Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
28. janvāris, 2014
Drukāt

Jānis Vādons: Cik tālu līdz Eiropas centram?

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Rīga kļuvusi par Eiropas Kultūras galvaspilsētu. Organizatori teic, ka gatavojušies piecus gadus.

Tik ilgstošas gatavošanās kontekstā dīvains gan šķiet fakts, kas kļuva skaidrs jau pērn, ka pilsēta šo godpilno statusu iegūs laikā, kad vairākas nozīmīgas kultūras celtnes ir slēgtas remontdarbu dēļ, bet Nacionālās bibliotēkas būvniecība nav pabeigta, nemaz nerunājot par tām nepieciešamajām kultūras ēkām, kuru vispār nav. Rīgai piešķirtais tituls, protams, ir lieliska iespēja padižoties ar mūsu kultūras bagātībām, sarīkojot piesātinātu pasākumu programmu un tādējādi aktīvi izmantojot visus pieejamos resursus. Tādēļ gribas cerēt, ka šis gads būs ne vien pašapliecināšanās, bet arī galvas pacelšanas un atgūšanās gads pēc krīzes pamatīgi novārdzinātajai kultūras nozarei. Jo vairāk tāpēc, ka pavisam tuvu ir pienākusi Latvijas simtgade, pirms kuras vēl daudz lielu, neizpildītu mājasdarbu. Lielīties mums patīk. It īpaši mēs tvīkstam, kad tiekam pamanīti aiz Latvijas robežām. Un, protams, lienam vai no ādas laukā, lai visiem parādītu, cik pie mums viss skaisti, cik bagāta un daudzveidīga ir kultūras nozare. Svētku gads liek sarosīties un darīt pamatīgāk, straujāk, mērķtiecīgāk. Tomēr svētku būtība ir skaistas ilūzijas radīšana. Brīnumsvecīšu, izrotātas egles vai pilsētas veidolā. Nešaubos, ka kultūras gads Rīgā būs tiešām piepildīts, tomēr šajā virpulī nedrīk-stam paši ļauties mānīgai iedomai, ka, ja reiz Rīgas/Latvijas kultūras resursi ir tik lieli un varoši, tad viss ir kārtībā un bieži dzirdamās žēlabas no nozarē strādājošiem ir vai nu pārspīlētas, vai vispār nepamatotas. Daudzi no tiem, kas sarūpēs šo svētku gadu, ilgi ir pašaizliedzīgi cīnījušies par izdzīvošanu. Entuziasms ir svarīgs un nepieciešams motivators, tomēr joprojām pārāk daudzi mūsu sabiedrībā domā, ka kultūras darbinieki itin labi var pārtikt no iedvesmas saldā gaisa. Piemēram, lasot organizatoru jūsmu par daudziem audiovizuālajiem projektiem, nevaru nedomāt par Latvijas kino nozari, kuru valsts nespēj atbalstīt pat tik lielā mērā, lai pilnvērtīgā veidā taptu vismaz viena mūsdienīga mākslas filma. Tādam tukšumam ir nevēlama un graujoša ietekme, kas turklāt noteikti skar ne tikai pašu kino nozari.

Tomēr dažādas kultūras vienmēr satiekas un sazinās caur valodu. Ar to es domāju ne tikai tulkus, kuriem šis, visticamāk, būs īpaši saspringta darba gads. Rīgai baudot Eiropas Kultūras galvaspilsētas statusu, mums der atcerēties, ka apmaiņa ar kultūras esošajām un pagātnes bagātībām notiek ar valodas starpniecību. Tāpēc literatūras un grāmatniecības nozarē šis gads un turpmākais laikposms līdz mūsu valsts simtgades svinībām, kurās mēs droši vien arī gribēsim sevi pienācīgi izrādīt un pierādīt pasaulei, būtu skatāms caur paveicamo tulkošanas darbu prizmu. Cik tuvu Eiropas galvaspilsētas statusam Rīga/Latvija ir literatūras jomā? Eiropas un pasaules literatūras kartē mēs varam sevi iezīmēt tikai tik lielā mērā, cik mūsu literatūra ir iztulkota. Tie latviešu dīvaiņi, kam grāmatu lasīšana joprojām šķiet interesanta un vērtīga nodarbe, noteikti būs pamanījuši, ka grāmatnīcās ir uzkrītoši daudz igauņu autoru grāmatu mūsu lielisko tulkotāju veikumā. Šī iespēja iepazīties ar labāko kaimiņtautas prozu un dzeju mums ir radusies pašas Igaunijas kultūrpolitikas dēļ, kas stabili un mērķtiecīgi atbalsta nozari, tostarp nacionālās literatūras tulkojumus svešās mēlēs. Cik zinu, Latvijā situācija šai ziņā ir ievērojami bēdīgāka, jo valsts atbalsts ir niecīgs, tiesa, ar pieauguma tendenci. Otrā pusē šim jautājumam stāv tulkojumu un atdzejojumu apjoms latviešu valodā. Pašlaik rodas iespaids, ka šajā jomā process notiek galvenokārt tikai tajās situācijās, kurās impulss ir ārējs – citas valsts atbalsts savas literatūras tulkojumiem u. tml. Tomēr ne mazāk svarīgi ir sekmēt tulkotāju un atdzejotāju pašiniciatīvu un izdot arī tulkojumus, aiz kuriem nestāv drošs citu jau iepriekš sagādāts finansējums. Literatūras tulkojumi jo-projām ne tikai bagātina kultūru, bet atjaunina un attīsta mūsu valodu. Tātad – arī to saglabā.

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+