Kultūra
Kultūrpolitika

Cik traumējošas ir “Ļeņina bikses” un kā izvairīties no ulugbekiem parkos? 16


2018. gada sākumā pretī Ministru kabinetam atklātais vides mākslas objekts “Goda vārti” sabiedrībā raisījis daudz diskusiju gan lielo izmaksu, gan mākslinieciskā koncepta, gan neefektīvo digitālo risinājumu dēļ.
2018. gada sākumā pretī Ministru kabinetam atklātais vides mākslas objekts “Goda vārti” sabiedrībā raisījis daudz diskusiju gan lielo izmaksu, gan mākslinieciskā koncepta, gan neefektīvo digitālo risinājumu dēļ.
Foto – Paula Čurkste/LETA

Rīgas pilsētvidi regulāri papildina māk­slas objekti, kas izraisa ļoti pretrunīgu reakciju – piemēram, Kronvalda parks jau sen pārvērties par “neiemīļotāko” vides objektu noliktavu. Pēdējā laika spilgts paraugs, kā ar labākajiem nodomiem par patiešām lielu naudu degradēt pilsētas vidi, ir 257 000 eiro izmaksājušie “Goda vārti” pretī Ministru kabinetam. Šie un citi piemēri, arī ieplānotā Simtgades aleja pie Nacionālā teātra, rosina jautāt, vai vides mākslas un dizaina objektu izvietošana, it sevišķi Latvijas valsts simtgades kontekstā, Rīgā šobrīd nenotiek haotiski, vispirms vadoties no maku un mirkļa interesēm. Lai par to diskutētu, “KZ” redakcijā pie apaļā galda satikās Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors GUNTIS GAILĪTIS un Sabiedrisko pieminekļu nodaļas vadītāja MĀRĪTE ŠENBERGA, mākslas zinātniece INGRĪDA BURĀNE, tēlnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors AIGARS BIKŠE un dizainers, Izcilības balvu kultūrā ieguvušā biroja “H2E” īpašnieks un vadītājs HOLGERS ELERS, kurš ar skici “Laika priekškars” 26 ideju konkurencē nesen uzvarēja konkursā par Simtgades alejas izveidi pie Nacionālā teātra, par ko sabiedrībā jau izteikti pretrunīgi viedokļi. Diskusiju vadīja “KZ” redaktore Anita Bormane.

Kas primārais – nauda vai izglītība?

– Vai Rīgā ir noticis pilns pieminekļu audits – vai zināms, kas kam pieder, kur atrodas utt.?

Guntis Gailītis: – Pieminekļu aģentūra ir mēģinājusi juridiski un ekonomiski saimnieciski sakārtot visu to saimniecību, ko esam saņēmuši no padomju laikiem. Ļoti svarīgs ir jautājums, kas ir kura pieminekļa īpašnieks, taču to nav tik vienkārši noskaidrot, jo padomju laikā jau objekti netika oficiāli juridiski noformēti. Tomēr var teikt, ka mums ir diezgan perfekts pieminekļu katalogs, kurā ir skaidri norādīta to piederība.

– Cik Rīgā šobrīd ir bezsaimnieka pieminekļu?

Mārīte Šenberga: – Es negribētu teikt, ka tie ir bezsaimnieka. Mūsu uzskaitē pašlaik ir 187 objekti – sākot ar vismazāko skulptūru un beidzot ar memoriāliem. No tiem 131 ir Rīgas pašvaldības īpašumā, un mēs par tiem rūpējamies. Nākamā daļa ir tie, kas atrodas uz privātās zemes, un šajā gadījumā īpašnieks var brīvi rīkoties, vai vēlas vai nevēlas uzturēt šo pieminekli – it sevišķi, ja nonāk nepatīkamā situācijā kā Latgales priekšpilsētā ar dekoratīvo skulptūru “Jāņuguns”, kas cieta krāsainā metāla vandalisma vilnī, un izrādījās, ka šī Jura Rapas skulptūra atrodas uz zemes starp daudzstāvu mājām, kas pieder septiņiem īpašniekiem. Kad visus apzinājām, viņi visi mums teica: ne mēs šo skulptūru šeit novietojām, ne arī mēs par to tagad rūpēsimies. Iedzīvotāji bija diezgan neapmierināti, jo šī skulptūra bija kā bāka, pazīšanās zīme tajā rajonā, taču tāda, kā tobrīd – degradējoša, ļoti bīstama –, tā vairs tur nevarēja palikt. Tāpēc skulptūra tika demontēta un novietota Tēlniecības centrā Gaujas ielā 5. Vēl viens variants – piemineklis ir kādas biedrības vai fonda īpašums un atrodas uz pašvaldības zemes. Šajā gadījumā aģentūra kā pašvaldības institūcija nav tiesīga ieguldīt līdzekļus tā uzturēšanā, tomēr mēs neatsakām padomu, ja tas ir nepieciešams.

Aigars Bikše: – Kā māk­sliniekam, kas diezgan daudz strādā publiskajā telpā, man liekas, ka ar tiem, kas sargā pieminekļus, viss ir kārtībā. Problēma ir, salīdzinot ar citu valstu pieredzi, – tur ir resursi, instrumenti, kā veidot vides mākslu pilsētā. Labi, ja uzrodas Tetereva vai kāds cits fonds, tomēr normāli būtu, ja no pilsētas budžeta šiem mērķiem tiktu atvēlēts noteikts procents. Piemēram, ja būvē viesnīcu, slimnīcu vai citu publisko būvi, jau nolikumā tiktu paredzēts, ka jāveido publiskie mākslas objekti. Rīgai šādas stratēģijas nav. Tam piemērs arī pēdējais pašvaldības konkurss par Simtgades alejas izveidi. (Projektam jātiek īstenotam līdz maijam un tā provizoriskās izmaksas ir 163 000 eiro (ar PVN. – Red.) Es šajā konkursā nepiedalījos, jo realizācijas termiņš ir tikai divarpus mēneši – būvvaldē saskaņošana vien aizņem tik daudz laika. Šajā ziņā vieglāk ir sadarboties ar privātajiem atbalstītājiem, kuri saprot, ka visam ir vajadzīgs laiks, un ir ieinteresēti labā iznākumā.

Holgers Elers: – Esam no daudziem konkursiem atteikušies tieši laika trūkuma dēļ. Tomēr šajos 20 gados ir uztrenēts kāds asums – ja vienlaikus jāstrādā pie septiņiem vai desmit projektiem, kaut kur tā enerģija rodas. Man gan liekas, ka arī ar lēmumu pieņēmējiem šajā ziņā situācija lēni uzlabojas. Bieži gan ir tā – kad objekts ir uztaisīts, visiem liekas, ka ar to viss beidzas un ka tas darbosies pats no sevis. Biju izveidojis divus astoņsimtniekus Rīgas astoņsimtgadei – viens atradās bijušā Ļeņina pieminekļa vietā, otrs – uz Lielirbes ielas, kur vēl tagad. Lai kādu arī materiālu izvēlētos, ar laiku tas nolietojas. Turklāt objekts ceļoja starp dažādiem īpašniekiem – kad tas vienubrīd piederēja Rīgas dārziem un parkiem, zvanīju šīs iestādes priekšniekam Agrim Kalnkaziņam, sakot, ka vajadzētu tomēr apkopt. Viņš atbildēja: jā, lūdzu, mēs varam spaini un birsti iedot, droši uz priekšu, jo mums budžetā nav šādas naudas.

Ingrīda Burāne: – To cilvēku un institūciju izglītība un izpratne, kas lemj par pieminekļiem un pilsētas vidi kopumā, šobrīd ir dramatiska, lai neteiktu traģiska, nespējot novērtēt ne tradīcijas vērtību, ne inovācijas pienesumu. Tā ir viena no pamatlietām, ko uzskatu par traucējošu estētiskas, gudras, funkcionāli izmantojamas Rīgas vides kopainas attīstībā. Nav arī pietiekama sajūguma starp to, ko dara Rīgas pašvaldība un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija – tas, manuprāt, šajā ķēdē ir visvājākais posms, jo gadu desmitiem nepilda valsts noteiktus lēmumus – neuzrauga pieminekļus kopumā un laikus nesignalizē Rīgas domei, sakot: brīnišķīgā Rīgas 800 gadu zīme ir noputējusi, lūdzu, parūpējieties par to.

Kā izvairīties no ulugbekiem?

– Kā piemēru haosam šajā jomā izvēlējos situāciju Kronvalda parkā, kas jau gadiem tiek izmantota kā vieta, kur sagrūst visneiemīļotākos vides mākslas objektus, kuriem ar Latviju bieži nav nekāda sakara, – sākot ar ķīniešu dāvināto paviljonu, uzbeku dāvināto Ulugbeku un beidzot ar Maskavas dāvāto Puškinu. Savukārt pie Operas stūrī ir iespiests Māra Liepas piemineklis, par kura māksliniecisko kvalitāti izskanēja skaļa kritika arī no baletdejotāja bērnu puses. Vai ir skaidrs, kā nepieļaut un ko darīt ar šiem un citiem vidi degradējošiem objektiem?

G. Gailītis: – Ir jau tāds teiciens, ka “dāvinātam zirgam zobos neskatās”.

– Bet vai šīs dāvanas ir jāpieņem un pēc tam jānobēdzina vienā no Rīgas ainaviski skaistākajiem parkiem, to vizuāli degradējot?

M. Šenberga: – Dāvinātāji parasti vēlas un panāk, ka viņu objekts atrodas pilsētas centrā – nevar būt pat runa par Pārdaugavu vai ko tamlīdzīgu. Protams, šie dāvinājumi ir dažādas kvalitātes. Piemineklis Ulugbekam ir viens no piemēriem. Mums katru gadu aprūpes sezonā ir jānovērš kāda problēma, arī šogad – tīrīsim, atjaunosim tā uzrakstu un informatīvo plāksni, bruģa ieklājumu. Diemžēl dāvinājumi ne vienmēr atbilst Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. Kaut vai burvīgais ķīniešu paviljons – katru gadu ir jāatjauno koka kolonnu apdare un krāsojums. Un, protams, nepārtraukti jācīnās ar grafiti “mākslinieku” darbiem. Diemžēl dzīvojam sabiedrībā, kurā ierasta parādība ir aprakstīt, sabojāt, nolauzt… Pakāpeniski tiek īstenots mūsu projekts, ka pie pieminekļa tiek uzstādīta glīta, nerūsējoša tērauda plāksne, kurā lasāma informācija, kam tas veltīts, par tā autoriem un uzstādīšanas gadu. Un atrodas cilvēki, kuriem traucē šīs zīmes, tās vajag saspert, nolocīt, nolauzt. Šobrīd jau sešas esam bijuši spiesti atjaunot. Un tie aģentūrai ir ievērojami finansiāli zaudējumi.

– Nelāga pieredze ar vandalismu ir arī māksliniekam Aigaram Bikšem, kura skulptūra “Marija ar bērnu” Jaunpilī rudenī tika nodedzināta…

A. Bikše: – Dedzinātāji joprojām nav noskaidroti, tomēr kopā ar pašvaldību ir izveidots fonds, kas vāc līdzekļus, lai skulptūru atjaunotu. Cilvēks jau ir ļoti radoša būtne – īstenībā tas, ko daru es, pārveidojot nekoordinētu materiālu par formu, jau ļoti neatšķiras no tā, kas tika izdarīts tur – atnāk cits cilvēks un pārveido koordinētu formu par nekoordinētu materiālu. Tādā ziņā arī tas postītājs ir radošs.

I. Burāne: – Man liekas, ka ir diezgan vieglprātīgi postītāju saukt par radošu cilvēku.

A. Bikše: – Es to saku tāpēc, ka negribu staigāt ar rūgtumu apkārt, bet gan skatīties uz dzīvi un cilvēkiem pozitīvi.

G. Gailītis: – Es piekrītu Aigaram – ir tā, ka piemineklis izraisa emocijas, un mēs abi radoši spēlējamies. Piemineklis ir kā barometrs, kas signalizē, rāda, kas sabiedrībā notiek. Piemēram, pirms pāris gadiem Rainis bija appūsts ar grafiti zīmējumiem. Tā bija vesela spēle – viena sabiedrībā zināma Latvijas mākslinieka puika uzraksta uz šīs terases cita puikas, kuram viņš grib atriebties, tekstu un vēl nopūš mašīnu. Tā bija katastrofa, bet mēs reaģējām ļoti ātri un viss labvēlīgi atrisinājās.

Kad objekts izsit no komforta zonas

– Daudz šķēpu ticis lauzts ap 257 000 eiro vērtajiem “Goda vārtiem” pretī Ministru kabinetam. Vai šajā asajā reakcijā vainīga sabiedrības neizglītotība vides mākslā vai tomēr paša objekta mākslinieciskās kvalitātes ir nepietiekamas un simboliskais vēstījums – nenolasāms?

H. Elers: – Es galīgi negribētu vainot sabiedrību. Katrs atsevišķais cilvēks jau nav vainīgs pie tā, ka viņš nav kaut ko iemācījies vai arī neprot kritiski domāt. Tas ir saistīts ar izglītības sistēmu, bet situācija šajā ziņā mainās – man ir iespēja par to pašam pārliecināties, jo ir divas meitas – vienai būs 17, otrai – seši gadi. Runājot par Goda vārtiem (idejas un dizaina autors – mākslinieks Visvaldis Asaris, 3D projekciju autors – videomākslinieks Māris Kalve. – Red.), ļoti svarīga ir komunikācija – vienmēr kādam patiks, citam nepatiks, tomēr, protams, dzīvojam tādā ekonomiskā situācijā, ka šā objekta izmaksas – redzēju, ka feisbukā tās bija salīdzinātas ar privātmājas cenu – var šķist šausmīgas.

A. Bikše: – Profesionālā tehnika ir briesmīgi dārga.

H. Elers: – Jā, bet tad ir jautājums, vai tas objekts vispār bija vajadzīgs un ko mēs ar to pateiksim. Vai tas būs ilglaicīgs vai ne? Patiesībā ir daudzi jautājumi, uz kuriem cilvēki nav saņēmuši atbildes.

G. Gailītis: – Bet šajā pašā vietā stāvēja gan Aigara Bikšes objekts (instalācija “Pieminekļu kari” 2014. gadā. – Red.), gan Holgera Elera objekts (Rīgas astoņsimtgades zīme 2001. gadā. – Red.) un cik atšķirīga bija reakcija! Kādas diskusijas mums ar Bikšes kungu bija toreiz! Tomēr tas bija gadījums, kad mākslinieks “izsit” no ikdienas mērenības un komforta zonas, jautājums tikai, uz kurieni tas ved?

I. Burāne: – Man tā lieta ar “Goda vārtiem” tomēr nešķiet tik nevainīga – tādā nozīmē, ka nemitīgi sūdzamies, ka kultūrai nav naudas, bet tajā pašā laikā nemitīgi beram to bezjēgā zemē. Tehnoloģijas, kuras ir brīnišķīgas uz skatuves, šajos “Goda vārtos” nestrādā. Man arī funkcionāli rodas jautājums – vai es pa šiem “Goda vārtiem” ieeju vai izeju? Esmu ļoti jūtīga pret jebkāda veida varmācību un šajā piemineklī pamanu vismaz divus šādus momentus – esmu četras reizes braukusi garām, kad tas liesmo ugunīs – vai tad mēs sadedzinām savus Goda vārtus? – divas reizes esmu pie tiem stāvējusi mašīnā un redzējusi, ka materialitātes ziņā tie ir pilnīgi garām, jo adījums – plastisks materiāls – ir varmācīgi uzvilkts, iesprostots dzelzs stalažās.

A. Bikše: – Tieši tā auduma dēļ jau arī cilvēki ir šos “Goda vārtus” iesaukuši par Ļeņina biksēm – man tas šķiet ļoti asprātīgs koncepts. Par šo konkrēto objektu neizteikšos, skatīsimies, kas notiks ar tam virsū novietotajiem multimedijiem.

Man liekas svarīgs Holgera teiktais – jo cilvēks ilgāk strādā pie lietām, jo viņš kļūst attīstītāks un atrod risinājumus. Bet Latvijā ir situācija, ka kopš padomju laiku beigšanās sistemātiski nav veidots finansējums vides jauno objektu radīšanai. Parasti kaut ko vēlas tad, ja ir svētku atzīmēšanas pasākumi, tomēr sistēmas trūkst. Lielajās Eiropas pilsētās tiek atvēlēts šis manis jau pieminētais procents mākslai un līdz ar to tās process ir nepārtraukts. Kaut vai, aizbraucot uz Norvēģiju, tur ir ļoti daudz publiskās māk­slas, un tad jau ar laiku cilvēks pierod pie tā visa. Arī mākslinieki tādā veidā izglītojas.

I. Burāne: – Tomēr tam nevajadzētu notikt par nodokļu maksātāju naudu.

A. Bikše: – Tādā gadījumā jūs to visu atstājat privātajiem un rodas ulugbeki …

I. Burāne: – … un Māris Liepa…

A. Bikše: – Tomēr tas nav par nodokļu maksātāju naudu (Māra Liepas pieminekli Rīgai uzdāvināja Borisa un Ināras Teterevu fonds. – Red.).

I. Burāne: – Jūs uzstājat uz to, ka primārais ir nauda, bet es – ka vispirms jābūt pamatam. Rīgas domē gadu desmitiem nav nopietna pilsētas galvenā mākslinieka un pilsētas galvenā arhitekta. Ja šajos amatos būtu cilvēki, kuriem ir stāja, principialitāte, mākslinieciskā izpratne, gaume, inteliģence, tad nekādu Ulugbeku Kronvalda parkā nolikt nevarētu. Tajā brīdī, kad pie Operas nolika Māra Liepas pieminekli – šo nonsensu, kas nosaukts mūsu ievērojamākā baletdejotāja vārdā (pieminekļa autori ir igauņu mākslinieki Jāns Tomiks un Jiri Ojavers), – es jautāju, kad un kuram man ir jāiedod un cik jāiedod, lai es pretī Operai varētu nolikt sarūsējušo “Singer” par godu savai vecmāmiņai.

A. Bikše: – Un – cik?

I. Burāne: – Neviens konkrētu atbildi nesniedza.

G. Gailītis: – Liepas piemineklis ir simbols kustībai…

I. Burāne: – Tā nav, es šo pieminekli esmu apskatījusi no visiem rakursiem, visos gadalaikos un krāsu noskaņās – tam nav neviens rakurss, kurā kustība būtu mākslinieciski plastiski attaisnota. Uzlikt baletdejotāju uz bluķa kājas – nu tur jābūt… Es nemaz nerunāju par to, ka šis piemineklis lielai personībai – gluži kā pierādījums mākslinieciskai nevarībai – ir no bleķa un bez sejas.

– Runājot par Burānes kundzes uzsvērto izglītības aspektu, cik jauniešu tad šobrīd izvēlas Latvijas Māk­slas akadēmijā studēt vides mākslas jomu?

H. Elers: – Dzīvojam tik starpdisciplinārā laikā, ka liela mēroga mākslinieks – kā klātesošais Aigars Bikše – var veidot liela mēroga trīsdimensionālas skulptūras, bet var arī uztaisīt mazu monētu Latvijas bankai. Šobrīd jau vairs nav pat tik būtiski, vai esi studējis konkrētu vides mākslas virzienu vai glezniecību, ja esi radošs cilvēks, ar mūsdienu tehnoloģijām tev ir iespējas strādāt jebkurā jomā. Svarīgākais ir tas, vai esi iemācījies patstāvīgi domāt un vai proti attīstīt idejas. Šobrīd notiek cīņa starp lielajām augstskolām, kā dabūt pie sevis studentus, savukārt mēs esam maza augstskola un pie mums vēl ir konkurss. Intereses ir ļoti dažādas – vienu gadu ļoti daudz nāk uz vizuālo komunikāciju, citu – uz vides mākslu vai uz funkcionālo dizainu. Nevarētu teikt, ka pie mums būtu novērojams kāds dramatisks kritums.

Tortes, galdauti un nokavētās iespējas

– Skatoties uz “Goda vārtiem”, gribas vaicāt, vai tiešām vienmēr ir vajadzīgi šie digitālie efekti? Veidojot konceptu Raiņa muzejam Tadenavā, “H2E” iztika bez tiem, un iznākums ir iedvesmojošs.

– Radošam prātam tas ir aizraujoši – īpaši, ja to dara pirmo vai kādu trešo reizi. Mums bija gods veidot ekspozīciju Raiņa dzimtajās mājās Tadenavā un reiz es uz turieni atvedu savus bērnus – vecākā meita teica, jūs tikai nedomājat tur ielikt kaut ko digitālu. Un es sapratu – ja domājam par mērķauditoriju, tā ir jaunā paaudze, kam vēlamies nodot stāstu par Raini, un kļuva skaidrs – jā, tur nebūs digitālo tehnoloģiju. Tomēr to ir viegli pateikt, bet grūti izdarīt – šajā digitālajā laikā, kad viss ir pieejams vienīgi atkarībā no naudas daudzuma, atrast veidu, kā ar analogu paņēmienu iesaistīt cilvēkus un rosināt kaut ko sākt darīt ar rokām. Izdomājām ekspozīciju ar spēles momentu, un es redzēju, kā bērni un pieaugušie ar tām aizrautīgi darbojās.

– Un kādu māksliniecisko un filozofisko vēstījumu varam sagaidīt no jūsu jaunā projekta Simtgades alejas, par ko jau izskanējis viedoklis, ka tā būšot velta naudas tērēšana, turklāt tiek veidota vietā, kur jau tāpat ir koku aleja?

– Gan Latvijas valsts, gan Nacionālā teātra simtgade ir simboliski cieši saistītas un kultūra ap šo vietu, kur atrodas teātris, sākusi attīstīties jau ap 1896. gadu. Līdz ar to, veidojot šo objektu, man likās arī svarīgi, lai cilvēki ne tikai iegūtu estētisku gandarījumu vai arī dusmotos, bet arī izglītotos. Patiesībā metode ir diezgan didaktiska – esmu salicis gadskaitļus un katram ir paskaidrojums. Sākums ir 1896. gads un šobrīd tiek strādāts pie tā, kādus notikumus izcelt, bet katrā ziņā tas viss ir saistīts ar Nacionālā teātra un Latvijas vēsturi.

– Cik nacionālās vērtības apliecinoši Rīgas pilsētvidē šogad sagaidām simtgadi?

I. Burāne: – Pagaidām tas notiek ļoti bāli un nepievilcīgi. Esam palaiduši garām iespēju, piemēram, uzlikt lielisko Gļeba Panteļejeva pieminekli Mīlenbaham un Endzelīnam, kas būtu bijis godinājums Latvijas vienīgās pamatnācijas valodai. Palaidām garām iespēju Liepājā uzlikt Bruno Strautiņa pieminekli Kārlim Zālem, tāpat – arī iespēju pienācīgi sakārtot Bikšes monumentu Lielajos kapos, sakopjot arī mūsu lielo personību kapavietas.

H. Elers: – Arī mani uztrauc mūsu svētku svinēšanas kultūra – lielākoties tie ir kampaņveida pasākumi, kuros izšaujam gaisā ļoti daudz naudas, bet neatstājam neko paliekošu. Cik saprotu, Simtgades aleja no vides objektiem būs vienīgais paliekošais. Esmu par to centies runāt ar lēmumu pieņēmējiem un atbilde vienmēr bijusi: cilvēkiem taču vajag to svētku sajūtu. Tomēr to var dabūt lielāku, ja uztaisi kādu paliekošu lietu – kaut vai šeit pieminētās piemiņas zīmes vai arī sakārtojot kādu teritoriju.

A. Bikše: – Būs vēl viens objekts uz palikšanu pilsētā – kopā ar fondu “Mākslai vajag telpu” strādājam pie tā, lai vēl šajā gadā pie Nacionālās bibliotēkas atklātu Rainim veltītu skulptūru. Bet tā ir privāta iniciatīva.

No vienas puses, vēlme visu sakārtot ir pareiza, tomēr, no otras – visas pareizās lietas ar laiku paliek neinteresantas. Mākslinieka uzdevums tomēr ir iziet ārpus un pārkāpt noteiktas robežas. Jārēķinās, ka tevi var nesaprast un varbūt tev arī nav kaut kas sanācis, tomēr tev ir sava pozīcija.

I. Burāne: – Taču mēs runājam par valsts simtgadi – šobrīd svētki ir novilkti līdz baltajam galdautam un toršu sūtīšanai.

H. Elers: – Runājot par simtgadi, es būtu laimīgs, ja mēs būtu uzbūvējuši modernās mākslas muzeju vai koncertzāli.

G. Gailītis: – Pirms tam vajadzētu gan izdarīt divas lietas – sakārtot Brāļu kapus tā, kā autori tos bija iecerējuši, un atbilstoši mūsdienīgi izgaismot Brīvības pieminekli. Mēs jau gadus piecus ar to nodarbojamies un dzirdam: vai tas tiešām tik dārgi? Jau gadiem ir gatavs idejas plāns Brīvības pieminekļa izgaismošanai trijās pakāpēs – ikdienas, svētku un īpašais mākslinieciskais izgaismojums. Tā kā naudas lielam projektam nav, būs laikam tikai vienreizējais apgaismojums – uz 18. novembri.

Bet varbūt tomēr mēs visi kopā to varam izdarīt?

Saistītie raksti
Galerijas nosaukums

VIEDOKLIS

GUNTARS KAMBARS, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Kultūras pārvaldes pilsētas svētku noformējuma nodaļas vadītājs: “Ja runājam par dažādu mākslas veidu un pasākumu radošuma īslaicīgām izpausmēm un par to realizēšanu pilsētvidē – lēmumu ir pieņēmušas cienījamas, kompetentas un zināmas personas, kuru, protams, arī subjektīvo viedokļu kopums tomēr lēmis par attiecīgo māksliniecisko izpausmju atbalstīšanu un realizēšanu. Turklāt ir jau indikācijas, ka, nepārzinot šo sarežģīto procesu, dažreiz sasteigtu un agresīvu viedokļu publiska paušana neveicina māksliniekos laikmetīgu, jaunu ideju, mākslas un dizaina vērtību radošos meklējumus un to pasniegšanu pilsētvidē. Esmu pārliecināts, ka man kā praktiķi piekritīs arī Aigars Bikše un Holgers Elers – īslaicīga mākslas projektu/festivālu autordarbu eksponēšana, lai arī reizēm provokatīva vai diskutabla, neatstāj tik negatīvu iespaidu uz pilsētas tēlu kā, piemēram, agresīvā un visur esošā komercreklāma vai arī ilgstoši aizlīmētie, par atlaidēm kliedzošie veikalu un tirdzniecības centru skatlogi, vai arī ilgstoši nesakārtotais un ar spilgtām atkritumu tvertnēm papildinātais laukums Dailes teātra fasādes priekšā u.c. izpausmes, kas tiešām ietekmē gan pilsētas tēlu, gan ierobežo vides mākslas izpausmju iespējas.” (Viedokli pilnā apjomā lasiet LA.lv.)

ATSLĒGAS VĀRDI

Vides objekti un pieminekļi ir kā spogulis sabiedrības noskaņojumam un tajā prevalējošajām problēmām.

Latvijas valsts simtgades gadā būtiski, lai publiskajā telpā parādītos ilglaicīgi un ar spēcīgu māksliniecisko vēstījumu apveltīti objekti.

Vides mākslas eksponēšanas jomā Rīgā nepieciešama skaidra konceptuāla stratēģija, kas ietvertu gan skaidru profesionālu redzējumu, gan resursus tā īstenošanai.

LA.lv