Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
10. janvāris, 2012
Drukāt

Cik likumīga ir slepenība. Saruna ar Ilmu Čepāni

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Par gaidāmo referendumu, Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja pēkšņo maiņu un citiem pēdējā laika notikumiem valstī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja, Latvijas Universitātes profesore Ilma Čepāne stāstīja žurnālistiem Voldemāram Krustiņam un Mārai Libekai.


 

V. Krustiņš: – Sabiedrība nesaņēma saprotamus paskaidrojumus par deputāta Ražuka kluso un pēkšņo aiziešanu no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata. Izteikumi bija miglaini, lai neteiktu: nekādi. Ražuka kungs tomēr nav gluži nepazīstams cilvēks. Cik šāda slepenība ir pamatota un likumīga, īpaši jau atklātības partijā?

I. Čepāne: – Ir vesela rinda likumu, kas ierobežo informāciju. Bet tiem demokrātiskā iekārtā ir jābūt samērīgiem ar sabiedrības tiesībām uzzināt informāciju. Slepenību rada ne tikai mūsu likumi, bet arī Eiropas Savienības un NATO regulējumi. Arī citās ES valstīs amatpersonām tiek izvirzītas augstas prasības darbam ar klasificēto informāciju. Valsts drošības institūcijas var liegt pielaidi valsts noslēpumam, bet tām nav pienākums skaidrot iemeslus, kāpēc ir pieņemts šāds lēmums. Dažkārt pati persona var nezināt, kāpēc tai netiek dota pielaide. Arī es, ja nesaņemšu pielaidi valsts noslēpumam, kuru patlaban kārtoju, iemeslus tam nevarēšu uzzināt.

– Kā tad tā? Vai tad SAB priekšnieks ģenerālis Kažociņš ir augstāks par visu valsts varu?

– Ģenerālis Kažociņš vadās no likuma “Par valsts noslēpumu”, ES direktīvām un NATO prasībām par klasificētās informācijas aizsardzību. Latvijai šīs prasības ir jāpilda. Lai iegūtu pielaidi valsts noslēpumam, ir jāizpilda noteikta anketa, var tikt izmantoti arī operatīvās darbības pasākumi – aptaujāti kaimiņi, darba kolēģi, var interesēties, ar ko persona, kas prasa pielaidi, dzīvo kopā, vai pārmērīgi nelieto alkoholu… Arī Satversmes tiesa ir nolēmusi – lai noteiktām amatpersonām piešķirtu tiesības uz šādu informāciju, ir jāizvērtē šo personu lojalitāte un uzticamība. Fizisko personu datu aizsardzības likums patlaban ir tāds, ka es, būdama Latvijas Universitātes profesore, nedrīkstu publiski studentiem teikt, kuri tad ir tie slinkie un kuri labie studenti.

 

Nesen Juridiskā fakultāte saņēma sūdzību no kāda studenta, ka pasniedzējs mājas lapā internetā esot ievietojis studentu sekmju novērtējumu, kurā redzams, ka sūdzības iesniedzējs slikti nokārtojis eksāmenu. Bija pat tāds kuriozs, ka kāda studenta tēvs, kurš viņam finansēja studijas, vēlējās zināt, kad dēlam būs izlaidums, bet mācībspēki nedrīkstēja teikt, ka viņš ir nesekmīgs un nemaz neapmeklē augstskolu.

 

Kāds students pat draudēja, ka iesūdzēs mani tiesā, jo es, lūk, seminārā esmu pateikusi, ka viņa darbs nav ieskaitīts. Tā nav joka lieta, jo likums par personas datu izpaušanu paredz vairākus tūkstošus latu lielu administratīvo sodu.

– Lasītājiem droši vien tas liksies neloģiski, smieklīgi un stulbi. Jūs pieņemat, ka Eiropa to prasa un tur nekā nevar darīt…

– Latvija ir Eiropas Savienībā, un mums ir jāievēro direktīvās noteiktais. Ja to nedarīsim, pret Latvijas valsti var tikt vērstas bargas sankcijas naudas soda veidā. Te gan jāpiebilst, ka dažkārt mūsu likumdevējs šajā jomā ir pārcenties. Patlaban esmu sagatavojusi likuma grozījumus, kas liegs pedagogiem uzlikt nevajadzīgu, nesaprotamu nastu.

– Mēs dzirdam, ka arī valsts pārvaldes ierēdņi bieži klusē, jo, lūk, dokumentā esot ierobežotas pieejamības informācija.

– Viņiem ir jāprot likumu interpretēt, jo dažkārt likumā nav skaidras atbildes. Vieglāk ir norādīt, ka dokuments satur ierobežotas pieejamības informāciju, kaut tur nav nekā slēpjama no sabiedrības.

– Kā pārlieku lielā slepenība atbilst tiesiskuma lozungiem? Vai ir kāda iestāde, kas uzrauga, cik tā slepenība ir likumīga?

– Fizisko personu datu aizsardzības likumā ir noteikts, ka sensitīvi personas dati ir tādi dati, kas norāda rasi, etnisko izcelsmi, reliģisko, filozofisko un politisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī sniedz informāciju par personas veselību un seksuālo dzīvi. Likumā ir noteikts, kādā veidā šos datus var publiskot. Taču likumu jāprot piemērot. Piemēram, Centrālā vēlēšanu komisija (CVK), atsakot izsniegt Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai to deputātu uzvārdus, kuri ir pārkāpuši zvērestu un parakstījušies par krievu valodu kā otru valsts valodu, acīmredzot interpretējusi savu atteikumu ar likumā noteikto politisko pārliecību, kas nav izpaužama bez deputāta piekrišanas.

 

CVK argumenti nav zināmi, jo komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars par šo jautājumu publiski runāja ļoti neskaidri. Datu valsts inspekcija uzskata, ka Saeimas komisijai ir tiesības uzzināt šo deputātu uzvārdus no CVK, bet komisijai būtu jālemj par šo uzvārdu publiskošanu.

 

– Ja Saeimas komisija pieprasa svarīgas ziņas, tad liekas dīvaini, ka zemāk stāvoša komisija var pateikt, ka tās nesniegs. Vai tiešām Saeimas komisijai būtu jāiet tiesāties?

– Tas būtu absurdi. Šaubos, ka CVK ir izsvērusi samērīgumu starp deputātu politiskās pārliecības neaizskaramību un vēlētāju tiesībām zināt, kuri deputāti ir pārkāpuši zvērestu. Atklātības princips ir svarīgākais demokrātiskas valsts pārvaldes sistēmas nodrošināšanā. Šo tiesību var ierobežot tikai tad, ja tas noteikts ar likumu un tas nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošības intereses vai citu cilvēku pamattiesības un brīvības. Šaubos, vai mēs varam vilkt paralēles starp slepenību deputāta zvēresta pārkāpšanā un personas politiskās pārliecības neaizskaramību. Ierindas pilsonis vēlēšanās pārstāv pats sevi, taču deputāts pārstāv tautu.

Runājot par slepenību un atklātību, Saeimā trešajam lasījumam ir sagatavoti grozījumi Kārtības rullī, kas paredz atteikties no amatpersonu aizklātas ievēlēšanas. Juridiskā komisija arī skatīs grozījumus Satver­smē, kur paredzēts, ka arī Valsts prezidentu un Satversmes tiesas tiesnešus vēlēs atklāti. Tātad Latvijā gaidāma amatpersonu vēlēšanu revolūcija.

– Igaunijā drošības policijas ziņojumos tiek publiski atklātas ārvalstu specdienestu darbības shēmas un aizkulises, doti publiski apskati ar visām bildēm. Bet mēs Latvijā nekādi nevaram uzzināt valsts drošības stāvokļa raksturojumu.

– Kāda informācija nav dota?

– Sabiedrība vēlas zināt, par kādu naudu Lindermans organizē provokācijas?

– Pamatots jautājums. Likumā par tautas nobalsošanu būs grozījumi, kuri noteiks, ka šādos gadījumos finansēšanas avotiem ir jābūt zināmiem.

– Vai Centrālajai vēlēšanu komisijai nav tiesības un pienākums izvērtēt Lindermana pieteikumu rīkot parakstu vākšanu? Cik zināms, neviens no trim organizatoriem nav Latvijas pilsoņi. Vai nepilsoņi drīkst organizēt pasākumus pret Latvijas valsti?

– To patiešām grūti saprast. Jau no paša sākuma esmu centusies pārliecināt “Vienotības” politiķus, ka šī referenduma likumība ir ļoti apšaubāma. Referendumu nevar organizēt par visu, kas ienāk prātā, jo demokrātija nav visatļautība. Gan Centrālajai vēlēšanu komisijai, gan saviem kolēģiem parlamentā vaicāju, ja kāds savāktu 10 tūkstošus parakstus, piemēram, par to, ka vēlēšanu tiesības tiek liegtas vīriešiem, vai šis jautājums tiktu virzīts referendumam? Vai arī, ja, teiksim, kādi antisemīti sāktu vākt parak­stus par to, lai atsevišķām Latvijas mazākumtautībām tiktu liegtas vēlēšanu tiesības? Man atbildēja: nē! Bet par krievu valodas noteikšanu par otru valsts valodu, kas ir klajā pretrunā ar valsts neatkarību, – drīkst?

Rodas jautājums, vai Centrālā vēlēšanu komisija ir tikai tāds kā pastnieks, kas saņem parakstus, pārbauda tos, saskaita un palaiž procesu tālāk?

 

Ja komisija būtu nospiedusi bremzes jau pašā sākumā, tad Lindermans un pārējie Administratīvajā tiesā piecus gadus tiesātos, apstrīdot komisijas administratīvo aktu, kas liegtu rīkot referendumu. Iespējams, ka komisija nobijās, jo tai nav bijusi šādu referendumu pieredze.

 

Manuprāt, pastāvēja vēl viena iespēja, kā nepieļaut valsts pamatu graušanu. Valsts prezidents, iespējams, šajā gadījumā varēja apsvērt, vai nodot šos grozījumus Saeimai vai arī to nedarīt. Viņš vēstulē Saeimai raksta, ka šis referendums aizskar Satversmes kodolu, ka tas ir pretrunā ar Latvijas dibināšanas un neatkarības atjaunošanas pamatā liktajām idejām. No tā ir noprotams, ka referenduma rīkošana par šādu jautājumu ir antikonstitucionāla. Lai gan prezidents norāda, ka Satversme viņam šajā gadījumā izvēli nedod, konstitucionālo tiesību ekspertu vidū būtu apspriežams jautājums, vai Satversmes 78. pants uzliek pienākumu prezidentam referenduma sakarā veikt tikai tehniska starpnieka lomu starp CVK un Saeimu. Ja prezidents pieņemtu aktu, kurā pateiktu, ka šis referendums ir vērsts pret Latvijas valsts pastāvēšanu un to nevirzītu uz Saeimu, opozīcija droši vien ierosinātu impīčmentu un vērstos Satversmes tiesā. Tiesa tad arī vērtētu prezidenta rīkojuma atbilstību Satversmei. Arī patlaban vēl pastāv iespēja apstrīdēt Satversmes tiesā Prezidenta akta par šāda likumprojekta iesniegšanu Saeimā likumību.

Nesen izlasīju kādu LPSR Augstākās padomes lēmumu par latviešu valodas statusu, kas pieņemts vēl 1988. gada 6. oktobrī. Pat šajā padomju laika lēmumā norādīts, ka latviešu valoda ir atzīstama par republikas valsts valodu. Tas atbilstot ļeņiniskās nacionālās politikas principiem. Lēmumā rakstīts, ka gadu desmitiem netika veltīta pienācīga uzmanība tautas garīgo vērtību, tostarp latviešu valodas, aizsardzībai. Tur norādīts, ka būtiski samazinājusies latviešu valodas lietošana, sarukušas tās funkcijas. Kopš tā laika pagājuši 24 gadi, un kur mēs esam nonākuši?

 

Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits atzinis, ka pēc neatkarības atjaunošanas politiskā un intelektuālā elite, ļaujoties pēckoloniālās mazvērtības kompleksam un kultivējot pārprastu politkorektumu, ir izvairījusies teikt, ka Latvija ir latviešu nācijas valsts.

 

Mūsu valsts augstākajām amatpersonām, kad sākās visa jezga ap referendumu, vajadzēja vērtēt šā referenduma iespējamos draudus Latvijas neatkarībai.

– Jūsu pārstāvētās partijas premjers Dombrovskis gan neuzskata, ka referendums ir antikonstitucionāls, viņš izteicies, ka tā rīkošana ir demokrātisks process…

– Man grūti komentēt Valda Dombrovska rīcību. Šis referendums ir ļoti sarežģīts un līdz šim nebijis gadījums. Neatbalstu viedokli, ka piedalīšanās referendumā būtu pašcieņas aizskārums, ka piedalīšanās tajā ir pazemojoša u. tml. Šobrīd situācija ir tikpat nopietna kā pirms 20 gadiem, kad mēs cīnījāmies par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Referenduma skaitliskais rezultāts tiks politiski ekspluatēts, tostarp arī ārvalstīs. Tāpēc aicinu visus labas gribas cilvēkus aizstāvēt savu valsti un referendumā balsot PRET valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.

– Paies referendums, rezultāts jau tagad ir skaidrs.

– Mani pārņem divējādas jūtas. No vienas puses, es saprotu, ka tie, kas parakstījās par referendumu, tika politiski izmantoti, ietekmēti, kūdīti, jo dzīvo citā informatīvajā telpā. Bet, no otras puses, mani pārņem pat žēlums, iedomājoties, ka daļa no šiem cilvēkiem dzīvo ar tik milzīgu naidu sirdī pret valsti, kurā paši dzīvo, kur skolojušies paši, viņu bērni un mazbērni, kur varējuši apmierināt visas Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības, piemēram, atšķirībā no citām bijušajām padomju republikām. Viņi nenovērtē latviešu toleranci.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+