Viedokļi
Komentāri

Māra Libeka: Cik stiprs būs Dāldera rīks? 16


Ints Dālderis
Ints Dālderis
Foto – Zane Bitere/LETA

Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība apsver iespēju biedru interešu aizstāvības nolūkā vērsties Satversmes tiesā. Biedri neatbalstot ieceri par “publisko izģērbšanu”, publicējot katra valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās strādājošā veselības aprūpes darbinieka atalgojumu, jo šaubās, ka sabiedrība no tā iegūs. Drīzāk tas būšot privātuma aizskārums, kas ir pretrunā Satversmei, kā arī Eiropas Savienības Vispārīgās datu aizsardzības regulai.

Saeimas deputāta Inta Dāldera iesniegtie grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā, ko Saeima izlaidusi cauri jau diviem lasījumiem, radījuši ne mazums jautājumu gan pašvaldībām, gan juristiem un arī pedagogu arodbiedrībai. Šo likuma labojumu mērķis esot nodrošināt lielāku caurspīdību par valsts budžeta naudas izlietojumu nekā līdz šim. Jau septiņus gadus tiek publiskotas amatpersonu algas, tad kāpēc gan lai publiski neparādītu arī mediķu, pedagogu un pārējo veselības aprūpes un izglītības jomas darbinieku ikmēneša ienākumus? Datu valsts inspekcijas direktores Daigas Avdejanovas viedoklis, ka tādējādi tiks visiem parādīts cilvēka ienākumu līmenis, nevis valsts budžeta līdzekļu izlietojums, nav ņemts vērā.

Informācija, kurš ar kuru guļ un cik kuram biezs naudas maks, interesē daudzus – ne velti “dzeltenie” izdevumi ir vieni no visvairāk lasītajiem. Līdz šim vienas slimnīcas mediķiem nebija viegli uzzināt, cik nopelna līdzīgas specialitātes ārsti konkurējošā medicīnas iestādē, bet, ja likumu pieņems, aina kļūs pavisam skaidra. Tad būs zināms, cik eiro ir jāsola dakterim, lai viņu pārvilinātu uz savu ārstniecības iestādi.

Vēl vairāk – ja Dāldera priekšlikums īstenosies, katram būs iespēja uzzināt, cik dāsni vai skopi ir atalgoti kolēģi un vai tas, ko dažā labā slimnīcā runā, ka vairāk maksā slimnīcas vadībai pietuvinātajiem, patiešām ir taisnība. Ne viens vien varēs uzzināt, vai dakteris ir tik nabadzīgs, kā pats stāsta, ka nopelna grašus, tādējādi liekot saprast, ka pacientam jāturpina viņš “piebarot” no sava personīgā naudas maka. Tiesa, te gan jāpiebilst, ka liela daļa valsts un pašvaldību ārstniecības ie-stāžu mediķu piestrādā arī privātajās ārstniecības iestādēs vai savās praksēs, kurās izmaksātā nauda netiks publiskota, tāpēc reālā aina ziņkārības apmierināšanai var izrādīties gauži miglaina.

Ja šī algu publiskošana beidzot palīdzēs novērst lielo disproporciju, kas gadiem nepamatoti pastāv dažādu medicīnas specialitāšu atalgojumos, tad, varētu sacīt, ka šādai rīcībai ir lietderības koeficients. Ja kāda no atbildīgajām amatpersonām beidzot sāktu iedziļināties, kas jādara, lai šo disproporciju novērstu, tad varētu teikt, ka ir nevietā runāt par populismu. Taču šī informācija jau gadiem ir Nacionālā veselības dienesta rīcībā, tā ir zināma arī Veselības ministrijai, kur izveidota speciāla nodaļa kapitālsabiedrību uzraudzībai, diemžēl tā paliek vien zināšanai, ne vairāk. Ja publiski parādīsies informācija arī par lielām algu atšķirībām vienāda profila slimnīcās vienādu specialitāšu ārstiem, mediķiem radīsies jautājums – kāpēc tā? –, un atbildīgās institūcijas nedrīkstēs visu vainu novelt tikai uz iestāžu vadītājiem.

Patlaban Saeimas Juridiskais birojs “pucē” Dāldera priekšlikumu, lai tas nebūtu pretrunā Satversmes 96. pantam, proti, personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un pieminētajai regulai.

Demokrātiskas valsts pārvaldes funkcionēšanas neatņemama pazīme ir tās pārskatāmība un informācijas par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu pieejamība, secinājusi Satversmes tiesa 1999. gadā, izskatot Ministru kabineta noteikumus par vadības līgumu atbilstību Satversmei. Tiesa norādījusi, ka ikvienam cilvēkam saskaņā ar Satversmi ir tiesības būt informētam par valsts pārvaldes sistēmas institūciju darbību, lai pārliecinātos, ka tās efektīvi, godīgi un taisnīgi saskaņā ar likumiem pilda sabiedrības uzticētās funkcijas. Taču viena no regulā izvirzītajām prasībām mums katram dod tiesības “tikt aizmirstam” jeb katrs iedzīvotājs var lūgt savus datus dzēst, ja vien tam ir atbilstoši kritēriji.

Tā, piemēram, Zviedrijā jau gadiem ir publiski pieejama informācija par personām, kas saņem algu no valsts un pašvaldību budžetiem, bet Latvijā tomēr vispirms vajadzētu izskaidrot sabiedrībai, vai Saeimā trītais asais rīks būs vien zinātkāres apmierināšanai vai tomēr kaut kas stiprāks likuma ietvaros.

LA.lv