionālistiem. Šobrīd gan atgājis no aktīvas politiskas darbības.

“Liepājā jūtos labi. Nebūtu Osipova un Kravcova, vispār būtu lieliski, jo nebūtu, kas provocē. Pielika tas smirdonis Osipovs plāksni pie savas mājas, nu un? Vai man un citiem latviešiem tagad jāiet un jāplēš tā plāksne nost? Varbūt protestējot 9. maijā publiski sadedzināties? Lai dedzinās Osipovs, ja viņš grib… Latvieši nav idioti. Nevajag domāt, ka te ir kāds mītisks nacionāļu kopums, kas ies un darīs policijas nepadarītos darbus!” skarbs savos izteicienos ir A. Prūsis.

Arī viņš norāda, ka kopš 2007. gada J. Osipova sekotāju pulciņš krietni sarucis, bijuši arī jaunieši, kas, pametot savu līderi, nākuši pie A. Prūša un atvainojušies par savām osipoviešu izdarībām. J. Osipovu viņš raksturo kā suģestējošu personību, tomēr – ja kaut kur daba iedod ar uzviju, citur laupa – latviešu valodu šis cilvēks tā arī nav spējis iemācīties un arī saprot ar grūtībām.

 

A. Prūsis pārmet policijai inertumu, nespēju pārliecināties, kas tā ir par naudu, no kā J. Osipovs dzīvo un par ko veicis savas akcijas. Aigars ir pārliecināts, ka J. Osipovs ir mantiņa, kuru kustina ietekmīgs spēks. Agri vai vēlu notiks provokācijas.

 

A. Prūsim ir bēdīga pieredze ar Drošības policiju. Tā agrāk vairāk vajājusi viņu, nevis J. Osipovu, bet Drošības policijas vietējās nodaļas priekšnieks Aleksandrs Bogdanovs pēc aiziešanas pensijā oficiāli pieslējies Osipova partijai, ko nacionālists vērtē kā kaut ko vienkārši neiedomājamu.

Pašreizējais Drošības policijas Liepājas reģionālās nodaļas vadītājs Igors Bolobins ar mani tikties atteicās.

 

Plāksnīte nav bumba

Salīdzinot ar dažiem iepriekšējiem gadiem, Liepājā mazumā gājušas gan šovinistu, gan nacionālistu aktivitātes, man saka Liepājas pašvaldības policijas priekšnieks Normunds Dīķis. Tieši pašvaldības policisti filmējuši, kā J. Osipovs pie mājas licis plāksnīti. To nost raut neliek, neesot jau bumba, kas var sprāgt, – tad gan liktu noraut. Protams, neko labu notikušajā N. Dīķis neredz, taču jāievēro likumi, jo šeit ir demokrātiska valsts. Likums lika policijai sastādīt konstatēšanas aktu, kas arī izdarīts. Tālāk jāizlemj, uzsākt vai neuzsākt administratīvu lietu. To varēs izlemt tikai pēc tam, kad lēmumu būs pieņēmis Valsts valodas centrs, kam plāksnītes lieta nosūtīta pēc piederības. Kamēr policija gaida atbildi, Valsts valodas centrs paspējis nosūtīt J. Osipovam ierakstītu vēstuli, kurā izskaidrots, ka, piestiprinot ielas nosaukuma plāksni divās valodās, ir pārkāpts Valsts valodas likums, kā arī Liepājas domes saistošie noteikumi un līdz 3. maijam plāksnīte jānoņem.

 

“Nezinu, vai tas ir aicinājums vai lūgums noņemt. Domāju, ka Valsts valodas centram jālemj par soda uzlikšanu, tad būtu precedents, lai novērstu pārkāpumu kā tādu un tam nebūtu vēlēšanās sekot, kā to jau izdarījis Kravcovs un apsaimniekotājs pie Reiņa Meža ielas 5. daudzdzīvokļu mājas, par ko latviešu tautības nama iedzīvotāji jau sūdzas Liepājas domei.

 

Ja nesamaksā sodu, tā piedzīšanu uztic tiesu izpildītājam, sāk griezties soda procenti un summa var pieaugt līdz 1000 latiem. Beigās plāksnīte izmaksās ļoti dārgi. Tad Valsts valodas centra darbinieki varētu staigāt un likt sodus, bet, ja plāksnīti tagad noraus policija, tiesā mēs zaudēsim par privātīpašuma aizskārumu,” skaidro N. Dīķis.

Liepājas krievu kopiena nerada nekādas problēmas, savā darbībā ir ļoti korekta, teic pašvaldības policijas priekšnieks, kad lūdzu raksturot šo organizāciju.

 

Tas bija aicinājums 
uz karu

Kad uz ielas satiekos ar Liepājas krievu kopienas izpilddirektori Gaļinu Parņuku, viņa mani cieši apķer, kaut arī līdz tam neesam bijuši pazīstami. “Tā mēs izrādām mīlestību,” redzot, ka tomēr līdz galam neesmu noslēpis pārsteigumu, saka Gaļina. Vēlāk novēroju, ka tāpat sasveicinās arī citi kopienas locekļi. G. Parņuka aicina mani uz kopienas telpām, kuras ir gaišas un ļoti kārtīgas. Apspriežu zālē izstādīti Aizputes gleznotāja Jāņa Kalnmaļa darbi.

“Man sāp, ka cilvēki neprot latviešu valodu. Mēs darām visu, lai cilvēki to iemācītos, bet trūkst naudas. Organizējam valodas kursus, rīkojam izstādes, koncertus, uz kuriem aicinām visus cilvēkus. Starp citu, nāk arī ļoti daudz latviešu. Mums pat ir datorapmācības grupa tieši latviešiem, ir deju un dziesmu pulciņi, kuros piedalās latvieši,” stāsta G. Parņuka.

Sarmīte Rolava ir kopienas valdes sekretāre, tulce, bijusi V. Kravcova palīdze Saeimā un tulce Liepājas domē. Viņa ir latviete, bet cilvēkus pēc tautības nešķiro.

“Man arī daudz kas nepatīk. Tā plāksnītes uzlikšana mani īpaši nesatrauc, bet tas klips par valodas referendumu, kurā bija redzami arī Osipovs un Kravcovs, mani šokēja. Kā divu bērnu māte, divu mazbērnu vecmāmiņa klipu un tajā ietvertos simbolus uztvēru kā aicinājumu uz karu. Tautām jādzīvo draudzīgi.

Tiem, kas kurina naidu, trūkst inteliģences,” savas izjūtas atklāj S. Rolava. Pati viņa gan neaicināja cilvēkus valodas referendumā balsot pret, bet vaino varu, kas vispār tādu referendumu pieļāva. J. Osipova izdarības neatbalsta, V. Kravcovu – daļēji. Viņu uztverot kā cilvēku, nevis kā politiķi: “Esmu Kravcovu mācījusi runāt latviski, kad viņš piezvana, runājam latviski. Viņš daudziem Liepājā palīdzējis ar naudu – trūkumcietējiem, daudzbērnu ģimenēm, nešķirojot pēc nacionalitātes un bez reklāmas, cietumam nopirka medikamentus.”

 

Politika ir netīra, tajā daudz kas greizi aizgājis, saka S. Rolava. Varbūt vajadzētu palūgt vismaz J. Osipovu atstāt kopienas biedru rindas, jautāju viņai. “Tas ir kopienas valdes jautājums,” atbilde skan diplomātiski.

 

“Mēs esam nepolitiska organizācija, tāpēc es norobežojos no Osipova politiskajām aktivitātēm, bet kā no cilvēka nenorobežojos,” atbild Liepājas krievu kopienas valdes priekšsēdētājs Genādijs Iļjins, kurš amatā nomainījis V. Kravcovu, kas tagad ir viņa vietnieks. G. Parņuka piebilst, ka J. Osipovs ir gādājis naudu koncertiem, un, kad reiz kopienai bijis nepieciešams vīru roku spēks, ātri noorganizējis puišus.

“Jā, mēs 9. maijā svinam Uzvaras dienu, Kūrmājas prospekta galā laukumā pie jūras priecājamies, ka ir miers, dejojam, ir salūts, ko nāk skatīties arī latvieši. Pagājušajā gadā, piemēram, bija ap divarpus tūkstošiem cilvēku, mierīgi, jauki,” atceras S. Rolava.

“Mums Uzvaras dienas pasākums ir citāds nekā pie jums Rīgā, un tas ir Liepājas krievu kopienas nopelns,” piebilst G. Parņuka.

 

Spēlēt balalaiku negrib
Liepaja1_AD_6

Ar V. Kravcovu parunāties neiznāk – viņš ir aizbraucis ciemos pie meitas uz Angliju. Ar J. Osipovu tiekos vienā no Liepājas krodziņiem. Jevgeņijs paņēmis līdzi sievu Jeļenu, skaistu jaunu sievieti, kas palīdz vīram saprast latviešu valodu. Mūsu saruna gan pārsvarā notiek krieviski. J. Osipovs uzsver, ka neesot muļķis un ir likumpaklausīgs, tāpēc, ja likumā būšot rakstīts, ka nedrīkst ielu nosaukumu rakstīt krievu valodā, viņš plāksnīti noņems, bet šobrīd likumā nav teikts, ka ielu nosaukums nedrīkst būt krievu valodā, tikai ka jābūt latviešu valodā. Tāpēc viņš likumu neesot pārkāpis un ar interesi skatīšoties, kā pret viņu vērsīsies vara.

Ātri atklājas J. Osipova vājā vieta – vēsture, kad viņš sāk bārstīt viegli apgāžamus stereotipus par varonīgo krievu tautu, kas vienmēr un visos karos, politiskajos konfliktos uzvarējusi un bijusi tikai ieguvēja. Kad J. Osipovs jūt, ka arī es kaut ko sajēdzu no vēstures, viņš par to vairs nerunā. Paliek tikai ideoloģija. Dažām viņa frāzēm varu piekrist arī es. Ka jācīnās pret korupciju valstī, ka daļa ierēdņu valsti izmanto kā resni runči krējumpodu, kamēr vienkāršai tautai neklājas viegli, ka Latvija jau 20 gadus Eiropā, bet dzīves līmenis joprojām zems.

Savu politisko sūtību J. Osipovs redz cīņā par krievvalodīgo tiesībām, kas Latvijā esot apspiestas, latvieši esot uzspieduši savu varu krievvalodīgajiem. Tas neesot demokrātiski. Viņš latviešus saprotot, taču arī krievi jāciena. Ar ironiju J. Osipovs runā par Liepājas krievu kopienu, kuras līmenis esot spēlēt balalaiku un vārīt tēju patvārī. Tāpat J. Osipovs nesaudzē, kā viņš tos dēvē, pareizos krievus: “Tie ir krievi, ka iejutušies biznesā, nav ieinteresēti naidoties ar latviešiem, jo baidās pazaudēt savu rūpalu. Bet tajā pašā laikā viņi ir tepat līdzās, viņi ir mani ķīlnieki, jo baidās no manis, un, ja vajag, viņus iesaistu. Pareizie krievi ir redzami, bet viņu nav daudz. Uz vienu krievu kopienas vadītāju Iļjinu ir 1000 vienkāršo krievu.”

J. Osipovs priecājas, ka politiskā cīņā notiek klipos, interneta vidē, radio, bet ne uz ielas. Esot strīdi, lamas, bet nav “Kosovas”, un tās viņam arī nevajagot. Ne krieviem, ne latviešiem neesot tādas vardarbīgas mentalitātes, abas tautas spējīgas tikai internetā cits citam galvu noraut vai māju nodedzināt, bet ne reālajā dzīvē.

Jā, pēdējos gados viņš neesot organizējis lielas akcijas uz ielām – ne tāpēc, ka nav varējis, bet tāpēc, ka neesot gribējis: “Mūsu mītiņš bija referendums. Pirms tā ar Lindermanu runājām, ka ielu aģitācijas nebūs, no tās tikai vienas problēmas. Mēs strādājām citādi, tas bija nopietns vairāku mēnešu darbs soli pa solim, kas vainagojās panākumiem – par nobalsoja gandrīz 300 000. Tas bija mūsu nopelns. Cilvēkus ielās vedīšu, kad nebūs citu iespēju. Ja gribēšu, ielās izvedīšu vairāk ļaužu, nekā spēj visas pārējās partijas kopā. Tā ir figņa, kad politikas teorētiķi apgalvo, ka aiz nacionālradikāļiem cilvēki neies. Ies un kā vēl ies! Ļaudis noguruši no mērenajām partijām. Jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās mēs iegūsim labus rezultātus visās lielākajās Latvijas pilsētās.”

Pēc vairāk nekā stundu garās sarunas aizbraucam uz J. Osipova mājām. Viņš pozē pie ielas nosaukuma plāksnītes un stāsta, ka strādājot sabiedrisko attiecību firmā, kas nupat saņēmusi labu pasūtījumu no kādas televīzijas kompānijas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+