Aivars Eipurs: Cik var nestāties partijā! 17
Šoreiz rakstu gan radošo profesiju pārstāvjiem, gan citiem, kuri interesējas par politiku un kuriem bieži ir savs viedoklis par dažādām politikas būšanām, bet kuri nav partiju biedri.
Nupat ir tā, ka uzturēšanās laiks augstkalnu līdzenumā, ko sauc “neiesaistīšanās”, manā gadījumā ir beidzies. Sasniegts kaut kas līdzīgs metāla nogurumam, un šai malā stāvēšanai vienkārši vairs nav ne jēgas, ne attaisnojuma. Tā bija līdz galam neizdomāta doma. Mani nomaļus vērojumi neizturēja manis paša kritiku. Ja grib pazīt sevi procesā un atveseļoties caur pilsonisko prizmu, tad ir varbūt mazliet jāzaudē, lai kaut ko iegūtu. Protams, katram ir tiesības arī uz vīpsnājošu un nievājošu attieksmi, taču valstij ar tādu likteni kā Latvija ir pamatotas gaidas uz šī “katra” pienesumu. Pilsonim neatkarīgi no nodarbošanās sfēras būtu jāuzņemas arī šī politiskā “slodzīte”. Maza un trausla tā Latvija. Negribas, ka tā kļūtu par rezervātu ar pievienoto vērtību vārdā nostalģija.
Iespējams, ka daži vēl nav aizdomājušies, ka vārdi “partija”, “sapulce”, “balsošana” pastāvēja daudzās pasaules valstīs pirms Padomju Savienības izveidošanās. Valstis joprojām turas pie partiju sistēmas, neskatoties uz vienas vai vairāku partiju bēdīgo slavu vai bēdīgo galu. Protams, ir alternatīva – atvērt Satversmi, mainīt Vēlēšanu likumu… Taču politiskais process pie mums tomēr neiet šajā virzienā. Tātad jāturpina partiju sistēma, pie tam ar visu nopietnību, to izsmejot tikai gaumes robežās. Pati par sevi politika nav ne laba, ne slikta, pie tam tā ir katra pilsoņa dzīves sastāvdaļa. Ja mēs nenodarbojamies ar politiku, tā vienalga nodarbojas ar mums. Mēs, protams, varam nepiedalīties; varam lamāt politiķus sociālajos tīklos un anonīmajos komentāros (troļļi, līdzināties! mierā! šodien jums jādodas uz elli!). It kā būdami pārāki. Bet tas nav tālu no datorspēlēm un spēļu automātiem, kur vismaz daļēji tiek apmierinātas mūsu tieksmes pārvaldīt un kontrolēt, tiesa, kritizējot un lamājot, nevis ko panākot. Reizēm mēs kādus, kuri, pēc visa spriežot, iedzīvojušies uz mūsu rēķina, varbūt arī ar PSRS laika dotajiem avansiem, pārlieku saudzējam – tas atgādina, ka viņus vērojam caur tādu kā TV seriālu prizmu, aizmirstot, ka viņu labklājība ir tapusi, apčakarējot mūs.
Cik nav dzirdēts un lasīts par nosodošu attieksmi pret tiem, kuri neiet vēlēt vienaldzības dēļ vai lai saglabātu pašcieņu, un par caurmēra iecietīgo un plaši piekopto attieksmi balsot par mazāko ļaunumu. Apnicis tas mazākais ļaunums! Varbūt labāk ir līdz kaut kādai saprāta robežai papētīt savus uzskatus un vajadzības, kā arī reālās Latvijas iespējas un tad balsot par šīm savām interesēm. Latvijas vēlētājs ir diezgan cēls, viņš ņem vērā šīs it kā reālās iespējas, bet līdz ar to viņš nobalso ne par savām, bet par citu cilvēku interesēm. Laipni lūgts mazohistu pulciņā! Uz brīdi pieņemsim, ka, vēlētājiem balsojot par savām interesēm, neiedomājamu vairākumu iegūtu, piemēram, varbūtēja pensionāru partija. Būtu vesels apvērsums, pārsteigums, kas radītu īstermiņa šoku, toties būtu pietiekams kairinājums, lai ko mainītu tuvākajā laikā. Šobrīd tāda kairinājuma nav – “Vienotība”, ZZS un citas jau mirušas partijas, panākušas ko tuvu vienaldzībai. Varbūt simtgade kopš valsts neatkarības pasludināšanas ir un būs tāds kairinājums? Oligarhu sarunas nedaudz atdzīvināja vidi, taču nu jau divas tautas sapulces atnesa vilšanos, arī šoku par vienaldzību pat 23. augusta pieminēšanas sakarā.
Iespējams, viens no kavēkļiem ir lieluma mānija, kas izskata tikai variantu – es eju un esmu tur priekšgalā, un tad upurējos valsts labā un zaudēju sevi. Man apjausma nāca caur to, ka es taču varu būt arī ierindas biedrs. Vienkārši aicinu stāties partijā, ar kuru visvairāk sakrīt jūsu uzskati un atkritīs balsošana par mazāko ļaunumu! Tas nav uz mūžu. Ja līderi jūs piemāna, izstājieties, taču šobrīd esiet aktīvi! Jūs neesat staigātāji? Varbūt, bet šobrīd jūs esat gulētāji! Jaunā konservatīvā partija, “Kustība Par”, “Progresīvie”? Vēl kāda? Kura ir jūsējā? Izlemiet un stājieties iekšā!
