Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. novembris, 2016
Drukāt

Šlāgermūzikas bizness Latvijā. Cik pelna pieprasītākās grupas? (15)

1. Šlāgeris – mīlētais un nīstais

1no6
Liene Šomase un Jānis Moisejs/Foto - LETALiene Šomase un Jānis Moisejs/Foto - LETA

Laikā, kad valstsvīri sasparojušies stiprināt latvisko identitāti un piešķir atbalstu atsevišķiem pašmāju mūziķiem balvā par latviskuma karoga nešanu, mūzikas patēriņa rādītāji liecina, ka plašāka sabiedrība netieši “balso” par citu muzikālo kodu. Protams, klausītājs mīl gan “Līvus”, gan “Iļģus”, tomēr kopumā visvairāk mīlētā ir nevis kāda atsevišķa grupa vai izpildītājs, bet vesels žanrs – tā ir tā dēvētā šlāgermūzika.

Vieni to uzskata par sentimentālu kiču, bet citiem bez tās nav iedomājama nedz ikdiena, nedz kopīgi svētki. Apgalvojums, ka tieši šlāgermūzika, nevis pops, roks, hiphops, deju vai tautasdziesmu ritmi ir tas, ko ikdienā skaņu celiņos vēlas dzirdēt lielākā daļa Latvijas mūzikas klausītāju, tas, kas uzmundrina garu un modina latviskuma jūtas, ir pamatots.

Par to liecina kaut vai fakts, ka pašmāju pārliecinoši populārākās radiostacijas “Latvijas Radio 2”, visbiežāk spēlētās dziesmas vismaz 60 procentos gadījumu ir šlāgeri. Iknedēļas visbiežāk spēlēto dziesmu sarakstos neatradīsit nedz “Iļģus”, nedz “Līvus”, toties ar uzviju sastapsim Lieni Šomasi, grupas “Apvedceļš”, “Galaktika”, “Klaidonis” un citus žanra pārstāvjus.

Joprojām populārāko šlāgeru jeb latviskajā versijā “sirdsdziesmu” aptauja ir visvairāk skatīto pašmāju televīzijas raidījumu divdesmitniekā. Šlāgermūzika atradusi stabilu vietu arī digitālajā laikmetā – tās spilgtāko pārstāvju video pelna simtiem tūkstošu skatījumu interneta vietnēs. Par žanra popularitāti nacionālā mērogā liecina arī vietējie šlāgermūzikas festivālu un koncertu producenti – tieši šlāgermūzikas klātbūtne garantē pieklājīgu apmeklētāju skaitu, kas mērāms vairākos tūkstošos. “Šlāgermūzika Latvijā ir bijusi pieprasīta visos laikos, un tam ir būtisks pamatojums, jo tā ir nacionālās identitātes ikdienas apliecinājums. Latviešu muzikantu radītajai mūzikai mājas un vieta ir Latvijā. Tikai dažam ir izdevies izsisties Krievijas tirgū, varbūt pat laužot sevi vairāk, nekā gribētos, bet Rietumi vēl ir latviešu muzikantu lielais izaicinājums,” uzskata LR2 direktors Armins Ronis.

Kas uztur spēkā šo popularitāti – padomju laika paaudzes muzikālā mantojuma inerce, ko ekspluatē veikls mārketings, mediji, kas apkalpo (un reizē rada) pieprasījumu, vai varbūt tomēr kāds kolektīva latviskuma kods?

Stāstam, kā šlāgeris no vācu ziņģēšanas tradīcijas pārtapis par latviešu nacionālo vērtību, ir vēsturisks pamats. Pats šis vārds cēlies no vācu “schlager” jeb “grāvējs”, un mūsdienās tā robežas izplūdušas starp popmūziku un pašdarbības grupu muzikālajiem centieniem. Tas ir vieglās jeb populārās mūzikas virziens, kam raksturīgas vienkāršas melodiskas līnijas, nereti – sentimentāli, pasauli idealizējoši teksti, adaptējot ģeogrāfiski lokālas mūzikas tradīcijas, kā arī neprasot no izpildītāja un klausītāja specifisku muzikālo kvalifikāciju.

Žanrs attīstījies Rietumeiropā, sevišķi Vācijā, laikā pirms un pēc Otrā pasaules kara, vienkāršojot populāru operešu melodijas. Rietumu muzikologi šlāgermūzikas popularitāti savulaik skaidroja kā reakciju uz kara sekām un arī pārāk sarežģīto un pilsoniskajam vidusslānim nesagremojamo rokenrola izplatību Rietumos. Padomju Latvijas iedzīvotāju muzikālo gaumi sargāja jeb cenzēja dzelzs priekškars, tomēr šeit iesakņojās vieglās estrādes mērcē pasniegtas vācu šlāgermūzikas atskaņas. Tā laika estrādes zvaigznes, piemēram, Viktors Lapčenoks, pat izpelnījās atzinību Rostokas un Drēzdenes šlāgerfestivālos, dziedot Raimonda Paula dziesmas. Rietumniecisku kantrimūzikas vēsmu tautai tuvajam žanram atmodas gados piešķīra trimdas muzikālās tradīcijas. “Mūsdienu latviešu šlāgermūzika ir tāds vācu šlāgera, kantrimūzikas un krievu romanču kokteilis,” atzīst pazīstamās kantrimūzikas grupas “Klaidonis” līderis Māris Sloka. Savukārt dziedātājs Normunds Rutulis uzskata: “Pēc atmodas šlāgera žanram pamatīgu cirtienu pa kājām iedeva 90. gadi, kad ekonomiskās krīzes apstākļos mūzika nolaidās līdz pašspēlējoša sintezatora un primitīva teksta līmenim, degradējot žanru kopumā.”

“Nevar teikt, ka šlāgermūzika ir konkrēts žanrs, kas būtu saistāms tikai ar triviālas mūzikas radīšanu, jo tajā darbojas arī augstas raudzes mūziķi. Protams, ir arī grupas, kas pamanījušās iekrist klausītāju sirdīs ar vienu dziesmu. Popularitāti nosaka arī reģionāla piederība, un atbalsts grupām, īpaši Latgalē, ir ne tikai muzikālas gaumes, bet identitātes jautājums. Paaudze, kas vecāka par pusmūžu, pie šlāgermūzikas atgriežas kā pie pazīstama žanra, ar kuru auguši, kamēr cilvēki, jaunāki par 30 gadiem, ir ar plašāku muzikālo interešu loku,” norāda vairāku šlāgermūzikas festivālu un projektu producents Jānis Kļaviņš.

  1. Šlāgeris – mīlētais un nīstais
  2. Haltūriņas kultūra?
  3. Pieradinātais klausītājs
  4. Ko pasūta, tas skan
  5. ŠLĀGERU POPULARITĀTE: NEVIS KVALITĀTE, BET IMPULSS
  6. LATVIJAS RADIO2: LĪDEROS ŠOMASE un Moisejs

Pievienot komentāru

Komentāri (15)

  1. Agrāk vija komponisti, dzejnieki un dziedātāji. Tagad ar zināmu Rača vietekmi, gandrīz visi ir vienā personā. Sauc tās dziesmas kā gribi, bet, ja viena frāze tiek izbļauta 17 reizes, ja dziedātājs nevar izšņaukt degunu un izdziedāt burtu “a”, ja dziesmā galvenie ir sitamie instrumenti, ja vienkārši – dziesmai nav jēgas, ja dziedātājs nevar noturēt to pašu nebaudāmo meldiņu, tad kāpē tas jāklausās Latvijas radio un jāskatās Latvijas televīzijā. Sevišķa haltūra ar mūzikas redaktoru vieglu roku “iet gaisā” dienas pirmajā pusē. Varbūt mērķis ir cēls, lai tak kāds eiro arī tiek šiem “muziķiem”. Bet varbūt būtu labāk, ja viņi nodarbotos ar citām praktiskākām lietām un nemaitātu garstāvokli citiem cilvēkiem.

  2. Vispirms jau sāksim ar to,ka raksts nav īsti precīzs,tātad centīšos paskaidrot.Vispirms jau,ka Radio 2 var dzirdēt visā Latvijā,jo kad mūsu raidstacija Baltkoms vairs neķer,skan vai nu reģiona raidstacijas vai Skonto vai Radio 2.Radio absolūti neatskaņo klAUSĪTĀJU IEMĪĻOTĀS DZIESMAS,BET TĀS,KURAS DĪDŽEJS GRIB UN UZLIEK,vai pat atļaušos pateikt,liek grupas,kurās vai nu dzied pats vai viņa draugi.
    Popularitāte ir mediju “uzbliezts”.Un ja man jāatceras vasara,tad centos vienu dienu klausīties Radio 2,teikšu kā ir,sajūta bija nospiesta,riebīgi primitīvās mūzikas sašķebināts.Protams,ka neklausos Radio 2.Vēl,savukārt laukos daudziem cilvēkiem ir pieejamas tikai LTV1,LTV7,Rīga 24,tātad skatās un barojas ar to ko DOD.Sen jau neietekmējos no mūsu medijiem,jo interneta var tiešām klausīties augstvērtīgu mūziku.Un nesakiet,ka Šomase ir klausītākā,viņu drillē,varbūt pat ir samaksāts,lai atskaņotu,katra ziņā mēs Radio izslēgtu,ja atskanētu sī dziedone.

    • Piekrītu. Man šad tad nākas braukt garākos braucienos kopā ar vienu paziņu – Radio2 cienītāju – viņa automašīnā. Neesmu nekāds histēriķis, taču, ja brauciens tāls, tad tiešām tas jau kļūst kaitinoši. Gaumes lieta, protams, bet….. Atceros, manā jaunībā (man tagad 60) mēs ļoti nievājoši izturējāmies pret šāda tipa repertuāru, uzskatījām to par vecu tantu un onkuļu muzikālo gaumi. Tagad, kad pats esmu veca onkuļa statusā, mani mazliet izbrīna šāda repertuāra popularitāte mūsdienās.

  3. Klausos Latvijas Radio 2 Atbildēt

    Padomju gados katrā sevi cienošā kolhozā bija MUZIKĀLĀ grupa- orķestris, ur dziedāja lielākoties i šļāgerus un balles gāja uz urrā! Kāžas muzikanti tika aicināti.
    Lai ko saka, bet mūsu ģimenei arī patīk Lienes Šomases un Jāņa Moisejeva duets. Tas bija veiksmīgs Raimonda Paula projekts, kas turpinās! Tauta arī pieprasa dzirdu LR 2 atskaņot dzimšanas dienās viņu dziesmas…

  4. Ja šlāgeris skan zaļumballē, pie svinību galda (un dažreiz arī zem tā), tad viss ir normāli. Bet, ja tādi milzīgā pārsvarā skan no radio skaļruņiem un TV ekrāniem, tas tas ir diezgan bēdīgi. Manā jaunībā arī t.s. “vieglā mūzika” ietilpa kategorijā māksla. Par to sevišķi jāpateicas maestro I.Kalniņam, R.Paulam un c. Protams, arī tad populārākās bija nevis tādi šedevri kā “Ērģeles naktī”, “Balāde manam vetēvam”, plate “Naktsputni” un daudz c, bet gan vieglāki gabali. Tomēr kopējais fons bija daudz, daudz kvalitatīvāks, nekā tas ir tagad. Žēl!

  5. Ja par muzicēšanu vispār, tad arī padomju laikos bija mazas cilvēku, muzikmīļu, grupiņas. kuri muzicēja daudzos vietējos pasākumos, arī par samaksu, lai gan to OBHSS apkaroja. Bet to šie cilvēki varēja darīt tikai tāpēc, ka viņi savai publikai patika gan pēc repertuāra, kopdziedājuma pavadījuma, un arī spēlēja tieši tik ilgi kamēr vien bija klausītāji.
    Jā, tie bija gan vācu šlāgeri no radio Luksemburg pārķertiem magnetofona ierakstiem pašu aranžēti un dažkārt arī ar pašu sacerētiem vārdiem, gan vēlāk no jūrniekiem nopirktajām skaņu platēm, vai vēl vēlāk kasetēm.
    Tas bija līdzīgi kā tagad Kantoris 4, Baltie Lāči un citas ciema muzikantu grupiņas, kurām gan tajā laikā lielākas nākotnes nebija un tās agrāk, vai vēlāk, pazuda.

  6. Pilnīgi piekrītu Maestro:ļoti lielai daļai ,,šlāģernieku” vajadzētu atļaut ,,muzicēt” mājās !Spilgts piemērs SANDRA !Kaut kāds murgs!Pēc LPSR laiku tarifikācijas skates nolikuma viņa varētu ,,blēt” tikai savā lauku klubā,un par velti !Atradušies MĀKSLINIEKI….Viņi pat ,,spēlējot roku” !Zirgam jāsmejās,jo uzstājas divatā:viens(a) šķībi dzied,otrs kaut ko ,,mudžina”uz savas modernās,,JONIKAS”ar 100%-tīgu fonogrammu !Salīdzinot ar ,,Dakotu”,,,Kaimiņi”,,,6-tā jūdze” ir 1:100.Bet naudiņu gribās!Ja normāli mūziķi grib 500,tad šitādiem jāmaksā 5EUR !Vai nu var atļaut spēlēt krogā,kad visi ir sadzērušies…
    Kaut kāda ,,dīvaina”sakarība-pagrimums iestājās ar Latvijas iestāšanos ES…Pirms tam cilvēki ,,ballējās”,nāca uz krogiem,brauca mākslinieki,dziedāja,spēlēja-visiem tā naudiņa pietika…Tagad-nu ļoti švaki !Vienīgi varbūt LIELLATVIJĀ-Rīgā kaut kas tāds notiek.Mazlatvijā-čušš.

  7. Galvenais lai šlāgernieki nodokļus nomaksā, ka vecumdienās nepaliek bez pensijas, kā te dzird par dažiem veciem aktieriem, ka esot mazas pensijas.

  8. Vācijā šlāģeri ir jau senāk un Latvija gāja šo ceļu.

  9. Piekrītu Parastā cilvēka komentāram!!! KĀ VAR salīdzināt divas TIK atšķirīgas mūzikas jomas, ko no vienas puses pārstāv grupa “Iļģi” un no otras – grupa no Liepājas – “Līvi”? Šlāgeris NAV nācijas debilizācija, bet viena no daudzajiem mūzikas žanriem. Ir cilvēka dzīvē brīži, kad VAJAG paklausīties šlāgeri un paklausīties arī smago roku vai amerikāņu spiričuelu, latviešu tautas dziesmu vai krievu romanci. MŪZIKA SĀKAS TUR, KUR BEIDZAS VĀRDI! NEVIENA MĀKSLA TĀ NESPĒJ UZRUNĀT CILVĒKU KĀ MŪZIKA! VIENĪGI SKUMJI, ka šlāgeri izpilda jebkurš…, kam ir iespēja dziedāt!?? NAV KVALITĀTES!? Par instrumentālistiem šeit nerunāju, jo instrumenta spēle IR JĀPĀRVALDA!

  10. Nācijas debilizācija, tas ir šlāgeris.

  11. Šlēgeri letiņiem ieviesa brāļi Laivenieki un pēc tam Raimonds Pauls. Starp citu, ir liela starpība starp labu šlāgeri un sliktu.

  12. Ko tu te murgo, ka šlāgeris radies kā padomju produkts, vēl nebija nekādas padomijas, ka latviešu tauta izmantoja lauku muzikantus, un dziedāja līdzi visas vieglās melodijas, šlāgeris ir sena tautas mūzika, neko nevajag izdomāt un tauta to grib klausīties arī tagad. To ko jūs nosaucāt …Iļģus un Līvus, tie ir citādai publikai klausāmi un to ikdienā neklausās parasts cilvēks…

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+