Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
28. decembris, 2013
Drukāt

Cik viegli būt jaunajam lauksaimniekam Latvijā. Saruna ar JZK vadītāju Raiti Unguru (6)

Foto: Valdis SemjonovsFoto: Valdis Semjonovs

Raitis Ungurs ir Latvijas Jauno zemnieku kluba (JZK) valdes priekšsēdētājs un Kokneses novada Bebru pagasta zemnieku saimniecības “Rosmes” īpašnieks. Jau otro gadu pēc kārtas viņš ir arī jauno lauksaimnieku konkursa “Senču aicinājums” žūrijas priekšsēdētājs. Cik viegli ir būt jaunajam zemniekam Latvijā – par to šajā intervijā.

Raitis Ungurs: Tas nebūt nav viegli. Par mums te priecājas teju kā par izmirstošas sugas pārstāvjiem, bet tā īsti nozarē laist iekšā nemaz negrib. Eiropas jaunie lauksaimnieki (organizācijas nosaukums – “Conseil Européen des Jeunes Agriculteurs” jeb CEJA) zina, ka viņi var ietekmēt to, ko ierakstīs ES regulā, bet mēs vieni paši to nevaram. Līdz ar to sanāk, ka mēs faktiski darbojamies katrs citā līmenī. Viņi – augstākā, bet mēs te ņemamies pa apakšējo līmeni – apspriežam nosacījumus, atbalsta intensitātes, summas utt. Ja pateikts, ka no kopējā lauksaimniecībai paredzētā budžeta 2% būs jāatvēl jaunajiem zemniekiem, tad tā arī būs. Respektīvi, “cepamies” par un ap to, kas ir, nevis ietekmējam to, kas un kā varētu būt. Kad pirmoreiz CEJA saietā tikāmies, mums pat nebija kopīgu problēmu, ko risināt. Vēlāk gan sapratām – mums uz savām problēmām jāraugās plašāk, ne tikai mūsu ministrijas, bet arī Eiropas līmenī. Jo Eiropas jaunie lauksaimnieki ar tiem 2% arī nav mierā.

Jaunie zemnieki un viņu iespējas uzsākt savu patstāvīgo saimniekošanu dažādās valstīs gan ir stipri atšķirīgas…

Tā ir. Un mēs, starp citu, esam mazliet labākā situācijā nekā citvalstu jaunie lauksaimnieki. Tur, ja ir iespēja tikt pie kāda neliela zemes gabaliņa, tad labi, turklāt nomas maksas, darbaspēka un pārējās izmaksas ir nesalīdzināmi lielākas. Darbības uzsākšanai esam labā situācijā, bet turpmākai darbībai un attīstībai esam krietni sliktākā nekā citas ES dalībvalstis, jo valstī nav attīstīta produkcijas realizācija un ir augstas tehnikas cenas. Daudzas ES dalībvalstis pirmos piecus gadus jaunajiem no pirmā jeb tā sauktā tiešmaksājumu pīlāra piešķir par 25% lielāku maksājumu nekā pārējiem zemniekiem. Arī mums zemkopības ministre kaut ko līdzīgu solīja, taču mēs tam īsti vēl neticam…

Kāpēc ne?

Tāpēc ka parādās visādi ierobežojoši nosacījumi, kas potenciālo atbalsta maksājuma saņēmēju loku strauji sašaurina. Piemēram, nosacījums, ka jaunais lauksaimnieks skaitās līdz piektajam darbības gadam. Un nereti sanāk – tiklīdz jaunais lauksaimnieks izveidojis saimniecību un var pierādīt, ka tiešām plāno nopietnu ražošanu, viņš jau ir sasniedzis piecus darbības gadus un vairs neskaitās jaunais lauksaimnieks.

Ja ir spēcīgs lobijs, tad daudz ko var…

Skaidrs, ka var. Piemēram, “Zemnieku saeima” (ZSA) ar savu agresīvo lobiju jau bija izstrādājusi piedāvājumu ar 320 stundu programmu tiem “gudriniekiem”, kas nopietni studēt nevēlas, bet atbalstu saņemt grib. Tas nozīmē – tiklīdz atvērsies Jauno lauksaimnieku programma, būs nenormāli liels projektu skaits un naudiņa ātri vien beigsies.

JZK taču ir ZSA biedrs?

Jā, gan pats JZK, gan arī jauno zemnieku saimniecības pašas par sevi. Bet teikšu atklāti – neviens tur  mūsu vajadzības neņem vērā, pat lielākoties nediskutē un neapspriežas par jautājumiem, kas saistīti ar jaunajiem zemniekiem.

Kas par to liecina?

Bez jau minētā arī ZSA sastādītais likumprojekts “Grozījumi likumā Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, kurā definēts, kam pieder pirmpirkuma tiesības. Tā kā esam redzējuši jauno projektu, zinām, ka jaunie lauksaimnieki tie nav. (..) Ja mēs kā nezāles izaugsim, tad labi, bet kā kultūraugiem mums neviens netaisās palīdzēt augt. Skumji. Visas iespējamās programmas jau ir “izcūkotas”, tāpēc nekā iepriecinoša šajā sakarā man nav ko teikt. Īpaši tāpēc, ka pats piedalos visās sēdēs – gan ZSA, gan ministrijas darba grupās, gan Konsultatīvajā padomē – un redzu gan kopainu, gan tendences.

Cik šobrīd ir biedru JZK?

150–200. Šis skaits svārstās, jo atkarīgs no tā, cik interesantus projektus organizējam. Sakām paldies ZM par finansējumu, kas JZK piešķirts kā ZM Konsultatīvās padomes dalīborganizācijai. Tas palīdz algot vismaz vienu biroja darbinieku, kā arī noorganizēt kādu izglītojošu semināru jaunajiem lauksaimniekiem. Jā, nereti no lielajām lauksaimnieku organizācijām dzirdam: nu, cik tad jūs esat? Vai jūsu viedoklis ir vispār vērā ņemams? Ko jūs vispār varat prasīt? Atbildam: nu, cik jūs paši tos jaunos esat sarūpējuši, tik arī esam!

Vai vari nosaukt lauksaimniecības nozares, kurām jaunie dod priekšroku?

Domāju, šī izvēle ir tāda pati kā lauksaimniecībā kopumā, jo to nosaka gluži objektīvi faktori – saimniecības atrašanās vieta, šai vietai vēsturiski raksturīgās nozares, zemes vērtība, tās pieejamība, atbalsta intensitāte tajā vai citā nozarē, vecāku iesāktā specializācija utt. Ja iepriekš ir audzēti graudi, dārzeņi, piena vai gaļas liellopi, tad arī jaunie zemnieki parasti turpina tajā pašā virzienā. Daudziem jaunajiem ir augļudārzi, siltumnīcas, viņi audzē ogulājus, zemenes. Katrā ziņā JZK viņi padomu par nozares izvēli neprasa, jo katram jau ir sava doma par to, ko darīt un kur investēt. Jāteic, reti kurš izvēlas cūkkopību, jo šajā nozarē ir vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Kā pats sāki savu saimniekošanu?

Saimniecību pārņēmu no tēva – es un mani bērni nu jau esam sestā un septītā paaudze, kas dzīvo uz šīs zemes. Taču brīdī, kad pats sāku te saimniekot, apkārt bija visai sabrukusi teritorija. Četru piecu gadu laikā esmu daudz investējis, lai visas izmantojamās saimniecības ēkas atjaunotu, – visām uzlikti jauni jumti un tās pamazām pārtop par saimnieciskai darbībai nozīmīgām ēkām. Nezinu daudz tādu, kas tā darītu.

Vai gaļas liellopu audzēšanu ieteiktu jaunajiem zemniekiem kā perspektīvu nozari?

Ar šo nozari var sākt nodarboties, ja ir vismaz 60 ha platība. Ja ir iespēja tikt pie 80–100 ha, ļoti labi, jo tad var sākt attīstīt saimniecībā vēl kādu nozari un atteikties no papildu darba vietas, jo šāda lieluma saimniecība jau var sākt uzturēt ģimenei un sevi nodrošināt ar nepieciešamo tehniku, ar kuru var sniegt arī pakalpojumus. Pats sāku ar 60 ha, tagad man ir 250 ha, no kuriem ap 100 ha ir īpašumā. Kad sāku, bija zemnieki, kas teica: te jau zemes vairs nav! Re, atkal izjutu attieksmi pret sevi kā jauno censoni, kurš mēģina ielīst starp lielajiem vecajiem. Nu, nebija tā attieksme īpaši labvēlīga. Taču ar zemes iznomātājiem cenšos veidot labas sadarbības attiecības, jo tas ir ļoti svarīgi. Tie, kas nesadarbojas un ir slikti nomnieki, kas nepilda savas saistības vai tās pārkāpj, parasti arī jūtas apdraudēti, jo var palikt bez nomas zemēm. Galvenais, kas jāielāgo – zemes īpašniekam jābūt apmierinātam.

Atgriežoties pie gaļas liellopiem – ja tie ir jāpērk, investīcijas var būt lielas, jo liellops nav lēts. Taču, ja saimniecībā iepriekš bijušas piena govis, tad uz gaļas liellopu audzēšanu var pāriet ar pakļaujošo krustošanu. Tieši tādā veidā veidojies mans ganāmpulks, kurā patlaban ir 160 dažādu šķirņu dzīvnieku.

Kā un kam realizē gaļu?

Tiešajai tirdzniecībai man īsti laika nav, tāpēc pārsvarā to realizēju izsoļu namā, kas manam saimniekošanas modelim ir vispiemērotākais variants. Cenas, protams, vairs nav tādas, kā bija tad, kad pircēji bija turki. Tagad iepērk vācieši un citi, bet divreiz lētāk. Tāpēc jādomā, kas ir izdevīgāk – pārdot gaļu vai audzēt dzīvniekus līdz 300 kg un pārdot dzīvus. Patlaban izmantoju abus variantus.

Pieprasījums ir, jo cilvēki vēlas ēst gaļu, kas tiešām iegūta no gaļas liellopa. Diemžēl tā gaļa, ko pērkam lielveikalos, pārsvarā ir brāķēto piena govju gaļa. Ņemot vērā intensīvo piena ražošanu, kad govis neiztur vairāk par 1,5–2 laktācijām, divu gadu laikā faktiski viss slaucamo govju ganāmpulks pakāpeniski tiek realizēts gaļā. Gaļas liellopi lielākoties aiziet eksportam, jo tas uzpircējiem ir izdevīgāk. Arī veselās piena govis aiziet gaļas eksportam, mēs diemžēl ēdam brāķētos liemeņus. Tāpēc smalkās garšu nianses starp gaļas liellopu šķirnēm mūsu vidējais Latvijas patērētājs nespēj noteikt un runas par garšas nianšu atšķirībām starp šķirnēm mūsu valstī izklausās mazliet smieklīgas.

Visu interviju lasiet žurnāla “Agro Tops” decembra numurā.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Arī es vēlos pievienoties ar saviem komentāriem, jo man šī sāpe ne tikai par jaunajiem lauksaimniekiem, bet arī par tādiem kā es, kurai 45, vēlos saimniekot un paplašināties, bet iespēju nekādu. Ja tev nav, neko arī nedabūsi, jo kredītu nedod, jo nav tik daudz zemes hektāru, lai pierādītu atbilstošu naudas plūsmu, lai varētu iegādāties normālu traktoru (jo projektos ir zs/ha). Jaunajiem lauksaimniekiem ir lieliskas iespējas, projektu atbalsts 80%, bet ar piebildi; tikai tādiem, kuriem pamats ir vecāku saimniecības, bet ne tādiem, kuriem ir izglītība, prasmes un vēlēšanās strādāt, bet nav pamata zem kājām. Ļoti jādomā, kā lai palīdzam šadiem jauniešiem, jo viņi ir mūsu nākotne un Latvijā ir vajadzīgas mazas saimniecības, jo tas veicinās ģimeņu palikšnu laukos, tikai bail, ka zemes vairs nav, jo visu ir apguvuši lielie un ārzemnieki.

  2. Jaunajiem tagad fiziki neļaus neviens uzsākt saimniekot, jo lielajām saimniecībām ar pāris simtiem un tūkstošiem ha nekad nebūs gana….raus zemi kamēr varēs…jaunajiem iespēju nebūs! Apetīte aug ēdot!

  3. Pilnīgi piekrītu jaunajam lauksaimniekam! Lielajiem zemniekiem ir pie kājas kautkāda augu seka…galvenais ir liela raža un savākt pēc iespējas lielākas platības, tātad mērķtiecīgi iznīcināt mazos lauksaimniekus, jo cita ceļa kā iegūt un paplašināt platības viņiem nav! Tad nāk lielo saimniecību aizstāvji Zemnieku saeima un pasludina, ka mazās saimniecības ir nerentablas un nodokļus nemaksā un vispār nav vajadzīgas! ABSURDS! Kas mums ir vajadzīgs kā valstij? Pāris mega lielas saimniecības vai 63 000 saimniecības, kuras maksā nodokļus, uztur ģimenes, veido lauku vidi un galu galā ir latvieši, kuri saimnieko savā zemē!?!

    • No tām 63 000 saimnieciibu paslaik nodoklus maksaa labi ja 20 000? Varat, Ieva, garanteet, ka saaks tagad maksaat! Un cik veel ir taas, kur ir tikai nosaukumā “zemnieku saimnieciba”? Vajag sākt ar to, ka vispār pateikt, kas tad ir zemnieku saimniecība. Ja nemaldos, tas ir likums par zemnieku un zvejnieku saimniecībām, ko arii vajadzētu sakārtot. Uz priekšu!

  4. Piena govis ja neiztur 1,5-2 laktācijas, tad atkal ir jāskatās kāda ir tie apstākļi, kurā govs dzīvo! Zinu saimniecību 500 piena govis, bet govis ir labi uzturētas, par viņām rūpējas un viss notiek, kā pēc pulksteņa! Govij darba stāžs vidēji līdz 10 gadiem, +/- individuāli atkarīgs arī no govs.
    Un liels fui, joprojām ir tiem krutajiem zemniekiem, ka nezin, kas ir augu seka. Apsveicami ir arī tie, kuri ar ķīmiju apstrādā laukus, ka pat vairs near laukus, bet vienkārši nobraukā pāri laukam ar dziļirdinātāju vai smagajiem augsnes diskiem un pēc tam sēj tik virsū rapsi! Cik tādu lielsaimnieku jau nav redzēti!

  5. Jaunie cilvēki, kuriem nav zemes, bet vēlas to iegādāties un veidot savu zemnieku saimniecību, nereti ir iemācījušies krietni vairāk tajās savās lauksaimniecības skolās, nekā viens otrs “vecais” vai pieredzējušāks zemnieks. Nereti vecajiem, lauku darbu kultūra ir galīgās auzās, noar ceļmalas, pat neskatās uz kuru pusi arot katru gadu zemi met, pat nezin kā pareizi noregulēt arklu! Viss uz ko var cerēt jaunais zemnieks, kurš pat tāds neskaitās(pat ja viņam ir izglītība un pieredze privātā sektorā) uz kādu kredītu, zemes iegādei, bet tāpat atdurties pret visādām reformām, likumiem. Latvijā ko darīt ir tiem, kas mantojuši zemi, vai jau tiem, kas no kolhoza laikiem sagādājuši sev zemi vairumā.

Gatis Strads. Mežā neatkarīgāks nekā teātrīSkatoties uz kokiem, redz ainavu, nevis eiro
Pasaulē
INFOGRAFIKA: Budžeta prioritātes - aizsardzība, drošība, veselība2017. gada valsts budžeta prioritārās nozares ir aizsardzība, sabiedriskā drošība un kārtība, veselība, sociālā aizsardzība un izglītība.
Draugiem Facebook Twitter Google+