Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
19. oktobris, 2014
Drukāt

Cik tev uzvārdu? Saruna ar “angļu spiega” dēlu Pēteri Krilovu (21)

Foto no P. Krilova personiskā arhīvaFoto no P. Krilova personiskā arhīva
Pēteris Krilovs

Kino un teātra režisors, pedagogs.

Dzimis 1949. gada 18. februārī.

1975. gadā absolvējis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta režijas fakultāti.

Uzņēmis 16 aktieru un dokumentālo filmu, kā arī vairākus kinožurnālus.

Iestudējis izrādes Daugavpils, Liepājas un Valmieras Drāmas teātrī, Latvijas Nacionālajā un Jaunajā Rīgas teātrī, kā arī Latvijas Nacionālajā operā.

No 1988. līdz 1993. gadam bijis aktiermeistarības un režijas pedagogs Latvijas Mūzikas akadēmijā, kopš 1993. gadā – Latvijas Kultūras akadēmijā.

2014. gadā ievēlēts par LKA prorektoru.

1992. gadā saņēmis Latvijas Teātra darbinieku savienības balvu par darbu teātra pedagoģijā.

1994. gadā saņēmis Lielā Kristapa balvu par dokumentālo filmu “Starp debesīm un zemi. Augšdaugava”.

2014. gadā pabeidzis dokumentālo filmu “Uz spēles Latvija”.

Precējies ar tēlnieci Timiānu Munkēvicu. Meita Alise, mazmeita Ulla.

Nezvēru cīņa ar necilvēkiem. Tā kāds vēsturnieks nodēvēja sākotnēji sabiedroto, vēlāk naidnieku Hitlera un Staļina izraisīto pasaules karu. Latviešiem, kas gribēja cīnīties par savas valsts neatkarību, izvēles nebija: abi karogi – gan sirpjāmurotais, gan tas, kas ar kāškrustu, – bija nevainīgu asiņu jūrā izmirkuši. Ar nolūku koordinēt pretestības grupu darbu 1943. gadā tika nodibināta Latvijas Centrālā padome, kas cīnījās pret abām okupācijām. Viens no tās dalībniekiem bija Osvalds Bileskalns. Par viņu, par Latviju starp divu lielvaru dzirnakmeņiem, par čekistu viltīgo spēli pret zviedru, angļu un amerikāņu izlūkdienestiem un Latvijas patriotiem stāsta nesen pabeigtā pilnmetrāžas dokumentālā filma “Uz spēles Latvija”. Tās kods ir “1949”. Šajā gadā ir piedzimis filmas režisors PĒTERIS KRILOVS, Osvalda Bileskalna dēls. Sešdesmitajos gados pēc čekas iniciatīvas tapa grāmata, pēc tam arī aktierfilma “Kad lietus un vēji sitas logā”, kurā Pēteris bija režisora asistents, tolaik vien miglaini nojauzdams, ka sižetam ir kāds sakars arī ar viņa tēvu. Mūsu saruna par filmu, varu un mākslu, liktenīgām sakritībām un Latviju.

***

Man ir 65 gadi. Visu savu mūžu esmu nodzīvojis Pārdaugavā, Mazajā Nometņu ielā. Kad man bija divi gadi – 1951. gada 29. maijā – mans tēvs Osvalds Bileskalns dienas vidū aizgāja no šā dzīvokļa it kā ar kādu no saviem paziņām, un es viņu nekad vairs neesmu redzējis. Aiznākamā naktī atbrauca čekisti un dzīvoklī veica kratīšanu. Pēc tam mammu pratināja Stūra mājā. Tur viņai iedeva arī tēva miršanas apliecību, kas vēstīja, ka Bileskalns ir nošauts 1951. gada 30. maijā. Patiesībā tēvu pratināja visu vasaru un tikai septembrī viņam piesprieda nāvessodu. Viņš pat rakstīja kasācijas lūgumu, taču to noraidīja. Viņu nošāva 1951. gada 5. novembrī.

Par tēvu man allaž ir bijis tik daudz nezināmā, tik daudz neskaidrību, ka tas kļuva par tādu kā māniju – kaut ko noskaidrot. Un, kad es sāku noskaidrot, šis dzīvoklis kļuva par tādu kā rāmi. Tāpēc nolēmu – labāk es palieku tepat, tā ir ērtāk.

Neskaidrība ir slogs. Šķita, ja es ar šo filmu kaut ko izstāstīšu, varbūt tas slogs kļūs mazāks.

***

Atceros tādu kā sapni, kā vīziju, kam nav ne sākuma, ne nobeiguma. Liels suns mani nogāž, un kāds cilvēks, vīrietis, pienāk man klāt, paceļ, noliek uz kājām, notīra mētelīti un kaut ko man saka. Ko tieši, neatceros, bet katrā ziņā kaut ko labu un mīļu. Kad es to izstāstīju māsīcai Gunai, viņa teica, ka tā patiešām ir bijis, ka mani pagalmā nogāzis suns Džeks. Tēvs tajā brīdī ir bijis klāt, viņš mani esot pacēlis un mierinājis.

Tās ir vienīgās konkrētās atmiņas, kas man saistās ar tēvu. Man tobrīd bija divi gadi un daži mēneši. Tas bija ļoti tuvu aresta brīdim. Šīs atmiņas ir kā kadri no vecām filmām, melnbalts attēls, ļoti miglains…

Pievienot komentāru

Komentāri (21)

  1. “Tā ir tautas sirdsapziņa, / un tai mūžam tādai būt – / pūt, vējiņi, dzen laiviņu, / pūt, vējiņi, pūt…”
    Ojārs Vācietis, Tautas dzejnieks, komunists.

  2. Arvīdam, bet citam Atbildēt

    Izlasi rūpīgāk Arvīda komentāru un tad komentē, tu,lielās jēgas saskatītāj! Tieši tādi kā tu negrib saredzēt šo “lielās padomju mākslas” būtību. Jo arī padomju sistēmā tai neatbilstošs viedoklis skaitījās noziegums pret valsti un visi tie citādi domājošie, kā tavā izpratnē Arvīds, tika uzskatīti par neprašām un nesaprašām, kas izolējami no sabiedrības.Tā jau ir tā pati vecā, vienīgā pareizā patiesība, ko tu te kultivē.

  3. Paldies par dziļu un dzīvu sarunu!

  4. “Angļu spiega” dēls Pēteris! Pat pēc 24 gadiem kopš neatkarības atjaunošanas žurnāliste Beinerte
    nekādi netiek vaļā no padomju klišejām, ko čekisti piekarināja Latvijas patriotam Osvaldam Bileskalnam, pirms viņu iznīcināja. Lai arī pēdiņās ielikts, šis apzīmējums tomēr ir apvainojums pašam noslepkavotajam un Pētera vietā es šādus skribentus pasūtītu vienu māju tālāk. Laikam jau esam pārāk pieraduši pie tā, ka mūs apsaukā, gan dzīvus, gan mirušus. Kas viņš par spiegu, ar vai bez pēdiņām, ja viņš ar sirdi un dvēseli kalpoja Latvijai. Nekāda māksla nevar aizstāt cilvēka dzīvību, kā te savā komentārā liekulīgi raksta “edge” un viņam līdzīgie, pamācot, kas mums jālasa un kas jāskatās (protams, no padomju repertuāra). Komunisti jau no savu upuru dzīvēm un traģēdijām arī prata taisīt “lielo mākslu”, tā viņus vēl ideoloģiski pazemojot arī pēc nāves.

    • Cilvēkam, kas neredz, nejūt un nesaprot atšķirību starp vārdu, kas likts pēdiņās, un vārdu, kas lietots bez pēdiņām, palīdzēt nav iespējams. Vieni nesaprot, kāpēc uzvārds nav nomainīts, cits redz burtu, bet neredz jēgu. Skumji.

  5. Sāpīgi, atklāti un patiesi. Paldies!

  6. “Kā niedre būsi svešā malā tu….” Fr.Šillers Aysekļa tulkojumā – A.Griguļa romāma “Kad lietus un vēji…” pirmās daļas “Vējš svaida atlauztu zaru” moto (R.,LVI, 1965, 7.lpp.)
    VAJAG izlasīt A.Griguļa romānu un noskatīties A.Brenča filmu, tad vieglāk saprast leģendārā latviešu režisora un operatora Ivara Selecka atziņu un 4.maija režīma ideologu paveikto:
    “Ar aprēķinu neko nevar uztaisīt, jo nesanāk. (..)Ja Kultūras ministrija vēl joprojām nevar atrisināt jautājumu par padomju laikos tapušo filmu piederību, ja ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atjaunošanas ir strīdi, vai tās filmas ir tautas īpašums vai arī tās var būt privātu struktūru īpašums, un tas nozīmē – kādubrīd tās vienkārši var pazust nebūtībā… Ja pat nacionālā bagātība tiek atstāta gadījuma rokās, tad par kādu attieksmi un ieinteresētību var runāt? Kā privatizācijas procesā valsts varēja nepateikt, ka tai ir vajadzīgs kino mantojums? Varēja paņemt kuģus, dzelzceļus, ēkas un vēl daudz ko citu, bet ne filmas… Tā ir liecība par valsts attieksmi pret šo mākslas veidu.”

  7. “Tieši to čeka gribēja.” – Bez iedvesmojošas idejas un prasmīga darba ne tikai čeka, bet arī ceka paliktu gribot:
    “(..) Dažu mēnešu laikā [1940. jūnis – augusts] tiek radīta pilnīgi jauna sabiedriskā iekārta, kurā mākslai un māksliniekiem ierādīta izcila loma. Visi, kam laba griba, aicināti strādāt.” Marģeris Zariņš ( Iz atmiņu grāmata par Leonīdu Leimani. Rīga,Liesma 1980;- 63.lpp.)

  8. Paldies, Vija! Paldies, Pēter!

  9. Katram jāsaprot, jo 2.Pasaules karš ātri salika visu pa vietām – vai kā H.Cukuram bija jādodas V.Arāja zonderkomandā, vai nu jāpievienojās Anti-hitleriskās koalīcijas cīnītājiem. Atsēdēties un memorandus rakstīt varēja veči, bet ne Raiņa un Latviešu strēlnieku ideju sekotāji:
    “…….Esmu bijis cilvēks un cīnītājs šajās tik izšķirošajās cilvēku cilts dienās. Kaut nākotne būtu labāka un laimīogāka, tai tādai jābūt!” Imants Sudmalis, 1944.

  10. Skaudrs dzīvesstāsts. Būtu jāizlasa visiem, kas nesaprot, kāpēc normāli cilvēki nevēlas back in the USSR.

  11. Interesanti. Bet kāpēc japatur okupantu uzspiestais krievu vārds “Krilovs”?

    • aiz cieņas pret patēvu – cilvēku, kas uzaudzināja un mīlēja. Nav jau te runa par tautībām.

    • Ldzu piedodiet, bet man arī Krilovs griež ausīs. Kautkā jāpacieš.

    • Valentīns bija fantastiski patīkams, inteliģents cilvēks, latviski runājošs. Lai izglābtu bērnus, Maskavā krievu draugi fiktīvi apprecēja represēto latviešu atraitnes, lai nomainītu uzvārdus bērniem. Arī tā gadījās.

    • Nu, cik var kurināt naidu starp tautā ?Latvijā ir ļoti saprātīgi un lojāli cilveki krievu tautības vidū.Jūsu teksts ļoti neobjektīvs!

  12. Izcila saruna, gaidu turpinājumu un ka filmu rādītu televīzijā, lai arī pensionāri var redzēt.

  13. Paldies par tik dzīvelīgu ,interesantu materiālu! Reti nākas sastapties ar klaju atklātību un drosmi ,kas ir filmā un rakstā .Gaidot turpinājumu ..

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+