Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
31. oktobris, 2014
Drukāt

Cik vērts cilvēks – 1 gab.? (10)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Autores: Dace Skreija, Indra Lazdiņa/Lursoft

Laiks ķerties klāt veselības aprūpes sistēmas sakārtošanai un efektivizēšanai, priekšvēlēšanu gaisotnē tas skanēja vai no katra politiķa mutes. Tam pieķēries Zaļo un zemnieku savienības izvirzītais veselības ministra amata kandidāts Guntis Belēvičs. “Turēšu pie vārda koalīcijas partnerus, kuri visi pirms vēlēšanām teica, ka veselības aprūpe ir prioritāte,” trešdien LTV sacīja topošais ministrs, vienlaikus uzsverot, ka nāk no uzņēmējdarbības, līdz ar to lieliski saprotot, ka tukšā mucā ūdeni nav vērts liet, tāpēc viņš ir apņēmies skatīties, un, ja manīs kādu caurumu, tad centīšoties to aizdrīvēt.

Paskatīsimies uz veselības nozares sakārtošanas nozīmību no cita skatpunkta! Noskaidrosim, cik tad viens iedzīvotājs mūža garumā sniedz pienesumu valstij naudas izteiksmē. “LA” vērsās pie Finanšu ministrijas (FM), Labklājības ministrijas (LM) un Latvijas Bankas. Izrādās, neviena valsts iestāde nav aprēķinājusi, cik lielu vērtību valstij dod viens tās iedzīvotājs.

“Latvijas Avīze” jau septembrī vērsa sabiedrības uzmanību uz faktu, ka Latvijā nav iespējas auditēt veselības nozari, kurā par pacientiem sniegtajiem pakalpojumiem ārstniecības iestādes katru gadu saņem līdzekļus no valsts budžeta, piemēram, 2014. gadā gandrīz 610 miljonus eiro, un uzsvēra, ka nozares vai jomas, par kuru efektivitāti nevar pārliecināties, noteikti nav arī efektīvas.

Ar gandarījumu oktobra sākumā tika uztverta Valsts kontroles iestāšanās par neatkarīgu veselības nozarei piešķirtā valsts finansējuma kontroli, lai veicinātu resursu efektīvu izlietojumu. Taču vēl pēc nedēļas sekoja Veselības ministrijas “atbilde”, ka tā nepiekrīt, ka veselības aprūpes sistēma nebūtu caurskatāma, un aicina Valsts kontroli sniegt konstruktīvus priekšlikumus kontroles uzlabošanai veselības aprūpes sistēmā!

Iestādēs nezina, kāds labums no iedzīvotājiem

Uz jautājumu, “vai ministrijai ir pieejami vai aprēķināti dati par to, kādu pienesumu valstij sniedz viens Latvijas iedzīvotājs, darba ņēmējs”, Finanšu ministrija sniedza atbildi, ka datus par saviem samaksātajiem nodokļiem var iegūt VID un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. Savukārt uz precizējošiem “LA” jautājumiem un iebildumiem, ka iedzīvotāji maksā arī PVN, akcīzes nodokli utt., FM sniedza atbildi: “Finanšu ministrija nav rēķinājusi, cik viens iedzīvotājs sniedz pienesumu nodokļu veidā.” Jautājums, “vai iedzīvotāja vienīgais pienesums valstij ir nodokļos samaksātā nauda”, palika neatbildēts.

Savukārt Labklājības ministrija uz jautājumu par iedzīvotāju pienesumu atbildēja, ka LM rīcībā ir informācija par sociāli apdrošināto cilvēku veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, un par iedzīvotāju pienesumu ieteica vērsties Finanšu ministrijā. Paldies, tur jau bijām!

Latvijas Banka atzina, ka ir veikusi aptuvenu pētījumu par šo tēmu pirms vairākiem gadiem un nevēlējās dalīties ar novecojušiem datiem, norādot, ka iedzīvotāju pienesums aptuveni korelē ar IKP uz vienu iedzīvotāju. Paliek atklāts jautājums, vai tiešām nevienai valsts iestādei neinteresē, kādu pienesumu sniedz iedzīvotāji? Tad taptu skaidrāks, cik vērts ieguldīt iedzīvotāju veselībā.

Zaudē miljardus

Par aptuvenu rādītāju izmantojot IKP uz vienu iedzīvotāju, redzams, ka 2013. gadā šis rādītājs uz vienu nodarbināto bija 25,9 tūkstoši eiro, uz vienu iedzīvotāju – 11,5 tūkstoši. Tas nozīmē, ka strādājoša cilvēka pienesums valstij ir vairāk nekā divas reizes lielāks nekā vidēji valstī.

Ja cilvēks zaudē darbaspējas, viņa pienesums valstij ievērojami samazinās, ja emigrē – tas kļūst līdzvērtīgs nullei. Piemēram, ja iedzīvotājs strādā 40 gadus, viņa pienesums ir vairāk nekā viens miljons eiro savu darba gadu laikā. Un, matemātiski pareizinot vienu miljonu ar 200 tūkstošiem (aptuvenu emigrējušo skaitu), iegūst 200 miljardus eiro. Protams, šāds aprēķins ir ļoti vienkāršots un daudzi faktori nav ņemti vērā, bet tas kaut aptuveni parāda, cik vērtīgs ir viens cilvēks un par kādām summām kopumā ir runa. Ja mēģina pieskaitīt tos gadījumus, kad cilvēki zaudē darbaspējas veselības aprūpes zemās kvalitātes dēļ, miljardu summas, ko negūst valsts, ir vēl iespaidīgākas.

“Katra cilvēka dzīvība var tikt aprēķināta arī finansiāli, t. i., kādu finansiālu devumu iedzīvotājs sniedz valstij,” uzsver Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas valdes priekšsēdētājs Imants Sinka. Viņš min piemēru, ka pirmreizējās invaliditātes galvenie cēloņi Latvijā ir skeleta, muskuļu un saistaudu slimības, kā arī ļaundabīgie audzēji. Pie skeleta, muskuļu un saistaudu slimībām vairāk nekā 80% iedzīvotāju, kas saņem pirmreizējo invaliditāti, ir zem 60 gadiem. Tie ir cilvēki, kam būtu jāstrādā, nevis jāsaņem pabalsti.

Latvijas Veselības ekonomikas asociācijas valdes priekšsēdētāja Daiga Behmane papildina: “Līdz šim valstiska līmeņa veselības politikas uzsvars tika likts uz dzīves ilgumu, ar kuru slimību ir vislielākā mirstība, tā ir mūsu prioritāte. Bet ir jāņem vērā arī veselīgie dzīves gadi un invaliditātes rādītāji, tādēļ prioritātes mūsu veselības sistēmā sanāk nedaudz greizas. Veselības sistēmai ir jāražo darbspējīgs cilvēks.”

Seniori sniedz savu pienesumu

Gan emigrācijas, gan veselības aprūpes kvalitātes problēmas vieno fakts, ka valsts zaudē iedzīvotājus vienā gadījumā tādēļ, ka viņi aizbrauc dzīvot uz ārzemēm, otrā – priekšlaicīgas nāves vai darbnespējas dēļ. Latvijā no aptuveni diviem miljoniem iedzīvotāju 37% nav darbspējas vecumā, proti, 454 tūkst. ir pensionāri un 294 tūkst. – bērni. No tā izriet, ka divi trīs darbspējas vecuma iedzīvotāji (no kopumā 1,2 milj.) “uztur” vienu darbnespējas vecuma iedzīvotāju, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Iedzīvotāji nav tikai mistiska masa, kam vēlams būt pēc iespējas lielākai. Iedzīvotāji uztur arī valsts aparātu ar nomaksāto nodokļu palīdzību un ne tikai. Un, lai cik ciniski tas izklausītos, ikkatra iedzīvotāja devumu var aprēķināt naudā. Atmetot visu pārējo sniegumu un fokusējoties tikai uz nodokļiem, redzams, ka jebkurš iedzīvotājs visa mūža garumā ir nodokļu maksātājs. Jā, arī seniori, kurus pieņemts uzskatīt tikai par naudu patērējošu daļu, iepērkoties maksā PVN, akcīzes nodokli u. tml. Turklāt summa, ko Valsts ieņēmumu dienests iekasē PVN veidā, ir otra lielākā aiz sociālās apdrošināšanas iemaksām – 1,7 miljardi eiro.

Kopš 2000. gada Latvijas iedzīvotāju skaits migrācijas dēļ samazinājies par 238 tūkstošiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati par ilgtermiņa emigrāciju. Atsevišķi eksperti lēš, ka skaitlis varētu būt vēl lielāks. Pirms vairākiem gadiem ekonomists Mihails Hazans vērtēja, ka 200 tūkstošu iedzīvotāju aizplūšana uz citām valstīm vērtējama kā ekonomiskais zaudējums 140 miljardu eiro apmērā, jo jāņem vērā gan Latvijā nepiedzimušie bērni, gan ārzemēs nostrādātie gadi, jo lielākoties emigrē darbspējīgie ļaudis. Šī pati loģika ir attiecināma uz iedzīvotāju veselības aprūpi – jo vairāk cilvēku nav darbspējīgi, jo mazāki ienākumi valstij.

ikp_tab

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Pat iegūst>Neaizmirsīsim Atbildēt

    Lietuvā,Polijā,Zviedrijā,Norvēģijā,Dānijā,Nīderlandē,Anglijā,Īrijā,Šveicē,Melnkalnē,Itālijā,Spānijā,Kiprā,Izraēlā,Ķīnā,Japānā,Filipīnās,Austrālijā,Jaunzēlandē,Indonēzijā,Indijā,Pakistānā,Bangladešā,Mjanmā (Birmā),Nepalā,Dienvidāfrikā,Ugandā,Kenijā,Nigērijā,Zambijā,Brazīlijā,Venecuēlā,Kolumbijā,Dominikā,Gajānā,Bahāmu salās,Bermudā,Nīdrlandes Antiļu salās,ASV Virdžīnu salās,kubā utt.apbedīšanas un kremēšanas pakalpojumiem ir noteikta 0% PVN vai apgrozījuma nodokļa likme! Izraēlā,piemēram,nodokli apbedīšanas pakalpojumiem uzskata pat par amorālu!

  2. Pat par šo pensionāru apbedīšanas un kremēšanas pakalpojumiem Latvijā tiek ieturēts pasaulē augstākais-21% pievienotās vērtības nodoklis!

  3. Tieši tā>Vecais Atbildēt

    Bez ilgas domāšanas,pat pārkāpjot Satversmi,mūsu izcilie politiķi apgrieza pensijas un bērnu pabalstus,lai pēc tam konstatētu,ka valsts būtiski zaudē nodokļus no šo pensionāru algām un ticību sociālai sistēmai. Skat.”Pensiju apgriešana nedod gaidīto ietaupījumu”,Inga Paparde,nra.lv,2009.gada 23 septembris. Ģimenes valsts pabalsts par pirmo bērnu joprojām tā arī nav atjaunots iepriekšējā līmenī.

  4. "Iedzīvotāji uztur arī valsts aparātu... Atbildēt

    Tikai kādēļ šim valsts aparātam (ministriju skaitam pat) nabadzīgajā Latvijā ir obligāti jābūt uz pusi lielākam,kā pašā bagātākajā Eiropas valstī Šveicē,ar pieckārt lielāku iedzīvotāju skaitu?

  5. Mūsu valsts pastāv bez saprātīgas un izsvērtas darbības analīzes. Paldies ka viens tomēr sāk iekustināt ledu! Lai vecās un arī pārejie sāk rēķināt!

  6. interesanti, ka, pie varas esošajiem, ir būtiski izvērtēt – cik cilvēku ir deklarēti konkrētā vietā, lai izsvērtu investēt šajā vietā kopējos līdzekļus – piemēram, pašvaldībā..
    Tomēr, kad jautāju par datiem – cik ir katras apdzīvotās vietas iedzīvotāju pienesums, kaut deklarēto iedzīvotāju griezumā.. Atbildi ne pašvaldība, ne VID nespēj sniegt – NEESOT TĀDU DATU..!
    Ir vēl daudz citas savādas lietas, kas tiek pasniegtas kā patiesi apgalvojumi, bet trūkst statistikas, pētījumu un datu bāzes, lai tos varētu analizēt, caurskatīt un pētīt.. Skumji..

  7. Visumā labs un interesants raksts. Taču vajadzētu šo tēmu paturpināt. Piemēram papētīt cik lielus zaudējumus valstij rada valdības aplamās politikas rezultātā likvidētās ražotnes, darba vietas, uzņēmumu pārdošana ārzemju firmām, Eiropas savienības uzspiesto prasību un noteikumu pildīšana, vietējās birokrātijas uzspiesto prasību un noteikumu pildīšana.
    Var jau skaitīt, cik miljardus lielu zaudējumu valstij rada to 300 000 darbaspējīgo izbraukšana uz ārzemēm. Taču tur viņi vismaz strādā un kaut ko nopelna, uztur sevi un ģimenes. Kādi zaudējumi būtu tad, ja šie simti tūkstošu sēdētu Latvijā kā bezdarbnieki? Var jau runāt par to, ka viņi šeit paši radītu sev darba vietas, taču tā ir tikai melīga atruna. No Latvijas aizbraukuši ir DARBA ŅĒMĒJI. Un aizbraukuši tādēļ, ka šeit nav darba ko ņemt, jo zināma daļa darba devēju savas ražotnes ir pārcēluši (bijuši spiesti)uz citām valstīm, vēl cita daļa pārdevuši ārzemju firmām, vēl cita vienkārši likvidējuši, pareizāk sakot, bijuši spiesti likvidēt. Un te nu paceļas jautājums, kādēļ tas tā ir noticis. Un atbildes meklējumos mēs gribot, negribot nonākam pie to valsts birokrātijas iestāžu durvīm, aiz kurām sēž vesels bars visdažādākā ranga birokrātu, kuru tiešais pienākums un uzdevums visus šos gadus bija nevis ražot papīru kalnus, strēbt kafiju un deldēt krēslus, bet gan plānot, regulēt, attīstīt un veidot Latvijas valsti kā uzņēmējdarbībai, ražošanai, dzīvošanai labvēlīgu vidi. Tā vietā mums ir Labklājības ministrija bet nav labklājības, mums ir Veselības ministrija, bet nav cilvēka cienīgas veselības aprūpes, mums ir Iglītības un zinātnes ministrija, bet nīkuļo gan izglītība , gan zinātne…… un tā varētu turpināt par katru ministriju. Toties mums, kā liekas, ir vislielākais valsts pārvaldošajās institūcijās nodarbināto birokrātu skaits attiecībā pret ražojošajā sfērā strādājošajiem. Tad no kura gala īsti būtu jāsāk veidot tā reemigrācijas politika?! Un vai vainīgi ir no valsts aizbraukušie? Darba ņēmēji brauc tur, kur viņiem ir iespējas to darbu ņemt. Un aizbrauc projām no turienes, kur viņu pakalpojumi nav vajadzīgi. Un izskatās, ka visai tai mūsu valsts birokrātu armijai, tie aizbraukušie vairāk kā 300 000 vienkārši nav bijuši vajadzīgi. ( Kādēļ gan lai būtu vajadzīgi, ja algas tāpat nāk un ne par ko nav jāatbild.)

    • Lai cik tas nebūtu skumji, jāpievienojas katram Žuļa vārdam.

    • Ja vēl uzskaitītu pensionāru skaitu ,kas braukuši ,kaut uz dažiem mēnešiem ,lai pārējā gada laikā varētu ar šiem valsts piešķirtiem grašiem izdzīvot .ZINU PAT CILVĒKUS ,KURI TĀDĀ VEIDĀ PALĪDZ SAVĒJIEM MAZBĒRNIEM ,KO GAN NOZĪMĒ BĒRNA PABALSTS ,SMIEKLĪGI .KAD PIRMO REIZI 90. GADOS BIJU LONDONĀ ,BRĪINĪJOS ,KA NAV NEVIENS SIRMGALVIS UZ IELĀM ,UBAGOJOT .MAN ATBILDĒJA ,KA VALSTS NEVAR PIEĻAUT TĀDU KAUNU ,KA VECIEM CILVĒKIEM JĀUBAGO .

Draugiem Facebook Twitter Google+