Dabā

Cik vērta ir tava trofeja? Svarīgi padomi trofeju pareizā sagatavošanā 16


Stirnāža un staltbrieža trofejas tiek svērtas, tāpēc ir svarīgi, kā tiek veikts zāģējums, it īpaši stirnāzim, jo svars šajā gadījumā būtiski ietekmē trofejas vērtējumu.
Stirnāža un staltbrieža trofejas tiek svērtas, tāpēc ir svarīgi, kā tiek veikts zāģējums, it īpaši stirnāzim, jo svars šajā gadījumā būtiski ietekmē trofejas vērtējumu.
Foto – Linda Dombrovska

Par medībās piedzīvoto atgādina ne tikai atmiņas, kas ik pa laikam uzplaiksnī mūsu, mednieku, atmiņās. Tās ir arī medību trofejas, kuras īpaši sagatavojam un glabājam. Turklāt tās palīdz novērtēt dabas krāšņumu. Kā attīstījusies medību trofeju kultūra, un kas jāņem vērā, trofejas sagatavojot?

Mazliet vēstures

Medību trofeju kultūra Latvijā un pārējās Baltijas valstīs īpaši tiek kopta kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Līdz tam par lielāko guvumu medībās tika uzskatīta “gaļas kule”, uzskata Medību un medījamo dzīvnieku aizsardzības komitejas (CIC) eksperts Jānis Censonis.

Toreizējais Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas Medību saimniecības daļas vadītājs Andris Vulfs kopā ar lietuviešu kolēģi bija aizbraukuši uz Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstādi. Lietuviešu kolēģis uz izstādi bija aizvedis arī medību trofeju – ragus. Mājupceļā raisījās sarunas un tika nolemts medību trofeju izstādes rīkot arī Baltijas valstīs. Pirmā izstāde notika Viļņā. Otrā Tallinā. Kopš otrās Censoņa kungs kā eksperts un trofeju vērtētājs piedalījies visās izstādēs. Šādas izstādes rīkoja līdz pat 1996. gadam. Rīgā izstādes gan nenotika, bet Babītē, jo trofeju izstādīšanai nepieciešamas lielākas telpas.

Sākotnēji mednieki nekorekti zāģēja galvaskausus, kauls nebija balināts. Ādu bija pavisam maz. Taču situācija strauji uzlabojās, un mednieki mācījās. Izstādēs varēja aplūkot pa 1200 trofeju eksemplāriem. Pamatā tie bija staltbriežu, stirnāžu un aļņu ragi. Tās arī ir skaistākās un saprotamākās trofejas. Tika apmācīti arī vērtētāji.

Izstādes rīkoja arī Mednieku un makšķernieku biedrība un tās nodaļas visā Latvijā. Šobrīd izstādes notiek daudzos Latvijas novados. Trofejas tiek vērtētas, un pēc tām var spriest par to, kā attīstās medījamo dzīvnieku populācija un kā mainās mednieku attieksme pret medījumu. Ir gadījumi, kad mednieki paši vainojami pie tā, ka guvums ir tālu no cerētā. Piemēram, mednieki žēlojas, ka mežakuiļu ilkņi pat gados vecākiem kuiļiem mēdz būt nelieli. “Visticamāk, vainojama pārmērīgā piebarošana. Ilkņi ir mežacūkas darbarīks, kas jānodarbina. Taču, ja sile pie barotavas vienmēr pilna un nav jāpiepūlas, plēšot saknītes un “arot” zemi, ilkņi attīstās mazāk. Līdzīgi, kā tas ir mājas cūkām,” uzskata Censoņa kungs.

Medniekiem iesaka ievērojamākās trofejas fotografēt, kaut ar mobilajiem tālruņiem, rādīt un stāstīt par tām bērniem, mazbērniem, izglītojot par dabu un tās vērtībām, par medību procesu kā tādu.

Kā rīkoties, apstrādājot trofejas?

Mēģinot novērtēt to pašam, pat izmantojot aprakstus, kā to darīt, var pieļaut kļūdas un gūt maldīgu priekšstatu par trofejas patieso vērtību. Ir divi varianti – vai nu samēra Latvijas un pasaules rekordus, vai arī izcilas trofejas novērtē pārāk zemu un pat neaizved uz izstādi. Ja cilvēks nav guvis kaut minimālu apmācību trofeju novērtēšanā, labāk uzticēties pieredzējušam speciālistam. Izstādēs ekspertu sastapt ir visvieglāk, turklāt novērtēšana visbiežāk ir bez maksas vai par simbolisku atlīdzību.

“Visvienkāršāk ir ar aļņa galvas rotu. Pats galvenais ir trofeju nepārvārīt vai kā citādi mehāniski nesabojāt. Aļņa trofeju nesver, tāpēc tas, kā tiek nozāģēts galvaskausa kauls, nav tik būtiski. Tāpat aļņa ragiem nevērtē krāsu,” atgādina Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs, CIC trofeju eksperts Jānis Baumanis.

Stirnāža un staltbrieža trofejas tiek svērtas, tāpēc ir svarīgi, kā tiek veikts zāģējums, it īpaši stirnāzim, jo svars šajā gadījumā trofejas vērtējumu ietekmē ļoti būtiski. Iesaka galvaskausu nezāģēt, vien atdalīt no tā apakšžokli. Arī staltbrieža galvaskausu labāk nezāģēt, lai gan šajā gadījumā svars trofejas vērtējumu ietekmē mazāk. Jāuzmanās arī, lai vārot tvaiks neietekmētu ragu krāsu. Mākslīgi pēc tam neko piekrāsot nevar. Ja to konstatē, tad par krāsu vērtējumu nepiešķir.

Abas šīs trofejas līdz vērtēšanai nevajadzētu glabāt sausās telpās, īpaši tādās, kur siltumu nodrošina centrālapkure. Ragi izkalst un zaudē svaru, savukārt staltbrieža ragi pat mēdz sarukt izmērā. Šīs trofejas līdz vērtēšanai labāk novietot vēsās, neapkurinātās telpās.

Jāatceras, ka staltbriedim un stirnāzim trofeju nevar novērtēt, ja ir izgatavots izbāznis. Ja to vēlas darīt, galvaskauss un ragi jānovērtē vispirms un tikai pēc tam jāmeklē taksidermists. Tām jābūt viegli noņemamām un piestiprināmām pie trofeju medaljona.

Mežakuiļa ilkņi ir tā trofeja, kuru visgrūtāk saglabāt. Ilkņi plaisā. Arī tiem netīk centrālapkures radītais mikroklimats. Ir dažādi profesionālie materiāli, ar ko piepildīt ilkņus. Speci­ālās pastas var iegādāties mednieku preču veikalos. Latvijā tādas neražo. Vienkāršs un efektīvs risinājums ir ilkņus piepildīt ar PVA līmi. Var izmantot arī silikonu. Vēl viens tautas līdzeklis ir sveču parafīns.

Veicot pirmapstrādi, jāatceras, ka apakšējiem ilkņiem puse vai pat divas trešdaļas atrodas žokļa kaula iekšienē, tāpēc žokļi no pārējās galvas jāatdala līdz ar pēdējiem zobiem. Pretējā gadījumā trofeju neglābjami var sabojāt. Jāatceras arī, ka jaunākiem mežakuiļiem ilkņi pie pamatnes ir platāki. Lai tos izvilktu, jācenšas uzmanīgi sadrupināt pašu žokļa kaulu un ilkņi jāstumj atpakaļ.

Plēsēju un bebru galvaskausus pirmapstrādē sabojāt ir pagrūti. Tomēr jāatceras, ka, ilgāk vārot, no tiem var izkrist zobi. Tāpēc nevajadzētu pēc galvaskausa izņemšanas pārējo saturu ar steigu izliet sētmalē. Izkritušie zobi jāsalasa un jāielīmē atpakaļ.

Saistītie raksti

Savukārt tieši ādas ir tās trofejas, kuras pirmapstrādē sabojāt ir visvieglāk. Gan dīrājot, gan ģērējot. Nomedīto dzīvnieku vajadzētu nodīrāt, cik vien ātri iespējams, negaidīt dienu vai divas. Pretējā gadījumā āda izsutīs un nāks nost spalva. Dīrāšanas laikā griezumi jāizdara tā, lai nesamazinātu ādas izmēru. Sīkāk griezuma līnijas var izpētīt, piemēram, izdevniecības “Lauku Avīze” izdotajā rokasgrāmatā “Medījamo dzīvnieku un trofeju novērtēšana”. Tiklīdz āda ir nodīrāta, būtu svarīgi to atstāt izklātu ar apmatojumu uz leju un kārtīgi sasālīt. Bebr­ādai nepieciešams aptuveni kilograms sāls vienai ādai, vilkam vai lūsim divi trīs kilogrami. Sāls ir lielisks konservants. Nākamajā dienā uz ādas izveidojušos šķidruma laukumus noslauka un uzber jaunu sāls kārtu. Tā rīkojas, līdz āda kļūst sausa. Tad ādu var glabāt ilgāku laiku arī neģērētu. Ādu var arī sasaldēt, taču tad jābūt drošam, ka to neatkusušu varēs nogādāt līdz taksidermistam.

“Svarīgāko apstrādes daļu – ģērēšanu – ietekmēt nevaram. Diemžēl Latvijā ģērēšanas pakalpojumi ir sliktas kvalitātes. Ādu nespēj padarīt pietiekami mīkstu, to nepārslīpēt, lai spalva nebirtu laukā. Ausu vietas, ķepas un aste bieži vien paliek bez apmatojuma. Daļa ģērētāju neņem vērā to, ka slapja āda žūstot saraujas. Ģērēšanas procesā āda ir mitra. Svarīgi, to noliekot žūšanai, ādu nostiept. Esmu redzējis, kā liela vilka āda, noteikti medaļas vērtē, pēc ģērēšanas ir sarukusi līdz kucēna izmēram. Trofejas vērtība pazūd. Ja man kāds prasa ieteikt ģērētāju, vietējos uzņēmumus tomēr neiesaku. Ar skaudību esmu noskatījies izstādēs Skandināvijas valstīs ģērētas aļņādas, kas ir mīkstākas nekā mūsu bebra vai lapsas ādas,” tā Jānis Baumanis.

Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu

LA.lv