Raidījumā redzam dabiskas, aizraujošas personības, kuras gatavas parādīt savas tautas kultūras vērtības.
Raidījumā redzam dabiskas, aizraujošas personības, kuras gatavas parādīt savas tautas kultūras vērtības.
Ekrānuzņēmums no ltv.lsm.lv

Vai tiešām saimnieces jānošķir pēc tautības? Anda Rožukalne par LTV šovu 13

Kopīga maltīte ir katram saprotama, dažādus cilvēkus vienojoša un labvēlību raisoša. Ja vēl ēdiens ir izdevies, prieks būs visiem! LTV1 gatavošanas šova “Īstās Latvijas saimnieces” galvenais trūkums ir tas, ka tajā daudz agrāk netika aicinātas piedalīties dažādu tautību saimnieces.

Reklāma
Reklāma

Cilvēki blakus vai tomēr kopā?

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Ļoti ilgi nācās gaidīt, ka publiski pieejamā formātā tiks izrādīta vēlme iepazīt dažādu tautību cilvēkus, kas dzīvo Latvijā. Nu tam izvēlēts saimnieču šovs. Tas izdevies ļoti interesants, jo lielu laika daļu velta cilvēku personību atklāšanai. Saimnieces ir apbrīnojamas! Raidījuma veidotāji spējuši iemantot tā varoņu uzticību, tāpēc šova labākā daļa ir stāsti par saimniecēm, par viņu darbiem un domām. Viņas māk tik daudz, katru ir prieks satikt, gribas iepazīt arī pārējās LTV1 raidījuma dalībnieces.

Žurnālistikā īsā laikā atklāt personību ir sarežģīti. Tas prasa laiku, lielu darbu, vēlāk – rūpīgu informācijas atlasi un tās sakārtošanu. Cilvēki parasti nejūtas brīvi TV kameru priekšā, reizēm mēģina sevi parādīt tā, lai atbilstu kādiem pieņēmumiem, nevis savai būtībai. Bet televīzijas kameru vērīgums to ātri vien ļauj ieraudzīt arī skatītājiem. Raidījumā mēs redzam dabiskas, aizraujošas personības. Šķiet, saimniecēm ir neierobežota izdoma un uzņēmība. Viņas ir gatavas parādīt savas prasmes, savas tautas kultūras vērtības. Ēdieni ir neparasti, izklaides un galda klājums pārsteidz katrā raidījuma kadrā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šova “Īstās Latvijas saimnieces” komanda strādā prasmīgi un ieinteresēti. Saimnieču atrašana un viņu parādīšana ir raidījuma veidotāju profesionālās varēšanas pierādījums. Tas nav noniecinājums saimnieču cilvēciskajai unikalitātei. Tieši otrādi, prieks, ka TV darbinieki spēj saskaņot raidījuma formāta nosacījumus ar to brīvību, kas nepieciešama, lai nesabojātu iespaidu par kādu cilvēku.

Iekļaušana vai nošķiršana?

Tomēr, tomēr… Vai tāds Latvijas saimnieču šovs, kurā atsevišķi piedalās citu tautību saimnieces, nelīdzinās iekšzemes tūrismam? Vai mēs šīs saimnieces neuzskatām par eksotiskām būtnēm, kuras ir interesantas tikai tāpēc, ka ir neparastas savas tautības dēļ?

Tie ir provokatīvi jautājumi, jo raidījums ir patiešām jauks. Tas ar cieņu izturas pret dalībniekiem, veidotāji ar prieku rāda saimnieču prasmes. Atcerēsimies, ka latviešu saimnieces tika atklātas līdzīgi – viņas pārstāvēja savus novadus, centās rādīt savai dzīves vietai raksturīgus ēdienus un citas tradīcijas.

Nav saprotams, kāpēc saimnieču šovā visas nav kopā: latvietes, krievietes, lietuvietes, baltkrievietes… Šāda atlase nošķir, izceļot atšķirīgo un svešādo, kā pamatu izvēloties tautību. Prieks, ka iepazīšanas pietuvinājums palīdz saprast līdzās dzīvojošo cilvēku vērtības.

Tomēr arī veiksmīgs citu tautību pārstāvēm veltīts raidījums nenozīmē, ka nav vajadzīgs formāts, kurā dažādi cilvēki būtu līdzās nevis tikai tāpēc, ka viņu vecāki pieder no latviešiem atšķirīgām tautībām. Cilvēki ir vērtīgi un uzmanības vērti pavisam citu iemeslu dēļ.

Kā izrēķināt kultūru?

Šovs “Īstās Latvijas saimnieces” ir lokalizēts starptautisks formāts, tā ideja un licence pieder Šveices sabiedriskajai televīzijai. Arī tāpēc tajā tik daudz vietas saimnieču iepazīstināšanas klipu atkārtojumiem, ka, liekas, skatītāji tiek uztverti kā cilvēki bez atmiņas vai tādi, kas spēj koncentrēt uzmanību vien pāris minūšu.

Reklāma
Reklāma

Lai gan tie ir šova noteikumi, ko vajadzētu pieņemt kā nemainīgu lielumu, šaubos, vai šova veiksmi nosaka sacensība. Kā var skaitīt punktus, ja rādām personības, kultūras vērtības? Kā salīdzināt vienas tautas, kas dzīvojusi lielā pieticībā, garšīgos ēdienus ar citas tautas vērtībām? Cik punktus dot mīlestībai, sirsnībai, atvērtībai, ko dāvā saimnieces? Neiespējami, netaisnīgi!

Vērtēšanas brīdis rada neērtību arī saimniecēm. Jāmeklē kaut kas, kam piesieties, kāda nepatīkama garša, porcija, kas lielāka par vēdera iespējām, ieloce galdautā… Tāpēc lielākoties tiek vērtēts noskaņojums, aizrautība, sarunu laikā atklātais un neaizmirstamais. Tam maz sakara ar punktu skaitīšanu, bez kuras mierīgi varētu iztikt.

Tikpat jocīga ir šovā ieprogrammētā cīkstēšanās par balvu. Muļķīgi domāt, ka katra saimniece dienām ilgi domājusi un strādājusi, lai tiktu pie smieklīgi niecīgās balvas no kārtējā ātro kredītu sponsora. Prasmes un izdomu, nesavtīgu viesmīlību un dzīves gaitā uzkrāto inteliģenci ar šo balvu ne uzlabot, ne novērtēt. Tāpēc sacensība, punktu krāšana un piešķiršana zaudē jēgu, jo prieks slēpjas pavisam citur.

Kas vēl jāparāda?

Vērot tikai saimnieces ir pārāk šaura pieeja. LTV1 jaunais saimnieču šovs parāda, ka nav vērts bīties no cilvēkiem, kas līdzās. Arī vīriešiem, saimniekiem. Vienkārši līdzcilvēkiem, kurus neizvēlamies pēc kādas vienas pazīmes. Nav vērts viņus neuzrunāt un nesadzirdēt. Nav jēgas turpināt dzīvot stereotipos un aicināt cilvēkus izteikties atkarībā no tautības vai dzīves vietas. Tieši to parāda saimnieču šovs.

Mums visiem, kas dzīvojam Latvijā un jūtam piederību savai valstij, ir tik daudz kopīgu jautājumu.

Mums vajadzētu runāt par bērnudārziem. To pieejamību dažādu tautību bērniem. Mums kopā jāparunā par skolām. Tieši tagad, kad atšķirīgā valodā sniegtas izglītības pārmaiņas ir daļa no reformas.

Mums jārunā par savstarpēju saprašanos. Par vardarbību, nabadzību, vientulību un citiem jautājumiem, kas padara cilvēkus nelaimīgus, kas atsvešina.

Mums jāparunā ar un par jauniem cilvēkiem. Jāiztaujā viņi par izglītības plāniem un iedomātiem dzīves scenārijiem. Tas viss jādara Latvijā dzīvojošo interesēs un ar viņu balsīm, jo amatpersonu balsis tik bieži dzirdētas – tās vairs nespēj raisīt interesi.

Ļoti reti medijos par sevi un visiem būtisko runā cilvēki, uz kuriem attiecas gaidāmais problēmu risinājums. Jājautā grūti jautājumi, jāieklausās atbildēs. Tam nevajadzētu būt šovam, bet jauna veida sarunu formātam. Pieļauju, tādā būs tikpat daudz pārsteigumu kā “Īsto Latvijas saimnieču” šovā.