Cik lielā mērā zemnieku saimniecību īpašnieki un lauku uzņēmēji var plānot ražošanas attīstību, rēķinoties ar darbaspēka iespējām un pieejamību? 0
Ar darbaspēka problēmu laikam saskārušies visi saimniecību īpašnieki. Gadījuma vai sezonas izpalīgus atrast var, bet kārtīgu, kvalificētu strādnieku trūkst. Savukārt tie, kas nav mierā ar algu, nereti strādā pa roku galam…
Jānis Spriža, Mārupes novada Mārupes pagasta z/s Liepsalas S īpašnieks:
– Slaucamo govju ganāmpulku esmu nomainījis pret gaļas lopiem. Jau pirms pāris gadiem sāku domāt, kāda varētu būt saimniecības attīstība, jo, lai dzīvotu, nevar palikt uz vietas. Sapratu, ka prātīgāk būtu mazražīgākās govis krustot ar gaļas šķirņu buļļiem – šim nolūkam izvēlējos Herefordas šķirni. Gaļas lopi man nebija jāpērk no malas. Daļa govju palika ganāmpulkā. Un tā pamazām esmu ticis līdz 65 gaļas liellopiem.
Kāpēc nolēmu mainīt lopkopības nozari? Situāciju paredzēju iepriekš. Pirmkārt, man īpašumā ir tikai 25 ha zemes, bet apsaimniekoju ap 200 ha lielu platību. Jau bija iekopts ap 90 slaucamo govju liels ganāmpulks. Ja turētu vairāk govju, paplašinātos, tad arī zemes vajadzētu vairāk. Bet man nav drošības par to pašu – līdz šim iznomāto. Kaut arī nomātās zemes īpašnieki par citu saimniecisko darbību nav likuši manīt, paredzēt, kas notiks nekustamo īpašumu tirgū, nevaru. Otrkārt, ja būs vairāk govju, vajadzēs slaucēju, jo pagaidām esmu izticis ar vienu palīgstrādnieku. Bet kvalificētu slaucēju dabūt, vismaz Pierīgā, nav iespējams. Ja jāceļas trijos četros no rīta uz slaukšanu, tad darbinieks prasa dzīvesvietu saimniecībā. Ja to nevaru atļauties, ar to arī visa runa beidzas.
Roberts Jonāns, Daugavpils novada Sventes pagasta z/s Stārķi īpašnieks:
– Es īpaši gribu atgādināt tiem cilvēkiem, kas joprojām uzskata, ka laukos jau vajag tikai strādniekus, kas ar dakšām kūti mēž un dara visus netīros darbus, – tas laiks sen pagājis. Diemžēl tāds priekšstats joprojām valda lielā sabiedrības daļā. Bet normālā lauku saimniecībā, kas plāno attīstību, vajag izglītotus, apmācītus darbiniekus. Man vajag tādus, kas māk apieties ar modernajām ražošanas iekārtām, strādāt ar jaudīgo tehniku, kas aprīkota ar elektroniku.
Manas saimniecības ganāmpulkā ir 150 slaucamās govis. Pagājušajā gadā vidējais izslaukums no govs bija 6313 kg. Esmu izvēlējies strādāt ar progresīvajām tehnoloģijām, uzcelta ferma ar nepiesieto lopu turēšanu, tajā ir automātiskais barības dalītājs. Viss, kas nepieciešams. Nolēmu, ka ienākumi ļauj paplašināt ražošanu, un 2011. gadā izstrādāju Eiropas struktūrfondu projektu fermas tālākai izbūvei. Projektu apstiprināja. Un tad viens no maniem darbiniekiem ieprasījās – bet kur ņemsi cilvēkus, kas strādās? Bez šaubām, taisot projektu, biju rēķinājis, ka vajadzēs vēl darbiniekus, bet, kad apsvēru to lietu no visām pusēm, atteicos no projekta realizācijas.
Ko domāju ar no visām pusēm? Pirmkārt, vajadzētu vairāk zemes. Otrkārt, man ir piecdesmit gadu, varbūt pienācis laiks dzīvot mierīgāk, padomāt par veselību? Tomēr galvenais ir darbaspēka problēma – ja lauksaimnieks varētu noalgot, piemēram, pārvaldnieku, tad arī manos gados šādu projektu varētu uzņemties. Piena ienākumi ir pietiekami, lai par speciālista darbu maksātu pienācīgu algu. Atkārtoju vēlreiz – kvalificēts darbaspēks ir milzu problēma, kurai neredzu risinājumu. Tad kam mums tās dārgās un modernās tehnoloģijas – pašiem sev par prieku?!
Danute Avena, Neretas novada lauksaimniecības speciāliste, Pilskalnes pagasta z/s Izkalni saimniece:
– Ja kaut kas atgadās – vai nu kāds no saimniekiem nomirst, vai arī darbinieks ģimenes apstākļu dēļ aiziet –, mūsu novada pagastos zemniekiem ir ļoti grūti atrast jaunu strādnieku. Tādu, kam daudzmaz var uzticēties. Nezinu, vai to vispār var izskaidrot – kā tas noticis, ka esam nonākuši līdz šādam stāvoklim? Nu, kurš lauku cilvēks nav darījis visu, kas uz lauka, dārzā un kūtī jādara? Bet cilvēki ir atradinājušies strādāt, ticiet vai ne – dažs labs bezdarbnieks pat uz savas zemītes ne vadziņas nav iestādījis! Toties viņi labi zina, kas no pagasta pienākas, viens otrs saņem bezdarbnieka pabalstu un tad lustīgi padzīvo. Jā, tas tiesa, ka novadā nav daudz vietu, ne iestāžu, ne uzņēmumu, kur varētu strādāt, bet kāpēc to naudiņu vismaz bērnu vajadzībām nevar nopelnīt pie saimnieka, izpalīdzot vienā vai otrā darbā? Daudzi lauku konsultantam prasa padomu, un, cik spējam, tik darām, neatsaku ne sestdienās, ne svētdienās, bet man gan liekas, ka pie lauku nodarbinātības nopietni jāķeras mūsu valdībai, lai lemj, kas darāms, lai vismaz uz priekšu kas uzlabotos…
Mums arī agrāk bija lielāka saimniecība, bet tagad apsaimniekojam 18 ha, nobarojam iepirktus jaunlopus, cūkas, turam mājputnus – darām tik, lai iztikšanai pašiem pietiek un bērniem var palīdzēt. Tas, kam ir kaut neliela zemīte, var to pašu, sagatavojot ziemas krājumus pārtikai, jo ar pabalstu saņemšanu pagastā izdzīvošana nav atrisināta.
Tālivaldis Dobelmanis, Grobiņas novada Grobiņas pagasta z/s Rolava saimnieks:
– Man nav liela saimniecība – apsaimniekoju 110 ha zemes, turu ap 25 slaucamajām govīm. Tomēr kāds strādnieks ir vajadzīgs. Bija tāds labs palīgs, bet aizbrauca uz Franciju. Ko varu pārmest – pašam dēls jau ilgāku laiku prom Dānijā.
Ar tiem gadījuma strādniekiem, kurus šad tad izdodas sarunāt, ir tā – te viņš ir, te viņa nav. Bet, ja cilvēku nodarbinu, man ar viņu jāslēdz darba līgums, kaut gan tas vairāk iznāk papīra dēļ. Ja būšu nolīdzis, ka maksāju noteiktu algu, bet viņš darbu nepadarīs – kā piespiedīšu līgumu pildīt? Praktiski jau ir tā, ka divas nedēļas strādā, divas ne. Par šo pārkāpumu – ka neesmu noslēdzis darba līgumu, pagājušajā rudenī Darba inspekcija uzlika 750 latu sodu. Tagad slēdzu uzņēmuma līgumu, proti, uzskaitu katru darbu, ko strādnieks kurā dienā paveicis. Pašlaik algoju darbinieku no Saldus, bet viņam te nav kur dzīvot. Tāpēc esmu spiests no kaimiņa īrēt telpu, kur viņam apmesties. Tas nav ne ērti, ne izdevīgi. Nezinu, kāda ir izeja, beigu beigās būs jāsāk skatīties uz Ukrainas pusi?
Jānis Jēgers, Gulbenes novada Tirzas pagasta z/s Lejas Zosēni īpašnieks:
– Tagad man ir divas slaucējas, abas vietējās. Bet agrāk bijušas gan no Valkas puses Variņu pagasta, gan no Balviem esmu vedis. Toties ar fermas strādnieku gan nonācu bezizejā – lai cik savādi būtu, mūsu lielajā Tirzas pagastā vai pie novada kaimiņiem tādu sameklēt nebija iespējams. Ar sludinājumu atradu šo cilvēku Limbažos. Kad esi sprukās, tad jārīkojas ātri – ja es būtu mēģinājis atrast strādnieku savā novadā, būtu pagājis ilgāks laiks, nekā ieliekot sludinājumu.
Tas, ka ar darbaspēku laukos esam tik tālu nonākuši, noteikti ir sociālo pabalstu vaina, jo pagastā jau neko neprasa – saņem tikai to, kas tev kā maznodrošinātajam vai bezdarbniekam pienākas! Ar simtlatniekiem arī tā – ja vagars stāv klāt, tad kaut ko izdara, un arī gariem zobiem.
Pamazām palielinu ganāmpulku, esmu iesniedzis projektu fermas tālākai izbūvei, un tūlīt jāsāk lauzīt galva – kas strādās? Pagājušajā rudenī pie manis bija praktikants no Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma otrā kursa. Labs puisis, bet tehnikumos jau tehniskās bāzes tikpat kā vairs nav, praktiskās darba iemaņas neiemāca. Nav ierādīts, cik stipri skrūve jāpievelk. Uzskatu, ka pie lauksaimniecības tehnikumiem jābūt mācību saimniecībām, kur apmāca praktiski strādāt.
Aija Šneidere, Limbažu novada Limbažu pagasta z/s Mikaitas saimniece:
– Mēs aptuveni sešu gadu laikā, palielinot ganāmpulku un uzlabojot tehnoloģijas, iekopām ap 1000 aitu lielu ganāmpulku. Pašlaik ir mazliet mazāk, bet aitu skaits jau katrā saimniecībā ir mainīgs. Kā ietaupījām darbaspēku ar jaunajām tehnoloģijām? Piemēram, ierīkojām automātisko dzirdināšanu un puisim vairs nebija jāstaipa ūdens spaiņi. Mēslu izvākšana ir mehanizēta, un atkal vienas darba rokas atbrīvojās. Mēs šos cilvēkus neatlaidām, tagad viņi dara citus darbus – mums ir trīs pastāvīgi darbinieki, un esam ar viņiem apmierināti. Kad vajag, nodarbinām arī sezonas strādniekus. Bet izveicīgus aitu cirpējus palīdzēja atrast igauņu kolēģi. Tie ir no Jaunzēlandes – cilvēki, kas vasarā brauc peļņā. Zinu, ka Latvijā ir ļoti labi cirpēji, bet viņu darbs atmaksājas mazākā vai vidējā saimniecībā. Ja ir tik liels ganāmpulks kā mums, cirpšanas ātrums mūsējiem ir par lēnu. Viens jaunzēlandietis nocērp ap 400 aitām dienā, un, strādājot divatā, viņi visu darbu paveic vienā dienā. Ja es algotu mūsu pašu cirpējus, tas prasītu veselu nedēļu. Vēl arī izmaksas – jaunzēlandieši ir lētāki.
Biruta Grantiņa, Bauskas novada Codes pagasta z/s Eriņi pilnvarotā persona:
– Mūsu zemnieksaimniecība ir liels lauksaimniecības uzņēmums, kurā pamatnozare ir augkopība. Apsaimniekojam vairāk nekā 2000 ha zemes, nodarbinām 18 strādājošo. Procesi, kas 20 gadu laikā norisinājušies valstī, skāruši arī mūsu saimniecību. Tomēr nemainīgā strādājošo daļa ir 73%, kuru darba stāžs ir 8–14 gadi. Sākotnēji katrs no viņiem, vērtējot darba kvalitāti, ir sagādājis lielākas vai mazākas problēmas. Šodien visi darbi mehanizēti, saimniecība modernizējusies un priekšzīmīgākajiem darbiniekiem ar lielāko darba stāžu ir dažādi bonusi – veselības apdrošināšana, balvas svētkos u. c. Eriņi ir pirmā darba vieta diviem bijušajiem Saulaines profesionālās vidusskolas absolventiem – viens uzņēmumā strādā piecus gadus, otrs – pirmo gadu. Katrā ziņā par šiem puišiem varu teikt tikai to labāko.
Lauksaimniecības nozarē prasmīgs uzņēmuma vadītājs spēj radīt jauniešiem motivāciju, lai viņi vēlētos strādāt laukos, bet to nepavisam nevar attiecināt uz izglītības nozari (B. Grantiņa ir arī Bauskas bērnu un jaunatnes sporta skolas direktore. – I.B.). Izglītībā nav noteiktas politikas, kas sakārtotu sistēmu un veicinātu tautsaimniecības attīstību. Šodien klasēs notiek cīņa par katru bērnu, jo vispārizglītojošajās skolās izglītojamo skaits samazinājies. Vēl pirms pāris gadiem 70% jauniešu beidza vispārizglītojošo skolu, 30% – profesionālās skolas, pašlaik situācija it kā vēršas uz labo pusi – 60% vispārizglītojošajā izglītībā, 40% – profesionālajā. Eiropā šie cipari ir pretēji – akadēmisko izglītību izvēlas ap 30% jauniešu. Pie mums daudzas profesijas, kas citviet Eiropā tiek cienītas un pārmantotas no paaudzes paaudzē, ir noniecinātas, jo jāstrādā praktiskais darbs. Domāju, attieksme jāmaina pašos pamatos, jau sākumskolā, un pusaudžiem kopā ar vecākiem jāapzinās, vai iegūt amatu, kas ļaus piedalīties darba tirgū, vai papildināt sociālo zinību fakultātes augstskolās un kļūt par nākamo bezdarbnieku.
It kā ar labvēlīgiem nolūkiem 2004. gadā visas Latvijas profesionālās lauksaimniecības skolas pārņēma Izglītības un zinātnes ministrija, bet vai rūpe par šo nozari kļuva lielāka? Domāju, ne. Lauki joprojām Latvijā ir pabērna lomā, kaut gan, vērtējot pēdējos 20 gados uzņēmīgo lauksaimnieku paveikto, nāktos domāt citādi. Cerības vieš tagadējā izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa nostāja, bet to, vai viņš spēs sakustināt ledu, rādīs laiks…
